Ir interesanti gadu gaitā pavērot, kā izmainās ļaudis, tikuši par priekšniekiem vai pat vienkārši "labos" amatos. Nu, kaut vai politikā: sākumā vaidziņi paliek apaļāki, bet skatiens – stingrāks, tad jau seja pamazām sāk spīdēt, pats paliek apaļāks u.t.t. Esmu daudz domājis, kāpēc tā un ko tur var darīt. Skaidrs, ka ticis šādos apstākļos un īpašī pie tā nepiedomājot, jebkurš no mums pēc kāda laika paliktu līdzīgs tālrāžos redzamajiem pašpārliecinātajiem kāmīšiem-taukģīmīšiem – nav taču pamata uzskatīt, ka mēs būtu kādi īpaši izņēmumi. Tāpēc vienīgā izeja ir piedomāt. Un domāt ne jau tikai par izskatu, bet domāt pirmām kārtām par iemesliem, cēloņiem, kāpēc šie cilvēki tādi paliek.

Manuprāt, galvenais iemesls ir iekš priekšniekošanās: viņi sāk savādāk dzīvot, ģērbties, pārvietoties, ēst, un tā visa rezultātā – savādāk izturēties pret citiem. Un ne jau darba apstākļos ir tā problēma, nē – iraid taču arī citi sēdošie darbi, un sēdošu ikdienas darbu var kompensēt ar fiziskām aktivitātēm. Galvenā vaina ir uztverē un attieksmē.

Tāpēc, ja sakarīgs cilvēks ticis kādā svarīgā amatā vai nodarbē (piemēram, par Saeimas deputātu :) ), tad labākais, ko viņš var darīt, lai savu sakarīgumu saglabātu, ir nesākt priekšniekoties. Braukt uz darbu nevis jaunos spēkratos, bet ar tramvaju vai riteni, ģērbties kā līdz šim, nevis dārgos ancukos. Pat premjeram un prezidentam, manuprāt, nevajadzētu braukalēt dienesta automašīnās, bet ar sabiedrisko transportu. Tas taču izskatās traģikomiski, kad Zatlers no Brīvības ielas uz Rīgas pili dodas mellā autiņā ar "migalkām"! Jebkurš "parasts" cilvēks to gabaliņu noietu ar kājām. Un tieši tur – nesoties pa Rīgu gaudojošā izredzēto kolonnā, redzot "parastos mirstīgos" stāvot pa ielas malām, rodas šī te bīstamā izredzētības sajūta. Tā rezultātā cilvēks attālinās no tautas, kuru (it kā) pārstāv, vairs nesaprot tās problēmas, nesaprot, kas tai vajadzīgs. Toties, pārvietojoties ar sabiedrisko transportu, varas pārstāvim būtu iespēja kontaktēties ar ļaudīm, izzināt un izprast, kas tiem rūp. Kolīdz ļaužu pārstāvis ir no saviem pārstāvamajiem ārā un prom, tā viņš vairs nevar pilnvērtīgi tos pārstāvēt.

Tāpēc tam ir tīši jāpiedomā, kā, neskatoties uz tīri objektīvo – ģeogrāfisko un darba vides nošķirtību, tomēr saglabāt saikni ar ļaudīm. Jā – un arī cilvēcīgumu. Dažas reizes, no tuva attāluma redzot neīstos, lellīgi-smaidīgos valstsvīru ģīmjus, esmu sajutis ne tikai garīgu, bet pat miesisku šķērmuma sajūtu. Tā maska ir tik izteikta, ka cilvēks aiz tās vairs nav saskatāms. Un tā nav pareizi. Katram valstsvīram vispirms ir jābūt Cilvēkam. Vienkārši cilvēkam.

Tādēļ domāsim par formu, lai saglabātu arī skaidru un godīgu saprātu. Piemērojot sen zināmo teicienu "Veselā miesā vesels gars!" mūsu sabiedriskajai dzīvei, varam pateikt "Vienkāršā attieksmē patiess cilvēks!". Lai top! ;)

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit