Kad jūs apzināti nolēmāt, ka vēlaties rakstīt un radīt kaut ko paliekošu?
Tas nudien ir dižs jautājums. Lielākoties arī skolās man jautā ko līdzīgu. Tad es saku, ka tikai Holivudas filmās cilvēki tā uzreiz raksta grāmatas. Vismaz tad, kad es sāku kā jauns autors, grāmatu uzreiz nerakstīju. Ik pa laikam dzejoļus. Protams, cerot, ka kādreiz, kad dzejoļu būs sakrājies pietiekami daudz, centīšos sakārtot krājumā. Jauns dzejnieks jau nevar iztikt bez ambīcijām. Bet tolaik, dzīvojot Liepājā, bieži tiku aicināts uz skolām, un tur sapratu, ka manus dzejoļus, rakstītus dažādos emocionālos mirkļos, bērni īsti neuztver. Tāpēc sāku sacerēt tieši bērniem adresētus pantus. Kad septiņdesmito gadu beigās iznāca dzejoļu grāmatiņa "Rasas pilieni", man bija jau gatavs otrais manuskripts. Atkal bērniem. Bet pieaugušo dzejoļi tā arī palika izkaisīti dažādu avīžu un žurnālu slejās.
Kuras jūsu bērnībā bija aizraujošākās un mīļākās grāmatas?
Visu bērnību esmu paralēli lasījis gan bērnu grāmatas, gan pieaugušajiem domātās no vecāku bibliotēkas. Daļu grāmatu lasīt izvēlējos pats, daļu man tēvs mēģināja ieteikt. Vēl man tika pirktas bērnu grāmatas. Manā bērnībā tika izdots Margaritas Stārastes "Zīļuka" pirmais izdevums ar koši dzelteno vāku. Sākot ar šo darbu, manā dzīvē diezgan liela nozīme ir bijusi pasakām un teikām. Lasīt, šķiet, iemācījos, pētot latviešu tautas pasaku krājumu "Zelta tīnīte", kuru greznoja Kārļa Sūniņa akvareļi. Šo grāmatu biju nolasījis līdz driskām. Septiņu gadu vecumā es diezgan smagi un ilgi slimoju ar angīnu, un katru dienu pie manis nāca medicīnas māsa, lai dibenā iedurtu lielu devu tajos gados par brīnumzālēm uzskatītā penicilīna. Un tas bija tik sāpīgi un tik biedējoši, ka slēpos zem gultas vai segas, lai tikai pasargātos no šīs eksekūcijas. Tad mēs ar mammu vienojāmies, ka dabūšu jaunu "Zelta tīnīti", ja vien ļaušos šai sāpīgajai procedūrai. Tādējādi es tiku pie svaigas, pēc tipogrāfijas vēl smaržojošas grāmatas, bet dibens kādu nedēļu sāpīgi maksāja par šo manu aizrautību.
Jūs sakāt, ka daļu grāmatu mēģināja ieteikt tēvs. Vai viņš bija tas, kurš bērnībā mudināja lasīt?
Vispār jā. Mans tēvs bija lasošs cilvēks, mūsmājas bibliotēkas grāmatas lielākoties arī bija tēva gādātas. Atceros vienu otru pirms kara iegādātu Gulbja izdevumu, kas plauktā vēl stāvēja ar neatgrieztām lappusēm. Un es kā tāds pirmatklājējs apmēram 20–25 gadus pēc grāmatu iznākšanas ar apsūbējušu sudraba papīrnazi pirmais tās atgriezu un pirmais arī lasīju. Manuprāt, mudināt bērnu lasīt ir svarīgs impulss visai viņa dzīvei.
Kas, jūsuprāt, mūsdienu bērnam liekas interesants?
