Ieva Vītola un Signe Pucena darbojas starpnozaru mākslas grupā "Serde", kas, braukājot krustu šķērsu pa Latviju un vācot kopā stāstus, pēta latviešu nemateriālās kultūras mantojumu, kā arī Aizputē atjauno senu ēku kompleksu, kas vienlaikus ir gan darbnīca, gan rezidenču centrs, kur ik gadu uzņem māksliniekus no dažādām pasaules valstīm. "Zaļumballes" ir jau 20. burtnīca (turklāt arī visbiezākā) tradīciju burtnīcu sērijā, kas 2007. gadā aizsākusies ar kandžas gatavošanas tradīciju pētīšanu Viduskurzemē. Pētnieces gan atklāj, ka par zaļumballēm varētu sagatavot atsevišķu burtnīcu katrā novadā – tieši tik bagātīga un daudzveidīga ir šī tradīcija.

Foto: LETA. No kreisās: Signe Pucena un Ieva Vītola

Burtnīcā ietverti zaļumbaļļu rīkotāju, pūtēju ansambļu un dejotāju atmiņu stāsti, no kuriem lielākā daļa savākti šogad. Tiesa, daļa materiāla bijusi jau "pūrā" no iepriekšējiem pētnieciskajiem braucieniem, jo teju vai katrs stāstnieks pamanās sarunās ievīt arī pa kādam spilgtam ballēšanās pastāstam no izgājušiem laikiem. Līdzās zaļumbaļļu dalībnieku atmiņām burtnīcā aplūkojams arī bagātīgs vēsturiskais fotomateriāls, kas tapis, sadarbojoties ar seno fotogrāfiju kolekcionāriem – Pēteri Korsaku un Egilu Jemeļjanovu, kā arī no reģionālajiem muzejiem un privātiem fotoalbumiem.

Zaļumballes Latvijā kļuva populāras 19. gadsimta otrajā pusē, kad tika dibinātas dažādas biedrības. Tās vasarā brīvā dabā rīkoja arodbiedrības, skolotāju biedrības, aizsargi vai brīvprātīgie ugunsdzēsēji, iesākumā dēvējot tos par "zaļumu svētkiem" vai "zaļumu priekiem". Līdz Otrajam pasaules karam zaļumballes notika teju vai katru nedēļas nogali, bieži vien pēc kāda pasākuma – teātra izrādes vai koncerta. Līdz mūsdienām šī tradīcija gan ir nedaudz transformējusies, un šobrīd zaļumballes parasti notiek pilsētas svētku ietvaros vai, piemēram, Jāņos. Īpaši uz pārējās Latvijas fona izceļas Vidzeme – tur zaļumballes arvien notiek arīdzan kapusvētku ietvaros.

"Zaļumballei ir sociāla funkcija, kas kopienai ir ļoti svarīga. Kādreiz, kad cilvēkiem bija ļoti daudz jāstrādā fiziski, sestdiena un svētdiena bija vienīgā iespēja, lai socializētos. Satikties ar citiem un aprunāties bija iespējams pēc baznīcas apmeklējuma vai arī zaļumballē. Savukārt tantes uz zaļumballēm gāja novērot, kuri jaunieši saskatās, lai zinātu nodot tālāk ziņu, kam drīzumā kāzas gaidāmas," stāsta Signe Pucena, kura pati zaļumballes visnaskāk apmeklējusi astoņdesmito gadu beigās Skrundas pilskalnā. "Tā kā toreiz jau gatavojos uz lietišķajiem (Lietišķās mākslas vidusskola Liepājā), tad uz katru balli šuvu jaunu tērpu. Audumu izvēle jau nekāda nebija, lielākoties dažādi katūni, bet modeļu izvēlē – ļoti ietekmējos no tā laika "Rīgas Modēm" un vēlāk no Birmaņa un Rūķīša nepieradinātās modes teātra."

Šeit tad arī iezīmējas viens no kārtīgu zaļumballi raksturojošiem lielumiem, proti, jaunāko štāšu izrādīšana. Ieva Vītola stāsta, ka savulaik uz balli bija pieņemts ierasties baltās tenisa čībiņās, ko deju starplaikos krītoja, kad tās no dančiem bija noputējušas netīras. Pēcāk puišiem modē nākušas šauras bikses un kurpes uz biezām gumijas zolēm – porgas, savukārt padomju gados – puķaini krekli un kļošenes, bītlenes un džinsi.

