Rīgas Starptautiskā kino festivālā (Riga IFF) programmā īpašā seansā 23. oktobrī varēs noskatīties krievu režisora Vitālija Manska jaunāko filmu "Putina liecinieki". Tā jau saņēmusi labākās dokumentālās filmas balvu prestižajā Karlovi Varu starptautiskajā kinofestivālā. Seanss Riga IFF būs "Putina liecinieku" Baltijas pirmizrāde. To, kas redzams filmas unikālajos vēsturiskajos kadros, komentē politologs Ivars Ījabs.
Krievu dokumentālā kino metrs Vitālijs Manskis ir jau puslīdz adaptējies Latvijas kultūrvidē; arī viņa jaunākā filma "Putina liecinieki" ir tapusi ar ievērojamu latviešu līdzdalību. Tai ir pielikuši savu roku gan mūzikas autors Kārlis Auzāns, gan redaktore Gunta Ikere, nemaz nerunājot par mūsu VKKF finansējumu un LTV atbalstu producēšanā.
Vēl filmai ir pielikuši roku vācieši, čehi, un šveicieši – īsi sakot, tas ir starptautisks projekts, kas cita starpā apliecina arī mūsu kinematogrāfistu spēju strādāt starptautiski.
Mazliet atšķirīgi ir ar pašu filmu – kādā intervijā "Current Time" televīzijai pats Manskis atzīstas, ka šī filma drīzāk ir domāta Krievijas auditorijai, kā savdabīgs atgādinājums par neseno pagātni. Tādēļ, lai saprastu, ar ko mums šeit ir darīšana, aprakstīsim "Putina lieciniekos" redzamo materiālu.
Dokumentālists Manskis jau 1990./2000. gadu mijā strādāja, dažādu televīzijas kanālu vajadzībām veidodams caurmērā lojālas dokumentālās filmas par Krievijas varasvīriem. 1999. gada Vecgada vakarā, kā zināms, par priekšlaicīgu atkāpšanos no amata paziņoja toreizējais prezidents Boriss Jeļcins, aicinādams tradicionālo pusnakts uzrunu teikt savam jaunieceltajam "v.i.", proti, premjeram Putinam. Tas, protams, bija mājiens ar sētas mietu – kurš te tagad būs Jeļcina pēctecis un mantinieks. Tā paša gada martā Putins arī tiek ievēlēts par pilnvērtīgu prezidentu.
Manskim un viņa komandai šajā laikā ir piekļuve valsts pirmajām personām. Tiek gatavotas filmas par Gorbačovu, Jeļcinu un Putinu – tās interesenti joprojām var atrast internetā. Taču svarīgākais, ka Manskis ir saglabājis virkni materiālu, kuros ir redzama tā laika figurantu sadzīve – kā 2000. gada marta vēlēšanas tiek sagaidītas Putina štābā, kā tās ģimenes lokā sagaida Jeļcins, kā uz vēlēšanām dodas tolaik vēl visai brašais Gorbačovs. To visu papildina arī virkne neformālu interviju ar tobrīd vēl 47 gadus veco Putinu, kā arī citas interesantas "insaida" epizodes – piemēram, kā slavenais galma dzejnieks Sergejs Mihalkovs dēla Ņikitas pavadījumā piedalās "atjaunotās" PSRS/Krievijas himnas ieskaņošanā, kā Putinu pēc kļūšanas par prezidentu savā blokmājas dzīvoklītī sagaida viņa senā skolotāja Vera Dmitrijevna Gureviča, un tamlīdzīgi.
Tie ir autentiski dokumentāli kadri, kuriem vienmēr piemīt liela informatīva vērtība: Manskim nepārprotami ir paveicies ar savu kameru būt klāt Krievijas vēsturei izšķirīgos brīžos.
Plašāks ir jautājums par šīs filmas politisko vēstījumu. Manskis nav režisors, kurš būtu gatavs taisīt aģitpropu: aizkadra teksts ir neuzbāzīgs, viņš nemēģina manipulēt ar skatītāju emocijām un nepārspīlē ar dramatisku montāžu. Tas ļauj skatītājam pašam pārdomāt, ko tieši viņš redz uz ekrāna. Un redzamā ir daudz.
Vispirms, fakts, ka Jeļcins "turēja īkšķi" par Putinu un bija par viņu ļoti augstās domās, nav nekas jauns. Interesanta toties ir milzīgā Jeļcina ģimenes iesaiste un ieinteresētība Putina uzvarā. Te ir gan Jeļcina sieva Naina Jeļcina, gan, jo īpaši, meita Tatjana (tobrīd vēl) Djačenko, kura nevar sagaidīt, kad beidzot varēs dzert šampanieti par Putina uzvaru vēlēšanās. Acīmredzot jaunais prezidents tiešām varēja sniegt Jeļcina ģimenei tādas drošības garantijas, kādas nebūtu iedomājamas pie Putina vēlēšanu konkurenta – komunista Genādija Zjuganova, vai pie viņa nesenajiem kritiķiem, Jevgēņija Primakova un Jurija Lužkova. Turklāt "ģimene" šeit ir kaut kas vairāk par radiniekiem: Jeļcina "ģimenei" bija pietuvināti virkne tāda līmeņa oligarhu, kā Romans Abramovičs un Oļegs Deripaska. Īsi sakot, kad Jeļcina ģimene priecājas par Putina uzvaru, viņi labi zina, kas te ir bijis likts uz spēles.