Man ir grūti mūsdienu bērnu izdalīt no bērniem vispār vai iepriekšējām paaudzēm. Cilvēka psiholoģiskā attīstība no agras bērnības līdz jaunībai, ejot cauri dažādiem posmiem, ieskaitot arī tīņa gadus, ir diezgan determinēta un konkrēti noteikta. Dažādos vecumposmos intereses ir gandrīz vai Dieva dotas. Tāpat kā fizioloģiskā attīstība. Mūsdienu bērnu uztvere nav mainījusies tik radikāli, kā ārēji šķiet. Uzdrošinos apgalvot, ka mūsdienu bērnam intereses lielākoties ir līdzīgas kā iepriekšējām paaudzēm, tikai tehnoloģiju laikmetā izpausmes formas ir citas. Laika ietvars cits. Un iespējas izpausties lielākas. Tas mulsina un maldina.
Vai bērniem ir jāraksta kā īpaši?
Jā, es vienmēr domāju par adresātu.
Manuprāt, bērniem var rakstīt gandrīz par visu, kas notiek apkārt, jo nav jau tādas īpašās bērnu pasaules, kurā viņi dzīvotu. Viņi dzīvo kopā ar mums – pieaugušo pasaulē.
Tātad piedzīvo un redz to pašu, ko mēs. Bet, rakstot par nopietnām, eksistenciālām lietām, piemēram, nāvi, būtu jādomā par formu, kādā mēs to pasniedzam. Tai nu gan ir jābūt atšķirīgai, rēķinoties ar konkrēto vecumu. Par ko tomēr bērniem nevajadzētu rakstīt? Es tad visupirms nosauktu seksu un varmācību.
Kas ir tas, kas uzrunā bērnu grāmatā?
Gan bērnu, gan pieaugušo grāmatās ir svarīgi, lai lasītājs varētu identificēties ar varoņiem – justies kā viņi, pārdzīvot kā viņi, skumt un priecāties kopā ar viņiem. Un, esot vienatnē ar grāmatu, tas ir īpaši intīmi. Vēl grāmatas var arī darboties kā kompensācija kaut kam nepiedzīvotam un kārotam.
Vai, rakstot grāmatas bērniem, arī humors ir neatņemama sastāvdaļa?
Noteikti! Labs piemērs ir Astridas Lindgrēnes grāmatas – par Karlsonu, Pepiju Garzeķi, Lennebergas Emīlu, Čorvenu no "Mēs – Sālsvārnas salas vasarnieki". Pēc šiem darbiem tapa dramatizējumi, iestudējumi, radio uzvedumi, multiplikācijas filmas, masku balles un privātas ballītes. Lielākoties bērnu svētkos vadītājas bija pārģērbušās par Pepijām, bet dīdžeji dažkārt lidinājās kā Karlsoni. Astoņdesmito gadu vidū, kad Latviju iekaroja arī "Ronja – laupītāja meita", es jau biju sācis rakstīt prozu bērniem, un mani ļoti interesēja šis fenomens. Kas bērnus un pieaugušos tā vilka pie Lindgrēnes tekstiem, ka viņiem gribējās ar to varoņiem identificēties? Pētot zviedru rakstnieces grāmatas, es izdalīju vairākus iemeslus, un galvenais no tiem bija jautrības un nebēdnības princips. Lūk, atbilde! Izmantojot šo principu, var runāt par nopietnām lietām. Tā, lai tās nepazustu didaktikas un pamācību jūklī.
Ko pats lasījāt priekšā saviem bērniem?
Saviem bērniem lasīju ļoti daudz pasaku. Visus viņu pirmos dzīves gadus vakaros sēdēju pie bērnu gultām un lasīju. Mēģināju klasiskās pasakas, arī autorizētās pasakas – gan brāļus Grimmus, gan Andersenu un Šarlu Pero. Arī latviešu teikas un antīkos mītus. Mūsu Eiropas un pasaules kultūras saknes taču balstās antīkajā kultūrā un daudzos citos kanonos. Cilvēkam nereti grūti ir ko saprast, ja, viņš, piemēram, nezina, kas ir Gulivers, vai nav dzirdējis par Aizspoguliju. Arī, ja kāds saka, ka nonāksi Aīda valstībā, bet tev nav ne mazākās jēgas, kas tā ir un ko īsti Cerbers sargā. Man liekas, ka katram ir jāapgūst humanitārās izglītības pamati.
