"Projekts "Vecmāmiņas"" par dialogu starp divām paaudzēm. Lai gan ideja ir ļoti jauka, šajā filmā nav daudz tādu ainu, kuras liks sariesties asarām acīs un piezvanīt saviem tuvākajiem, lai pateiktu, ka viņus mīli. Starp šīm divām cilvēku grupām tomēr ir neredzama aiza, kuru nevar pārkāpt ar vecmammu aizvešanu randiņā vai dokumentālās filmas veidošanu.
Iespējams, ka tas arī ir bijis viens no filmas mērķiem – parādīt kontrastu starp šīm divām paaudzēm. Nelielais ieskats puišu dzīvē liek noprast, ka viņi ir brīvdomātāji, atvērti dažādām trakām idejām, gatavi izspēlēt asprātīgus jokus, kā arī vairāk vai mazāk atklāti runāt par to, kā viņi jūtas. 21. gadsimta vīrieši no trim dažādām valstīm; viņi savā starpā brīvi runā angliski un, ļoti iespējams, vēl nav atraduši savu vietu sabiedrībā. Mazdēlu vēlme iedziļināties savu vecvecāku dzīvē mijas ar vieglu cinismu pret pagātni un dziestošu dumpinieciskumu, kas vēl saglabājies no tīņu gadiem. Viņu dzīves apstākļi ir krietni labāki par tiem, kuros uzauga vecvecāki, un puiši var tikai filozofēt par to, kā ir nogalināt un vai var pierast pie tā, ka katru dienu redzi cilvēku līķus. Viņi ir tālu no notikumiem, kuri veidoja vecmammu dzīvi, taču tie atbalsojas puišu ikdienā kā pārmantota vainas apziņa par nacistiskās Vācijas noziegumiem vai kā saiknes un zināšanu trūkums par savu ģimeni, jo ir tēmas, par kurām nekad nav runāts.
Vecmammas ir piedzīvojušas Otrā pasaules kara šausmas, būdamas gan zaudētāju, gan uzvarētāju pusē. Viņas ir savas dzīves pēdējā nodaļā, kad visas vilšanās un sapņi ir izdzīvoti un atliek tikai atskatīties, nožēlot un samierināties. Mazdēli vecmammas izved cauri vietām, kurās viņas piedzīvojušas savus nozīmīgākos jaunības dienu notikumus, un mēģina no sievietēm izvilkt atmiņas un pārdzīvojumus. Vecmammas mierīgi un nosvērti atklāj sāpīgas atmiņas – iespējams, tādēļ, ka viņām vairs nav ko zaudēt vai slēpt. Lai arī cik atšķirīgas var likties šīs divas paaudzes, šie momenti parāda, kā vecmammas veidoja laiks un apstākļi, un tikpat labi tas varētu būt jebkurš no mums, uz brīdi parādot to, ka aiza starp vecvecākiem un mazbērniem nav nemaz tik liela. Lasot dienasgrāmatas un runājot par attiecībām, puiši atklāj, ka arī viņu vecmammas izdzīvojušas kaisli, šaubas un vilšanos. Šīs atziņas pazūd ikdienas rutīnā, kad par vecmammām jārūpējas, jāmeklē kopīga valoda un sarunas tēmas – to arī skaļi atzīst viens no mazdēliem. Ir jauki parunāties par dzīvi, kaut kur aizbraukt un vienkārši pavadīt dienu ar savu vecmammu, taču šajā gadījumā tas nav maģisks portāls uz savstarpēju sapratni un laimīgām beigām.
Tāda ir dzīves realitāte, un ir ļoti labi, ka filma to parāda. Arī tad, kad visas trīs vecmammas tiek savestas kopā, šķiet, ka viņas neatrod kopīgu valodu, runājot par Otrā pasaules kara notikumiem un par to, kā bija dzīvot nacistiskajā Vācijā vai zem komunistu režīma. Un tāda ir dzīve – mēs nekad nepiedzīvosim to, ko citi, un dienas beigās mums atliek tikai minēt, kas mājo tuvo cilvēku galvās un dvēselēs.
Baltijas jūras dokumentālo filmu forums šogad notiek no 5. līdz 9. septembrim. Plašāk par seansiem Rīgā un reģionos – Nacionālā kino centra mājaslapā.