"Tad, kad es gāju videnē, 1954.–1958. gadā, vismodernākais pasākums bija staigāt bobrenēs. Tā bija bobreņu ēra. Man liekas, tas nosaukums radies no krievu futbola vārtsarga, visslavenākā – Vsevoloda Bobrova. Visiem puikām tolaik tās bobrenes bija. Bobrenēm bija divu tipu diegi – tumši brūni un bēšīgi, šķidrs tāds audums. Čaļi bija sākuši vilkt ārā tos gaišos diegus, un tad izveidojās vai nu viena svītra pa vidu, vai trīs svītras, platākas vai šaurākas. Hulīši jau zināja pēc tā, kurš ir atamans, kurš ģenerālis, kurš ir pusbrigadieris un kurš ierindnieks. Jā, jā! Mums, 1. videnē ejot iekšā, bobrene bija jānoņem un tad jāiet iekšā. Kā iet ārā, tā bobrene galvā, vou! Bobrenes pārdeva visos veikalos. Bet es nezinu, kurš pirmais izvilka tos diegus," Ievai Vītolai atklāj Māris Ansis Mitrevics (1940) no Siguldas.

Lai arī mūsdienās par zaļumballes muzikālo noformējumu parasti gādā estrādes ansambļi vai dīdžeji ar "škandalkastēm", uz kurām atskaņo "Kurtizāņu ugunskuru" vai "Zilo lakatiņu", sākotnēji zaļumballēs spēlēja pūtēju orķestri – dēvēti arī par "misiņgrauzējiem", "taurniekiem" vai "ballīšu brigādēm". Kāpēc tieši pūtēji? Skaidrojums tam ir gaužām vienkāršs, proti, stīgu instrumenti vai, piemēram, akordeons gluži vienkārši neskan tik skaļi, lai varētu pieskandināt visu āra deju placi ar ballētāju burzmas trokšņiem.

Dejotas pārsvarā tika tā sauktās modes dejas – gan lēnais, gan ātrais valsis, fokstrots (dēvēts arī par šīberi), tango, lambetvoks, svings, tvists, šeiks un citas, taču neizpalika arī pa kādam piezemētākam lecamgabalam kā polka. Eksistēja arīdzan dažādi nerakstīti zaļumbaļļu likumi, piemēram, atlūgšana. "Dāmu dejā meitenēm, kuras nebija vēl uzlūgtas, bija visas iespējas uzlūgt vissmukāko puisi, un šim puisim bija pēc tam šī meitene jāatlūdz, kas nozīmē, ka viņiem jānodejo vēl vismaz viena deja," stāsta Signe Pucena. "Ideālajā variantā – vēl divas." Turklāt dāmu deja nemainīgi bija valsis, bet atlūgšanas deja – fokstrots. Muzikanti vienmēr to zināja, kā arī to, ka aplausi nozīmē, ka deja ir jāatkārto. Savukārt puiši mēģināja izredzēto noķert uz pēdējo deju, jo tas nozīmēja tiesības pavadīt dāmu mājās.

Tiesa, nekāda danču griešana līdz rīta gaismai nebija iedomājama bez kārtīgas iestiprināšanās, tāpēc neatņemams zaļumbaļļu atribūts allaž bijis bufete. Lielajās zaļumballēs tās bijušas pat vairākas. Līdztekus dažādām uzkodām – desiņām, pīrādziņiem, bulciņām, sviestmaizēm, kūpinātām zivīm un saldumiem – un atspirdzinājumiem kā limonāde vai zelteris iegādājams bija arī kas štengrāks, proti, alus, vīns un šņabis – "dūšas uztaisīšanai".

Kā atminas Liepājas folkloras kopas "Atštaukas" vadītāja Ināra Kalnarāja, kura pirmās zaļumballes kā bērns piedzīvojusi piecdesmitajos gados, ar laiku zaļumballēs arvien biežāk notikusi "plostošana": "Galvenais bija bufetes. Tajās varēja dabūt to, kas dažbrīd nebija pat veikalos. Pamatā tomēr ķilavu maizītes un šņabis "Moskovskaja", vēlāk pievienojās vīni "Agdam" un "Solncedar"."

