Anne Franka jeb pilnajā vārdā Annelīza Marī Franka (zināma arī kā Anna Franka) pasaulē nāca 1929. gada 12. jūnijā Frankfurtē pie Mainas, Vācijā, kur viņas tēva ģimene mita jau vairākās paaudzēs. Meitene auga kopā ar savu trīsarpus gadus vecāko māsu Margotu un vecākiem Oto un Edīti. Franku ģimene bija liberāli ebreji, kuri reliģiskās tradīcijas pārāk nepiekopa. Māte bija vairāk dievbijīga, savukārt tēvs, kurš bija studējis ekonomiku, augstā vērtē turēja izglītošanos un lasīšanu, tāpēc mājās viņiem bija apjomīga bibliotēka. Oto pēcāk mudināja lasīt arī savas meitas, kas vairāk gāja pie sirds tieši Annei. Dienasgrāmatā viņa arī raksta, ka vēlas kļūt par žurnālisti vai rakstnieci.

Tiesa, ekonomiskā krīze, Hitlera nākšana pie varas un pieaugošais antisemītisms lika Franku ģimenei, gluži tāpat kā daudziem citiem ebrejiem, pieņemt smago lēmumu Vāciju pamest, un 1933. gada rudenī viņi devās uz Nīderlandi, kur apmetās Amsterdamā. Tur Oto nodibināja divus uzņēmumus – no sākuma "Opekta", kas tirgoja pektīnu, un 1938. gadā arī "Pectacon", kas tirgoja gaļas garšvielas. Oto smagi strādāja, un jaunā dzīve diezgan ātri stabilizējās – meitenes gāja skolā (Margotai padevās matemātika, savukārt Annei bija ķēriens lasīšanā un rakstīšanā), bet māte tikmēr mierīgi saimniekoja pa mājām.

Taču tad par sevi arvien uzstājīgāk sāka likt manīt Otrais pasaules karš. 1940. gada maijā Vācija iebruka Nīderlandē, un represijas pret ebrejiem drīz vien pieņēmās spēkā. Meitenes vairs nevarēja apmeklēt skolu, bet Oto tika liegts nodarboties ar uzņēmējdarbību, kā rezultātā viņš savu uzņēmumu bija spiests nodot kolēģiem. Oto Franks centās ģimenei sagādāt vīzas uz ASV, kur viņš jaunībā Ņujorkā bija izgājis studiju praksi, taču neveiksmīgi – kā atklājās vien pēcāk, viņa pieteikums nekad netika apstrādāts, jo pārmaiņu laikos vēstniecībā gluži vienkārši tika nozaudēts.

Uz visu šo notikumu fona Oto prātā dzima pagaidu risinājums, proti, viņš sava uzņēmuma ēkas bēniņos sāka iekārtot slēpni, kur ģimenei patverties, kamēr beigsies karš. Plānotais datums, kad Franku ģimene grasījās ievākties savā slēpnī, bija 1942. gada 16. jūlijs, taču šo plānu izmainīja 5. jūlijā saņemtais paziņojums, ka Margotai ir jādodas uz piespiedu darba nometni. Jau nākamajā dienā viņi pārcēlās uz bēniņu telpu virs Oto biroja. Pēc nedēļas Frankiem pievienojās van Pelsu ģimene (dienasgrāmatā Anne viņiem devusi pseidonīmu van Dāni) – Hermans, Auguste un viņu 16 gadus vecais dēls Peters –, bet vēl pēcāk – zobārsts Fricis Fefers (grāmatā Alberts Dasels).

Ar Oto kolēģu Johanesa Klīmana, Viktora Kuglera, Mīpas Gīsas un Bepas Voskujlas palīdzību šaurajos bēniņos, kuru ieeja bija nomaskēta aiz grāmatu plaukta, astoņiem cilvēkiem izdevās nodzīvot divus gadus un vienu mēnesi. Šie cilvēki nežēlastībā kritušo "astoņnieku" apgādāja ar pārtiku, apģērbu un grāmatām, kā arī kalpoja par vienīgo avotu, no kura varēja iegūt informāciju par dzīvi ārpasaulē.

Annei, kura no mazas meitenes pamazām kļuva par sievieti, sublimēt gūsta juceklīgās emocijas, kas bēniņu šaurībā mainījās teju ik pēc stundas, un rast kaut kādu nebūt līdzsvaru šķietami pilnīgi bezcerīgajā situācijā palīdzēja 13. dzimšanas dienā no tēva dāvanā saņemtais ilgi kārotais sarkanbalti rūtainais piezīmju bloknots, kurā viņa pierakstīja visu bēniņu slēpnī notiekošo – sākot no ķildām ar māti un beidzot ar iemīlēšanos Peterā van Dānā un pārdomām par pašas personības izaugsmi. Paralēli dienasgrāmatai viņa rakstīja arī īsos stāstus un kolekcionēja citu rakstnieku citātus savā "skaisto teikumu grāmatā".

Bloknotā pirmais ieraksts izdarīts 1942. gada 12. jūnijā, un tas bija pierakstīts pilns jau 5. decembrī, taču Anne turpināja rakstīt vēstules iedomātajai draudzenei Kitijai piezīmju burtnīcās. Kopumā burtnīcas aptver laika posmu no 1943. gada 22. decembra līdz 1944. gada 1. augustam, taču iztrūkst ierakstu no 1942. gada 6. decembra līdz 1943. gada 21. decembrim.

1944. gada 4. augustā, trīs dienas pēc Annes pēdējā ieraksta dienasgrāmatā, slēpnī iebruka gestapo un arestēja visus tā iemītniekus. To, kādā veidā vācu varasiestādēm kļuva zināma Franku ģimenes un pārējo atrašanās vieta, nav izdevies noskaidrot līdz pat mūsdienām. Pēcāk veiktās policijas izmeklēšanas koncentrējās uz "Opektas" jaunpieņemto menedžeri Vilhelmu van Mārenu, taču tas nekad netika pierādīts. Savukārt 2016. gada pētījumā Annes Frankas fonds nāca klajā ar versiju, ka, iespējams, ģimeni neviens nemaz nenodeva, bet slēpnis tika atklāts nejauši standarta reida laikā.

Kopā ar Frankiem, van Pelsiem un Frici Feferu tika arestēti arī Johaness Klīmans un Viktors Kuglers. Pēdējos abus nosūtīja uz Amersfortas nometni, no kurienes Klīmanu drīz vien atbrīvoja, bet Kuglers pēc pusgada aizbēga. Uzreiz pēc arestiem Mīpa Gīsa un Bepa Voskujla paņēma no slēpņa Annes dienasgrāmatu un pārējos dokumentus, lai tie neaizietu zudībā.

Foto: Vida Press

Edīti un meitas izšķīra no Oto, un viņi vairs cits citu nekad neredzēja. Atsevišķi viņus nosūtīja uz Vesterborkas tranzītnometni, bet pēcāk uz Aušvicu. Aušvicā Edīte, lai uzreiz nenokļūtu gāzes kamerā, pamanījās izbēgt uz citu nometnes daļu, kur viņai izdevās palikt dzīvai visu ziemu. Tiesa, teju visu saņemto pārtiku viņa glabāja Annei un Margotai, tāpēc 1945. gada 6. janvārī mira no bada – trīs nedēļas pirms dienas, kad Sarkanā armija atbrīvoja nometni, un 10 dienas pirms savas 45. dzimšanas dienas.

Anne un viņas māsa Margota Aušvicā izdzīvoja, un viņas tika nosūtītas tālāk uz Bergenes-Belzenes koncentrācijas nometni. Novājinātas smagajā darbā Aušvicā, Bergenē-Belzenē viņas mira no vēdertīfa – neilgi pirms nometni 1945. gada 15. aprīlī atbrīvoja britu armija. Precīzs abu meiteņu nāves datums nav zināms, taču Margota bija 19, bet Anne – 15 gadus veca. Mūsdienās Bergenē-Belzenē viņām uzstādīts piemineklis.

Foto: Vida Press

Vienīgais, kurš Hitlera gaļasmašīnā izdzīvoja, bija Oto Franks. No Aušvicas viņš iznāca 1945. gada janvārī un atgriezās Amsterdamā. Jau zinādams, ka Edīte ir mirusi, viņš cerēja kādudien atrast Anni un Margotu. Pēc pieciem mēnešiem no Sarkanā Krusta viņš uzzināja, ka arī abas meitenes vairs nav starp dzīvajiem.

Mīpa Gīsa atdeva Oto atpakaļ Annes dienasgrāmatu un pārējos pierakstus, ko bija saglabājusi ar domu, ka varēs kādreiz atdot meitenei atpakaļ pati. Oto nebija ne jausmas, ka meita bēniņos nodarbojusies ar tik nopietnu rakstniecību. Pamazām viņš sāka pierakstiem iet cauri un sūtīt tos radiniekiem Šveicē. Viņi arī bija tie, kuri pārliecināja Oto, ka Annes teksti ir unikāla liecība par nacistu zvērībām, kas pārējai pasaulei noteikti ir jāizlasa. Pēc sākotnēja izdevniecības atraidījuma Annes Frankas dienasgrāmata 1947. gadā tika publicēta Nīderlandē. 1950. gadā tā tika izdota Vācijā un Francijā, bet 1952. gadā – Apvienotajā Karalistē. Līdz mūsdienām šis darbs ir tulkots vairāk nekā 70 valodās (latviešu valodā "Annas Frankas dienasgrāmata", izd. "Latvijas Valsts Izdevniecība", 1963 un "Sētas māja", izd. "Baltais lācis", 2003).

Uzreiz pēc grāmatas publicēšanas uz Franku ģimenes bijušo slēpni Prinzengrahtas ielā 263 (Prinsengracht 263) sāka plūst apmeklētāji, kuri vēlējās savām acīm skatīt vietu, kur risinājās vēsturiskie notikumi. 1957. gada maijā Oto Franks un Johaness Klīmans nodibināja Annes Frankas fondu, lai varētu savākt līdzekļus nama iegādei un atjaunošanai. Tā paša gada oktobrī nekustamo īpašumu uzņēmums, kam ēka tobrīd piederēja, ziedoja fondam, savukārt par savāktajiem līdzekļiem tika nopirkts blakus nams (Prinsengracht 265), kur 1960. gadā tika ierīkots muzejs. Tajā līdztekus Franku ģimenes personīgajām mantām, vēstulēm un fotogrāfijām aplūkojams arīdzan Annes Frankas dienasgrāmatas oriģināls.

Oto Franks, kurš piecdesmitajos gados apprecēja Aušvicā izdzīvojušo Elfrīdu Gēringeri un pārcēlās uz dzīvi Šveicē, Bāzelē, bija aktīvs cilvēktiesību aizstāvis un iesaistījās Annes Frankas muzeja aktivitātēs līdz pat savas nāves dienai 1980. gada 19. augustā.

2015. gadā pie Franku ģimenes nama Mervedepleinas ielā 37 (Merwedeplein 37), kur viņi mita, pirms pārcēlās uz slēpni, tika uzstādīti "klupšanas akmeņi" (Stolpersteine). Klupšanas akmeņi ir vācu mākslinieka Guntera Demniga (Gunter Demnig) radīts memoriāls nacisma upuru piemiņai, kas sastāv no aptuveni 60 tūkstošiem bruģakmens izmēra vara plāksnēm ar iegravētu cilvēka vārdu un uzvārdu, kas izvietotas ēkas – viņa pēdējās brīvi izvēlētās dzīves vai darba vietas – priekšā. Pirmais "klupšanas akmens" tika uzstādīts 1992. gada decembrī Ķelnes rātsnama priekšā, un līdz 2017. gadam tie izvietoti vairāk nekā 1200 Eiropas pilsētās.

Foto: Anne Frank House

2018. gadā Annes Frankas muzejs nāca klajā ar atklājumu – Annes dienasgrāmatā uzietas lappuses, kas bija ielīmētas aiz brūna papīra. Ekspertiem pēc vairāku gadu darba ar augstas izšķirtspējas fototehnikas un gaismas palīdzību bija izdevies radīt noslēpto lappušu reprodukcijas, tādējādi atklājot to saturu.

