Valdība akceptē iespēju civilstrīdus izšķirt mediācijas ceļā  (7)

TM skaidro, ka mediācija ir "strukturēts brīvprātīgs sadarbības process, kurā puses cenšas panākt savstarpēji pieņemamu vienošanos savu domstarpību atrisināšanai ar mediatora starpniecību". Mediācija noritēs pēc konkrētas strukturētas shēmas un tas būs brīvprātīgs process.

Mediāciju kā alternatīvu domstarpību risināšanas veidu var izmantot pirmstiesas procesā vai pēc tiesvedības procesa uzsākšanas, tajā skaitā pēc tiesneša ieteikuma. Normatīvs paredz tiesas un mediācijas sasaisti, nosakot tiesneša pienākumu piedāvāt pusēm izmantot mediāciju strīda risināšanai. Proti, tiesnesis var piedāvāt izmantot mediāciju pēc lietas ierosināšanas vai sagatavojot lietu iztiesāšanai un sagatavošanas sēdē, vai arī lietas iztiesāšanas gaitā, līdz tiek pabeigta lietas izskatīšana pēc būtības.

Likums regulēs mediācijas izmantošanu tik tālu, cik speciālajos likumos, piemēram, Darba strīdu likumā nav noteikta citāda kārtība. Vienlaikus normatīvs neliedz mediāciju izmantot arī citās tiesību nozarēs, ja vien konkrētās nozares regulējumā nav noteikts citāds regulējums.
Ar minēto saprotot, ka mediācija ir iespējama arī administratīvajās un krimināltiesiskajās attiecībās, ja šo tiesību nozaru speciālajās normās nav regulēts citādi.

Tieslietu ministrija gan norāda, ka attiecībā uz mediācijas iespēju krimināltiesiskajās attiecībās, jau pašlaik spēkā esošais speciālais regulējums pieļauj šāda institūta izmantošanas iespējamību, tikai krimināltiesībās tas ir izlīgums, ko kopš 2005. gada īsteno Valsts probācijas dienests (VPD).

Atbilstoši likumprojektam, mediāciju var vadīt mediators, kas nav sertificēts, savukārt, ja mediācija tiek uzsākta jau pēc tiesvedības procesa uzsākšanas (to ir ieteicis tiesnesis), tiesnesis pusēm iesaka mediatoru izvēlēties no sertificētu mediatoru saraksta. Gadījumā, kad puses nevarēs vienoties par mediatoru, tad Mediācijas padome mediatoru izvēlēsies no sertificētu mediatoru saraksta.

Informācija, kas būs iegūta mediācijā vai ir ar to saistīta (piemēram, informācija par mediācijas izmantošanas faktu) ir konfidenciāla, ja vien puses nav vienojušās citādi.

Tāpat minētais princips noteic pienākumu mediatoram neizpaust pusei otras puses sniegto informāciju, ja mediācijas sesijas ir notikušas katrai no domstarpībā iesaistītajām pusēm atsevišķi. Šāda prasība netiek piemērota, ja informācijas paudējs piekrīt, ka viņa izpaustā informācija tiek atspoguļota otrai pusei, paredz normatīvs.

Minētais princips arī noteic aizliegumu mediatoru nopratināt kā liecinieku par faktiem, kas viņam kļuvuši zināmi mediācijā vai ir ar to saistīti. Arī mediācijas dalībniekiem ir tiesības atteikties liecināt par faktiem, kas viņiem kļuvuši zināmi mediācijā vai ir ar to saistīti.
Likumprojekts paredz, ja tiesas ieteiktas mediācijas rezultātā ir panākta vienošanās, puses var noslēgt izlīgumu, atteikties no prasības vai atzīt prasību.

Ja mediācijas rezultātā puses atrisina savas domstarpības un panāk vienošanos, mediators pēc pušu lūguma var piedalīties rakstiskas vienošanās noformēšanā.

Savukārt grozījumi Civilprocesa likumā paredz, ka gadījumos, kad ir saņemta prasītāja un atbildētāja piekrišana mediācijai, tiesnesis nosaka termiņu mediācijas izmantošanai, kas nevar būt ilgāks par sešiem mēnešiem. Tāpat tiesnesis nosaka pušu pienākumu iesniegt tiesā pierādījumus par mediācijas rezultātu.

Mediācija kā alternatīvs domstarpību risināšanas veids netiks nodrošināts bez maksas, līdz ar to ikvienai personai, kuras vēlēsies savu savstarpējo strīdu risināt, izmantojot mediāciju, būs jāmaksā saskaņā ar konkrētā mediatora pakalpojumu cenrādi.

Ja persona būs iesniegusi prasību tiesā un, pēc tiesas ieteikuma, vienojoties ar atbildētāju, piekritīs izmantot mediāciju, samaksāto valsts nodevu atlīdzinās 50% apmērā, ja tiks panākta vienošanās izlīguma veidā, vai arī prasītājs, pamatojoties uz panākto vienošanos, atsauks prasību.

Plānots, ka mediatorus sertificēs Tieslietu ministrija.

Normatīvu izmaiņas vēl būs jāskata Saeimai.