Foto: Aivars Liepiņš. Vents Vīnbergs sarunā ar Aleksandru Samoilovu
Jau otro reizi Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pie saviem klausītājiem izgāja neierastā formātā – ar bezmaksas brīvdabas koncertu vispubliskākajā no Rīgas ārtelpām, Stacijas laukumā. Divdaļīgās programmas sākumā LNSO Brass atskaņoja populāros un temperamentīgos Hendeļa, Monti un Šenklina skaņdarbus, kā arī Marģera Zariņa slaveno fokstrotu no kinofilmas "Pie bagātās kundzes".

Savukārt koncerta otrajā daļā 77 mūziķu un diriģenta Andra Pogas sniegumā izskanēja Leonarda Bernsteina "Simfoniskās dejas" no mūzikla "Vestsaidas stāsts".

Salīdzinot ar pērno gadu, koncertu apmeklēja divtik liels apmeklētāju skaits, starp tiem arī Latvijas Republikas kultūras ministre Dace Melbārde un Latvijas sportists un starptautiska pludmales volejbola zvaigzne Aleksandrs Samoilovs, ar kuru par koncerta iespaidiem sarunājas arhitekts un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs.

Tavi panākumi ir paraugs un iedvesmas avots daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Ko tu viņiem varētu pateikt par šo koncertu?

Koncerts tiešām bija interesants. Tas gan droši vien bija risks – šādu koncertu ārā rīkot, ņemot vērā mūsu laikapstākļus. Un droši vien nav daudz cilvēku, kas regulāri ietu uz simfoniskās mūzikas koncertiem. Man ir sanācis tā, ka tad, kad es pirmo reizi aizgāju uz baletu, es tajā uzreiz iemīlējos. Pēc tam es faktiski katru mēnesi uz to gāju.

Ak, tā! Tad tu nepavisam neesi iesācējs attiecībās ar simfonisko mūziku!

Jā, un vēlāk man sanāca saskarsme arī ar operu. Jo es gāju mācīties akadēmisko vokālu. Divus gadus. Kāda dziedātāja no Nacionālās operas pēc savas karjeras beigām kļuva par pedagoģi, un tad es gāju pie viņas. Un tiklīdz tu pats sāc ar to nodarboties, tu arī citādi sāc uz to visu skatīties. Bet ar operu man iet grūtāk nekā ar baletu. Operas ir pārāk garas, bet mans temperaments ir tāds sangvinisks – man gribas, lai viss notiek ātrāk un ātrāk. (sirsnīgi smejas) Esmu drīzāk mažora, nevis minora cilvēks.

Bet es neesmu pabeidzis nevienu mūzikas skolu. Man arī drīzāk ir parasta cilvēka, nevis eksperta viedoklis. Bet arī kā parasts cilvēks tu vari pateikt, vai koncerts bija labs vai slikts. Nu, šodienas koncerts nebija pārāk garš, tas man ļoti patika, un tas bija dinamisks. Un varēja redzēt, ka cilvēki, kas atnākuši vai apstājušies garāmejot, palika līdz beigām un negāja prom. Man liekas, ka tas ir vislabākais vērtējums. Ja koncerts notiktu teātrī un cilvēks par to būtu samaksājis naudu, viņš vienkārši būtu spiests nosēdēt līdz beigām. Un no tādas zāles iziet ir daudz grūtāk. Bet šeit, šādā brīvā atmosfērā, kur garāmgājējs var mierīgi iet prom, bet viņš paliek, tas arī ir lielākais kompliments mūziķiem.

Vai tev šķiet, ka šāds brīvdabas un bezmaksas formāts ikdienas publiskajā telpā varētu pievērst potenciālo publiku tam, kas notiek koncertzālē?

Ar mūziku un kultūru ir tas pats, kas ar sportu. Viena lieta ir skatīties to visu pa televizoru. Bet, skatoties pa televizoru, tu nekad nepamanīsi visas tās nianses un nesajutīsi visu to enerģiju, ko var dabūt tikai klātienē. Tagad internetā var sameklēt visu, piemēram, pasaules labāko simfonisko orķestri, bet tas nav tas pats, kas aiziet uz dzīvu notikumu. Ir pavisam citas sajūtas, kad tu sēdi tribīnēs un skaties sporta turnīru, vai kad tu aizej uz izstāžu galeriju un nostājies pie gleznas, vai kad tu esi īstā koncertā. Tur ir mijiedarbība ar skatītāju, to nevar aprakstīt, un tas jāizjūt katram pašam. Pa televizoru to nekad nevar dabūt.

Foto: Aivars Liepiņš

Šeit, brīvdabā, manuprāt, bija ļoti labi redzams, kāpēc simfoniskās mūzikas koncertam ir jānotiek īpašos akustiskajos apstākļos, speciāli tam piemērotā koncertzālē.

Jā, tieši tā! Jo arī skaņai vajag kvalitāti. Tieši tāpēc cilvēki pērk visas tās dārgās austiņas un tumbas, un mūzikas aparatūru. Viņi grib kvalitatīvu pieredzi. Un pirātiskajās kopijās bieži vien pazūd daudz kas no tā, ko mūziķi un komponisti tur ir ielikuši. Un sliktā akustikā pazūd daudzas nianses.

Es ļoti gribēju savus bērnus šodien paņemt līdzi. Vienam puikam ir trīs tagad, otram – pieci. Un šāds koncerts ārā, brīvā dabā, manuprāt, ir ļoti laba iespēja viņus ar šādiem pasākumiem iepazīstināt. Jo koncertzālē tas būtu sarežģītāk, viņiem būtu grūti nosēdēt ilgi uz vietas, un tas varbūt traucētu citiem. Bet šādā formātā ir daudz vienkāršāk. Viņi atnāca mazliet vēlāk, uz Bernsteina "Dejām". Un bija arī patīkami īsi – 25–30 minūtes. Mazais gan mazliet sabijās no tumbām. Un tagad, kad mēs beigsim sarunu, es viņiem pajautāšu, kā patika. Jo gribas viņus pamazām ieinteresēt šajā visā.

Vai savā ikdienā tu arī mēdz klausīties simfonisko vai klasisko mūziku?

Jā, bet varbūt ne pārāk bieži. Jo pārsvarā mūziku es klausos vai nu pirms sacensībām, vai braucot pie stūres. Bet mani klasiskā mūzika ļoti nomierina, pazūd koncentrēšanās spēja, reizēm pat gribas gulēt, tāpēc pie stūres tas īsti neder. Es tev jau teicu, ka man vairāk atbilst mažors, nevis minors, aktīvāka un dinamiskāka mūzika, kas dod enerģiju. Klasiskā mūzika vairāk piemērota tam, lai to klausītos mājās. Kad bērni ir nolikti gulēt un mēs ar sievu vēl iedzeram pa glāzei vīna. Lūk, tad tā ir vispiemērotākā.

Un kas tādos gadījumos ir tava izvēle?

Visklasiskākie no visiem klasiķiem – Bahs un Mocarts.

"Bahs un Mocarts" – tieši tā sauc festivāla "LNSO vasarnīca" pirmo koncertu, kas notiks Latgales vēstniecībā "Gors" 24. augustā pulksten 19.00. LNSO diriģēs Guntis Kuzma, un koncertā piedalīsies spoži solisti: vijolnieki Darja Smirnova un Georgs Sarkisjans, obojists Egils Upatnieks, ģitārists Matīss Čudars un klavesīniste Ieva Saliete.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!