Anne Franka, visticamāk, tā rīkojusies, lai neviens no slēpņa iemītniekiem nevarētu izlasīt to saturu, kas bija sevišķi intīms. Slepenajās lappusēs meitene dalījusies savās pārdomās par seksu, kā arī "neķītri jokojusi", medijiem atklāja Annes Frankes muzeja direktors Ronalds Leopolds.

Gan Annes Frankas dzīvesstāsts, gan dienasgrāmata līdz mūsdienām piedzīvojusi virkni ekranizāciju un uzvedumu uz teātra skatuvēm visā pasaulē. Pirmais ekranizējums pie skatītājiem nonāca 1959. gadā un ieguva trīs "Oskara" balvas, tostarp kategorijā "Labākā otrā plāna aktrise", ko saņēma Šellija Vintersa par Augustes van Dānas atveidojumu. Savu "Oskara" statueti pēcāk viņa atdeva Annes Frankas muzejam.

Anni Franku šajā ekranizācijā atveidoja jauniņā aktrise Millija Pērkinsa. Tiesa, sākotnēji šai lomai Oto Franks uzrunāja tolaik 30 gadus veco Odriju Hepbernu, jo Anne, viņaprāt, būtu bezgala laimīga, ja tik slavena Holivudas aktrise viņu atveidotu filmā, kā arī norādīja uz viņas un Annes nepārprotamo fizisko līdzību. Hepberna sākotnēji bija ieinteresēta, un viņas vārds pat parādījās uz dienasgrāmatas aizmugurējā vāka, kas tika speciāli izlaista, lai reklamētu topošo filmu, taču aktieru atlases laikā Hepberna tomēr lomu noraidīja – Annes godpilnai atveidošanai viņai trūkstot prasmju un esot jau par vecu. Taču aktrise jutusies ārkārtīgi pagodināta un norādījusi uz savas un Franku ģimenes kara pieredzes paralēlēm. Arī Hepbernas ģimene patvērumu no kara meklēja Nīderlandē, taču tā vietā nācās dzīvot nemitīgās bailēs par nākotni, piedzīvot radinieku deportācijas, nabadzību un pārtikas trūkumu, kas smagi iedragāja viņas veselību, kā arī savām acīm skatīt holokaustu – 20. gadsimta mēri, kas kopumā paņēma 6 miljonus ebreju dzīvību.

Otrdien, 1944. gada 1. augustā

Mīļo Kitij,

"Pretrunu kamols" – pēdējie vārdi manā pēdējā vēstulē un pirmie šajā. "Pretrunu kamols" – vai vari man precīzi paskaidrot, kas tas ir? Ko nozīmē pretrunas? Kā daudziem citiem vārdiem, arī šim ir divas nozīmes – ārējās pretrunas un iekšējās pretrunas. Ja tevī ir pirmā veida pretrunas, tas nozīmē, ka tu bez iebildumiem nepiekrīti citu cilvēku viedoklim, pats visu zini labāk, paturi pēdējo vārdu, īsi sakot, tās ir visas nelāgās īpašības, ar kurām es esmu slavena, taču otrā veida pretrunas citiem nav zināmas, tās ir mans noslēpums.

Jau vairākkārt esmu tev stāstījusi, ka mana dvēsele it kā sadalījusies uz pusēm. Vienā pusē pajumti rod mana neapvaldāmā līksmība, zobgalīgums, dzīvesprieks un, pats galvenais, spēja visu redzēt no gaišās puses. Ar to es gribu teikt, ka flirtēšana, buča, apkampiens, nerātns joks man nešķiet nekas ļauns. Šī puse parasti izvirzās priekšplānā un aizēno otru, kura ir daudz skaistāka, patiesāka un dziļāka. Tā tas ir, Annes skaisto pusi neviens nepazīst, tāpēc arī mani tik daudzi necieš. Jā, patiesi, es varu būt uzjautrinošs klauns vienai pēcpusdienai, taču pēc tam atkal kādu mēnesi es visiem esmu līdz kaklam. Faktiski es līdzinos filmai par mīlestību, kura tiek radīta dziļi domājošiem cilvēkiem, vienkārša izklaide, izklaide vienai reizei, kaut kas tāds, ko ātri aizmirst, nevar teikt, ka tā ir slikta, bet laba arī ne. Man ļoti nepatīkami tev to stāstīt, bet kāpēc lai es to nedarītu, ja zinu, ka tā ir patiesība? Mana pavieglā, virspusējā dvēseles daļa vienmēr apsteidz dziļāko daļu un vienmēr to uzvar. Tu nevari ne iedomāties, cik bieži esmu mēģinājusi nostumt malā, atvairīt, paslēpt šo Anni, kura ir tikai puse no visa, kas es esmu, bet tas neizdodas, un es zinu, kāpēc tas neizdodas.