Tas gan neizbēgami izraisa vēl vienu teju neatņemu zaļumbaļļu fenomenu, proti, kautiņus jeb klopi. Uz krūts nedaudz (vai krietni) par daudz ieņēmušie dancotāji skaidroja attiecības pagastu vai ciemu starpā, vai arī dūres vicināja meiteņu dēļ. Piemēram, laikrakstā "Latvis" 1933. gada 1. jūlijā lasāma ziņa ar nosaukumu "Greizsirdības drāma zaļumballē": "Rēzeknes dzelzceļnieku biedrība sarīkojusi dārza svētkus, uz kuriem bija ieradies 32 gadus vecais Vilis Ķipars no Rīgas kopā ar kādu jaunavu. Zaļumballē jaunava vairāk vērības piegriezusi kādam citam zaļumballes apmeklētājam nekā Ķ. Šim jauneklim, atgriežoties no balles mājās, Rēzeknes 2. stacijas tuvumā Ķ. uzbrucis un to varīgi sadūris ar nazi. Cietušais ir ievietots Sarkanā Krusta slimnīcā. Stāvoklis nopietns. Vainīgais apcietināts."

Turklāt kāvušies ne tikai puiši, bet arī meitenes. "Meitenes kaujas drausmīgāk pa vīriešiem. Kurpi novelk un ar to augsto papēdi sit," sarunā ar Ievu Vītolu atklāj Aivars Pugačs (1956) no Jēkabpils. Arī Andrejs Mihalovskis (1938) atminas sievas stāstīto par meiteņu ķildām: "Viņa ar draudzenēm bija aizgājusi uz Zamku – tā saucamo Virsnieku namu (Krustpils pilī). Nu, tur oficieru balle, virsnieki. Tur pēc īsa laiciņa pienāca klāt un tādā maigā, uzsvērti kulturālā valodā teica: "Meitenītes, ka mēs jūs te neredzētu!" Vietējās. Puiši pēc tam skrien viņām pakaļ: "Kur jūs iesiet? Kāpēc nepaliekat?" Tā lieta nebija tik vienkārša." Zaļumballē "dabūt pa koko" varēja ikviens.

Gana detalizēti un arī nebūt ne no tās glaimojošākās puses zaļumballēšanu savā atmiņu romānā "Pansija pilī" aprakstījis latviešu trimdas rakstnieks Anšlavs Eglītis. Ar mērenu sentimentu caur dažādiem personāžiem viņš atsauc atmiņā Latvijas Republikas starpkaru periodā notiekošo gan kultūrā, gan sabiedrībā. Romāna darbība norisinās Eglīšu ģimenes īpašumā Turaidas pagasta Inciemā, kur viņi pašu spēkiem ierīkojuši pansiju. Tur tad cits pēc cita viesojas Anšlava Eglīša tēva rakstnieka Viktora Eglīša draugi – rakstnieki, mākslinieki un citi kultūras pārstāvji. Starp viņiem gleznotāji Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone un Romans Suta, kā arī dzejnieks Edvarts Virza un citi.

"Katru vasaru Turaidas pagastā tika rīkotas četras piecas zaļumballes un vismaz divas no tām Inciema "parkā". Tā patiesībā bija visērtākā un parocīgākā vieta. Nekāda prieka no šīm ballēm mums vis nebija. Viena nakts aizgāja bez miega, klausoties ragu mūziku un piedzērušo bļaustīšanos līdz gaismai. Lielu laukumu izspārdīja melnu, un zāle tur vairs neauga pus vasaras. Krūmus aplauzīja un piedrazoja papīriem. Liekas, jau no pašiem stikla izgudrošanas laikiem cilvēkos iemājo nepārvarama tieksme sadauzīt izdzertās pudeles. Ap dažu celmu otrā rītā pacēlās labas kaudzītes stikla lausku – baltās ulmanīša, tumšzaļās un brūnās no alus pudelēm. Katru reizi, "parku" mēzdami, mēs par to pukojāmies un spriedām, ka nav un nav nekādas jēgas mocīties ar šo Inciemu un ka tas pēdīgi jāpārdod projām. Ja ne vairāk, tad vienmēr cieti nosolījāmies nekādām ballēm "parku" vairs nedot. Bet, kad atkal šejienes aizsargi vai kāda cita organizācija lūdza mūsu noru kārtējam sarīkojumam, atteikt bija neērti."