Arī tad, kad kamera pārceļas uz Putina vēlēšanu štābu, mēs varam izdarīt virkni interesantu novērojumu. Šajā štābā diezgan garlaikoti sēž virkne cilvēku, kuriem būs lemti sabiedriski nozīmīgi, un tomēr visai atšķirīgi likteņi. Dmitrijs Anatoļjevičs Medvedevs, protams, visu laiku ir blakus savam patronam, un viņu neformālās attiecības labi apliecina, cik ļoti kļūdās tie, kas iedomājas, ka Medvedevs varētu spēlēt kādu patstāvīgu politisku lomu. Viņš izskatās dziļi sekundārs, un faktiski jau 2000. gadā šķita apradis ar savu otrā plāna lomu. Te ir ilggadējais ministrs Sergejs Ivanovs un ilggadējais premjers Mihails Kasjanovs, "privatizācijas tēvs" Anatolijs Čubaiss, neiztrūkstošie polittehnologi Vladislavs Surkovs un Gļebs Pavlovskis. Īsi sakot, silta kompānija. Interesanti, kura šeit nav? Pareizi, šeit nav Borisa Abramoviča Berezovska – lai gan pēdējam, jau pēc izraidīšanas no valsts viņam ļoti patika lielīties, ka tieši viņš esot iesēdinājis prezidenta krēslā Putinu. Toties ir redzams nesen Vašingtonā nosistais Mihails Ļesins – to laiku ietekmīgākais Krievijas mediju noteicējs un preses ministrs.
Protams, visvairāk skatītāju uzmanības izpelnīsies galvenais varonis. Raugoties šajos senajos kadros, tīri labi var saprast, kādēļ liela daļa krievu 2000. gadu sākumā jūsmoja par jauno valsts galvu. Viņš bija artikulēts un vienmēr skaidrā; viņam tolaik bija arī izteikti pieticīgs un lietišķs publiskais tēls (bravūra, kailie torsi un trīsriteņu motocikli parādījās stipri vēlāk).
Manska šķietami atklātās intervijas ar Putinu gan būtu jāuztver piesardzīgi: kā normāls un labi trenēts specdienestu aģents viņš spēj iedvest cilvēkiem uzticēšanos. Taču viņa sacītais par demokrātiju un reformām ir tīrais bleķis – kādēļ lai viņš tiešām būtu atklāts ar puspazīstamu režisoru? Taču ļoti ticamu reformatora un demokrāta iespaidu viņš tiešām prot atstāt – Putins, lai kā mums to negribētos atzīt, ir ļoti talantīgs un gudrs cilvēks. Manskis kādā intervijā raksta, ka tolaik, 2000. gadā Putins vēl bija cilvēks, bet šodien jau ir pārvērties par pūķi no pazīstamās Jevgeņija Švarca lugas "Nogalināt pūķi". Manskim jau labāk redzams, tomēr man gan šķiet, ka arī šodien Putins privātā sarunā vēl spēj nošarmēt ļoti daudzus nedumjus cilvēkus. Par to cita starpā liecina Olivera Stouna nesenās "Putina intervijas", kur šo šķietami slīpēto (un par Putinu krietni vecāko) amerikāni Vladimirs Vladimirovičs vienkārši tin ap pirkstu.
Ja vaicājam par filmas kopējo vēstījumu Krievijas auditorijai, paliek neatminēta filmas nosaukuma mīkla. Kādēļ "Putina liecinieki" ar tik tiešu atsauci uz pazīstamo sektu? Filmā rādītie ļaudis nekādi neatgādina sektantus, drīzāk – ierastu un visnotaļ prozaisku postkomunistiskās Krievijas eliti. Protams, Krievijas pilsoņi tiešām bija tikai liecinieki prezidenta nomaiņā – nekāda aktīva loma viņiem tur īsti paredzēta nebija. Tomēr 1999. gadā lēmumi tika pieņemti ļoti īpašā situācijā.
Vispirms, ja Jeļcins nebūtu nosaucis savu mantinieku un viņam par godu sarīkojis pirmstermiņa vēlēšanas, kārtējās prezidenta vēlēšanās visdrīzāk būtu uzvarējis Maskavas mērs Jurijs Lužkovs – nu, tas pats, kurš salīdzināja Latviju ar Kambodžu. Protams, Jeļcins par savu pēcteci varēja izvēlēties kādu citu – piemēram, Borisu Ņemcovu. Taču Ņemcova prezidentūru nevajadzētu virtuāli vērtēt šodien, kad pēc ilgiem gadiem opozīcijā viņu nošāva pie Kremļa mūriem. Mācība drīzāk ir cita – cilvēki, nonākot varas pozīcijās, mainās, un, lai cik jauks neliktos kāds cilvēks, valsti no despotijas var pasargāt tikai spēcīgas institūcijas.
Kopumā Manska filma noteikti ir redzēšanas vērta – jo īpaši visiem, kas interesējas par Krieviju. Tajā nepārprotami ir arī krietna autobiogrāfijas daļa. Galu galā, līdzīgi daudziem Rietumos pazīstamiem Krievijas opozicionāriem, arī Manskis ir bijis labi ieredzēts Putina Kremlī. Tādēļ šī filma noteikti ir arī neuzkrītoša un gaumīga režisora norēķināšanās ar pašam savu pagātni.
