Zinātnieki ir izpētījuši cilvēka ķermeni līdz sīkākajai detaļai. Lai arī zinātniekiem izdevies izpētīt smadzeņu, dažādu gēnu un mazāko šūnu darbību, tomēr ir jautājumi, kas pētniekus un ārstus turpina pārsteigt, un par faktu, vai vēlāk nosauktās lietas eksistē cilvēka ķermenī, gudrākās galvas vēl joprojām strīdas, raksta Livescience.com.
''Mēs nepazīstam cilvēka ķermeni tik labi, kā domājam un vēlētos izprast,'' saka Skots Millers (Scott Miller), Jūtas Universitātes ( University of Utah) profesors, kurš pēta cilvēka anatomiju jau 40 gadus.
Protams, pētnieki zina cilvēka pamata anatomiju un var izskaidrot, definēt orgānus, kaulus un muskuļus, bet, kā darbojas viss organisms, vēl nav izprotams, teica Millers.
Zinātnieki veic dažāda veida atklājumus par cilvēka anatomiju, un vēl arvien parādās jaunas anomālijas un izņēmumi. Dažreiz tiek atklāts kaut kas jauns dzīvnieka organismā, pēc tam tiek uzdots jautājums, vai šādas struktūras iespējamas arī cilvēka ķermenī.
"Mūsu ziņkārība par cilvēka ķermeni cieši saistīta ar dzīvnieku organismu izzināšanu," atklāj profesors.
Inovācijas, piemēram, modernas attēlveidošanas tehnoloģijas izmaina to, kā zinātnieki var redzēt anatomiskās struktūras un novērot to darbību organismā.
Pētniecībā vēl joprojām iespējami pārsteigumi, piemēram, sen bija zināms, ka baktērijas, kas atrodas gremošanas traktā ir svarīgas, jo karsē pārtiku un rada vitamīnus, bet tikai nesen zinātnieki atklāja, kāda ir mikrobu kopuma, ko sauc par cilvēka mikrobiomu, patiesā vērtība.
Kopš 2008. gada Vašingtonas universitātē darbojas speciāls cilvēka mikrobioma projekts. Tajā pētnieki atklājuši, ka cilvēks sevī nēsā prātam neaptveramu daudzumu mikroorganismu. Tie atrodas visā ķermenī. To skaits ir 10 reizes lielāks par šūnu skaitu cilvēka organismā. Evolūcijas laikā baktērijas ir tik cieši “saaugušas” ar cilvēka ķermeni, ka zinātnieki par tām runā kā par papildu orgānu – mikrobiomu, raksta Ilustretazinatne.lv.
Vai ir tāds G punkts?
Daudzas sieviete uzskata un tic, ka viņu ķermenī ir G punkts. Tā nosaukums atvasināts no vācu ginekologa Ernsta Grafenberga uzvārda, kurš pirmais izvirzīja teoriju par sieviešu erogēno zonu saistību ar dzimumorgāniem. Tomēr, kad pētniekiem tiek uzdots jautājums par punkta esamību, tie vēl joprojām nevar vienoties par vienu pareizo atbildi.
"Runāt par G punktu telpā, kas pilna ar seksologiem, ir kā runāt par politiku ar republikāņiem un demokrātiem," stāsta ginekoloģe Lorēna Staihere (Lauren Steicher).
Ekspertu viedokļi atšķiras, daži šaubās par to esamību, daži uzskata, ka tā ir klitora zona, citi to pieņem kā atsevišķu anatomisku vienību, skaidro Sraihere.
2012. gadā Ginekoloģijas institūtā (Institute of Gynecology), kas atrodas Floridā, veikts pētījums, kurā kādas sievietes autopsijas laikā tika atklāts noslēpumainais G punkts, kā reģions, kas sastāv no erekcijas audiem un atrodas uz maksts priekšējās sienas. Līdzīgi pētījumi tika veikti vēl astoņām sievietēm. Visām G punkts ticis atrasts, kā arī uzzināts, ka katrai sievietei tas var būt cita izmēra.
Tomēr citi pētnieki apgalvo, ka, lai gan priekšējais maksts reģions ir visjūtīgākais, nav spēcīga un neapstrīdama pierādījuma G punkta anatomiskai pastāvēšanai.
Staihere uzskata, ka G punkts pastāv, bet nedomā, ka katra sieviete izjūt seksuālu baudu, stimulējot konkrēto ķermeņa vietu.
Vai feromoni rada savstarpējo pievilkšanās spēku?
Feromoni ir ķīmiskas vielas, ko dzīvnieki un jebkurš dzīvs organisms izdala, kā sazināšanās veidu ar savas sugas pārstāvjiem. Kukaiņi un dzīvnieki, kā zināms, izdala feromonus ar sviedru, siekalu un urīna palīdzību, kas ir pirmais signāls citiem dzīvniekiem, ka tuvumā ir cits sugas pārstāvis, tas ir nobijies vai mātītei ir pārošanās laiks.
Pētījumi par dzīvnieku feromoniem zinātniekus ir noveduši pie jautājuma, vai arī cilvēki ražo feromonus, kas izraisa līdzīgu reakciju.
Pētniekiem nav šaubu, ka cilvēki ražo ķīmiskas vielas, kas ietekmē citus, saka ķīmiķis Džordžs Pretī (George Preti), kurš specializējies šādu savienojumu pētīšanā.