Lai arī ar dažām korekcijām, bet zaļumballes turpināja notikt arī kara laikos un pēcāk padomju gados, kad to regularitāte bija piesaistīta kolhozam un kolektīvajai dzīvei. Balles tad tika rīkotas, piemēram, apsējības, apkūlības vai Pilngadības svētkos.

Vera Treija (1923) no Krimuldas novada Eikažiem minas, ka kara laikā zaļumballes rīkotas šķūņos: "Šķūnī notika tad, kad pavasara pusē bija izvests tukšs. Kad uznāca kara būšana, nedrīkstēja logos spīdēt gaisma. Tas jau ilgi gāja, 40. gadā tas iesākas, visu laiku bija jāuzmanās. Tad mazākas bija tās balles, līdz kādiem 20 cilvēkiem." Savukārt "krievu laikos" nedrīkstēja izmantot dejas nosaukumu "šīberis" – jāsaka bija "fokstrots", citādi valdība lika sodu. Savukārt muzikants Genādijs Vaidakovs (1946) no Aizputes atklāj, ka sešdesmitajos gados fokstrots vispār tika aizliegts – esot kapitālisma paraugs.

Astoņdesmito gadu beigās zaļumbaļļu programmās tika iekļautas aktieru uzstāšanās. "Sākumā aktierprogramma, pēc tam balle. Ar Vilsonu Ēriku kārtīga programma bija, izsmējušies bijām baigi. Tad no vienas vietas uz otru, pat nedabūnot iebraukt mājā," Signei Pucenai stāsta mūziķis Linards Tiļugs (1961) no Aizputes. Savdabīgs posms bijis laiks, kad pie varas nāca Gorbačovs. "Tad bija pussausais likums, tad bija tā saucamie termosu vakari. Es nekad tik daudz termosus nebiju redzējis uz galdiem kā tajos gados! Pilni galdi termosiem, visi tik ielej kafijas krūzītēs no termosiem, un paliek arvien sarkanāki vaigi, un viss baigi forši!" atminas Tiļugs.

Kāda ir ideālā zaļumballe? Uz šo jautājumu atbildi sarunā ar Elvitu Ruku filmas "Mūžīgā zaļumballe'' izpētei sniedz Ārija Spriņģe (1933) no Lubānas: "Galvenais, lai var skaisti sapucēties un labi izdejoties. Lai ir laba mūzika un nepiedzērušies vīrieši. Toreiz jau nebija piedzērušies, tagad ir. Toreiz visi gāja skaidrā, varbūt kādu aliņu iedzēra. Bet ne jau tā, kā tagad cilvēki dzer."

Līdz mūsu dienām zaļumballes jēdziens kļuvis krietni vien izplūdušāks, par tādām dēvējot arīdzan vienkārši vasaras pasākumus ar dejām brīvdabas estrādēs, kur no visiem iepriekš uzskaitītajiem īstenas zaļumballes kritērijiem tā īsti nav sastopams neviens. "Kad mēs braucām un intervējām muzikantus, dejotājus un baļļu rīkotājus, tad visi ar lielu gandarījumu teica, ka ļoti gaida 11. augustu, kad beidzot notiks zaļumballe – "pa vecam", ar orķestri, vecajās vietās. Mums gribas cerēt, ka Simtgades zaļumballe dos impulsu tradīcijas turpināšanai, un, iespējams, ka zaļumballēs, kas nu notiek ar dīdžejiem, atkal atgriezīsies misiņgrauzēji," rezumē Signe Pucena.

Lejupielādēt tradīciju burtnīcas "Zaļumballes" elektronisko versiju, kā arīdzan iepazīties ar Latvijā noritošo zaļumbaļļu sarakstu un karti iespējams Latvijas valsts simtgades mājaslapā.