Es ļoti baidos, ka visi, kas mani pazīst tādu, kāda es esmu, reiz tomēr atklās, ka man ir arī cita puse, skaistāka un labāka. Baidos, ka viņi mani izzobos, ka es viņiem likšos smieklīga un sentimentāla, ka viņi neuztvers mani nopietni. Esmu pieradusi, ka mani neuztver nopietni, bet pie tā ir pieradusi un to izturēt spēj tikai "pavieglā" Anne, nopietnā ir pārāk trausla. Dažkārt man izdodas uz kādām piecpadsmit minūtēm izbīdīt labo Anni rampas ugunīs, bet, tiklīdz viņai kaut kas jāsaka, viņa uzreiz kā kautrīga mimoza sakļauj lapiņas, liek savā vietā izteikties otrai Annei, un, pirms vēl kāds to pamana, viņa jau ir pagaisusi. Tā nu mīļā Anne nekad, vēl ne vienu reizi nav izgājusi sabiedrībā, bet vienatnē gandrīz vienmēr toni nosaka viņa. Es precīzi zinu, kāda es gribētu būt, kāda arī esmu... iekšēji, bet tāda esmu tikai pati sev. Un tas varbūt – nē, nevis varbūt, bet pavisam noteikti – ir iemesls, kāpēc es uzskatu, ka esmu iekšēji laimīga. Nopietnā Anne man rāda ceļu no iekšienes, no ārpuses es neesmu nekas vairāk kā nevaldāma, no ķēdes norāvusies kaziņa. Kā jau teicu, tas, ko es pasaku, nav tas, ko es jūtu, tāpēc mani uzskata par traku uz puišiem, flirtētāju, vīzdeguni un pavieglu romānu lasītāju. Jautrā Anne par to pasmejas, kaut ko nerātni atcērt, parausta plecus un izliekas, ka viņai viss vienalga, bet klusā Anne reaģē tieši pretēji. Ja gribu būt pavisam godīga, man jāatzīstas, ka mani tas ļoti sarūgtina. Es pielieku neizsakāmi lielas pūles, lai būtu citāda, tomēr arvien izrādās, ka man jācīnās ar pārspēku.

Manī kāds šņukst: "Redzi nu, līdz kam tu esi nonākusi, cilvēki ir sliktās domās par tevi, visapkārt izsmējīgas vai dusmīgas sejas, ļaudis, kuri pret tevi jūt antipātijas, un viss tikai tāpēc, ka neieklausies savas labās puses labajos padomos." Ak, es tik ļoti gribētu ieklausīties, bet nekas nesanāk; kad esmu klusa un nopietna, visi domā, ka tā ir jauna komēdija, un tad man ir jāpāriet uz jokiem, lai paglābtos no šīs situācijas; par pašas ģimeni nemaz nav ko runāt, viņi tādos gadījumos domā, ka es esmu slima, liek man dzert tabletes pret galvassāpēm un nomierinošas zāles, tausta pulsu un pieri, pārbauda, vai man nav temperatūra, apjautājas par vēdera izeju un vaino visā manu slikto garastāvokli, bet es nevaru izturēt, ka uz mani tā skatās, tad es vispirms kļūstu īgna, pēc tam bēdīga un visbeidzot izgriežu savu sirdi ačgārni, visu slikto izgriežu ārā, labais paliek iekšā, un atkal man nākas nepārtraukti meklēt līdzekli, kā man kļūt tādai, kāda es ļoti vēlētos būt un kāda es varētu būt, ja... uz pasaules nebūtu neviena cita cilvēka.

Tava Anne M. Franka