Bet diskusija veidojas par jautājumu, vai pastāv feromoni, kas darbojas, kā seksuāls piesaistītājs pretējam dzimumam. Līdz šim nav pierādījumu, kas apstiprinātu šo hipotēzi.
Lai gan ir iespēja, ka dažādas ķīmiskas vielas var seksuāli piesaistīt citus cilvēkus, piemēram, smarža, kādas specifiskas vizuālas īpašības, zinātnieki, kas studē feromonu iedarbību, pavada daudz laika, lai izprastu, kāds ir cilvēku feromonu funkcijas un ķīmiskais sastāvs, stāsta Pretī.
''Mūsu pētījums pierāda, ka cilvēkiem ir pamata feromoni, kas var izraisīt fizioloģijas izmaiņas,'' skaidro Pretī.
Piemēram, viens no viņa pētījumiem atklāj, ka sievietēm, kas pasmaržojušas ekstraktus no vīriešu sviedriem, ķermenī radās izmaiņas un lika ražot lutenizējošo hormonu, kas stimulē ovulāciju.
Ir pētījumi, kas pierāda, ka pastāv feromonu modulators, kas ietekmē cilvēka noskaņojumu, šāds efekts atklāts tikai cilvēkiem. Pētījumā sievietes, kas bija pakļautas dažādu vīriešu sviedru aromātam, sajuta vairāk atvieglojuma, kļuva mazāk saspringtas, salīdzinot ar sievietēm, kas nejuta vīriešu smaržu.
Cita pētnieku grupa atklāja līdzīgus rezultātus, tikai vīriešiem – stiprā dzimuma pārstāvjiem, kas pasmaržoja apģērbu, ko sievietes bija valkājušas ovulācijas laikā, paaugstinājās testosteronu līmenis. Šis varētu pierādīt, ka sievietes izdala ķīmisko signālu auglības laikā, kas veicina izmaiņas vīrieša uzvedībā.
Vai ar irisīna hormonu iespējams zaudēt svaru?
Sportiskas aktivitātes hormons irisīns pirmo reizi tika atklāts pelēm, bet 2012. gadā tas identificēts arī cilvēkiem. Šo atklājumu veica šūnu biologs Brūs Spīgelmans (Bruce Spiedelman) Hārvarda Medicīnas skolā (Harvard Medical School).
Pētnieki norāda, ka irisīns ir hormons, ko cilvēka organisms ražo fizisku aktivitāšu laikā, un šis process var turpināties arī kādu laiku pēc kustību pārtraukšanas, skaidro fizioloģijas profesors Keits Bārs (Keith Baar) no Kalifornijas Universitātes (University of California).
Bet trīs gadu laikā, kopš identificēts irisīns, hormona īpašības izraisījušas dažādu zinātnieku uzskatu pretrunas un domstarpības, jo daļa netic, ka tāds hormons pastāv.
Daļa pētnieku uzskata, ka irisīns pastāv un ceļo asinīs, pārvietojot baltās tauku šūnas, kas uzglabā liekās kalorijas, un pārveidojot tās brūnajās tauku šūnās, kas rada siltumu, atklāj Bārs.
Jo vairāk irisīna asinīs, jo vairāk baltie tauki pārtop brūnajos, kas ražo vairāk siltuma un tērē vairāk enerģijas. Teorētiski cilvēks ar paaugstinātu irisīna līmeni varētu sadedzināt vairāk kaloriju pat pēc tam, kad pārstājis trenēties, skaidro Bārs.
''Teorētiski tas būtu tā, ja persona guļ dīvāna, viņa organisms skrien maratonu – tā būtu irisīna iedarbība, šāds efekts, protams, ir cilvēkiem ļoti saistošs,'' saka Bārs.
Medikamenti, kas būtu balstīti uz irisīnu, tiek vērtēti kā iespējamas zāles pret aptaukošanos un diabētu. Ideja ir pavisam vienkārša, ja organisms varēs sadedzināt vairāk kaloriju, baltās tauku šūnas pārvēršot brūnajās, ķermenī saglabāsies mazāk tauku, tādējādi cilvēks būs veselīgāks, nebūs tik daudz lielā svara un samazināsies diabēta risks.
Bet Bārs un citi zinātnieki ir skeptiski par irisīna esamību cilvēka organismā, jo nebija iespējams atkārtot 2012. gada pētījuma rezultātus savos pētījumos, kas lika apšaubīt hormona eksistenci.
Zinātnieka Bāra pētījumos neatrada pierādījumus par irisīna pozitīvo ietekmi, piemēram, uzlabojot insulīna jutību, aerobo jaudu, glikozes līmeņa izmaiņas asinīs vai ķermeņa masas izmaiņas. Viņš arī atklāja, ka vairāki veidi, kā atklāt irisīna darbību asins sistēmā, nav apstiprināti, kas nozīmē, ka ar šo hormonu pašlaik nevar strādāt, jo pastāv iespēja, ka netiek pētītas pareizās olbaltumvielas, kas ietekmē irisīnu.
Bārs uzskata, ka 2012. gada pētījums pierāda, ka irisīnu var atrasts cilvēka organismā, bet tagad citiem zinātniekiem tas ir jāatrod, lai apstiprinātu teoriju par hormona iedarbību.