Nenoliedzami, pasakas un mīti arī attīsta iztēli un fantāziju. Savukārt iztēle un fantāzija stimulē jaunradi, kas ir visu darbību pamatā un ir nepieciešama jebkurā profesijā.
Lai uzrakstītu grāmatu, piemēram, "Lapsu kalniņa mīklas", kuras centrā ir vēsturiski notikumi, jums nācās pabūt bunkurā, pētīt vēsturi un uzklausīt tā laika atmiņu liecību no rakstnieka un nacionālā partizāna Modra Zihmaņa. Cik svarīgs ir reālās vides faktors, lai veiksmīgi iejustos stāstā un varētu to uzlikt uz papīra?
Ticamību rada vide un detaļas. Kā iegūt vides detaļas, ja pats tajā vidē neesi bijis? Izdoma bieži vien nes līdzi neprecizitātes. Es tik tiešām pētīju bunkurus, runāju ne tikai ar bijušo nacionālo partizānu Modri Zihmani, bet arī daudz lasīju citu mežabrāļu atmiņas. Mani vecvecāki zināmā mērā bija saistīti ar mežabrāļiem – dzīvoja meža malā un viņus atbalstīja, par ko tika izsūtīti uz Sibīriju. Rakstot garstāstu, izmantoju arī bērnības atmiņu drumslas no mammas un omammas stāstītā.
Rakstīšanas laikā man paveicās, pabiju vienā no atjaunotajiem mežabrāļu bunkuriem netālu no Dobeles – Īlē. Turp es devos pat vairākkārt, lai saprastu, kā cilvēki tur dzīvoja, kā viss varēja notikt.
Kāpēc jums bija svarīgi izglītot bērnus par vēsturiskiem notikumiem, liekot viņiem izprast tā laika grūtības un dzīvi mežā, slēpjoties no padomju varas?
Uz zemes vienlaikus dzīvojam vairākas paaudzes. Daudziem bērniem mūslaikos ir grūti saprast savus vecākus, bet vēl grūtāk savus vecvecākus, jo starp viņiem laika gaitā ir noārdīti tilti. Protams, ģimenes ir visstabilākie tilti, bet nereti dzīvībai bīstamie pārmaiņu laiki vai kari lielo ģimeņu sistēmas ir izjaukuši. Gandrīz katrā latviešu ģimenē ir kādi aizbraucēji vai represētie. Saites starp paaudzēm ir ļoti vājinājušās vai pārtrūkušas pavisam. Grāmata šeit varētu būt kā tilts, kas savieno paaudzes.
Kā vēsturi padarīt par stāsta pievienoto vērtību, pārlieku nenogurdinot mazo lasītāju?
Lai būtu interesanti, nepieciešams spraigs sižets un ārkārtēji notikumi. Pats esmu mēģinājis vēsturi stāstīt visdažādākajos veidos. Piemēram, izmantojot arī bērnu folklorā izplatītos spoku stāstus, kurus cenšos ierāmēt kādā konkrētā laika nogrieznī. Tad vēsturiskas detaļas un fakti vairs nenogurdina.
Kur ir robeža starp grāmatu bērnam un pusaudzim?
Robeža droši vien ir problēmu nopietnībā, asumā. Notikumos, kuros bērns vai pusaudzis spēj sevi iedomāties un atpazīt. Kā jau runājām iepriekš, ir ļoti svarīgi, lai jebkura vecuma lasītājs spētu identificēties ar grāmatas varoņiem. Grāmatā viņam jāatrod kas pazīstams – ko pats ir piedzīvojis vai gribētu piedzīvot. Tad viss kaut kā saslēdzas – rakstnieks no vienas puses un lasītājs no otras puses. Lasītājs rakstnieka doto skeletu, proti, grāmatu, piepilda ar savu pieredzi un kļūst par tās neatņemamu daļu.
Kā jūs vērtējat rokās paņemamas grāmatas kā mākslas vērtību, salīdzinot, piemēram, ar elektroniskajām grāmatām?
Grāmatai ir sava smarža, faktūra, kas ir sataustāma. Man tipogrāfijas smarža ir svētku smarža. Jau stāstīju, ka tēva bibliotēkā man laimējās pēc daudzu gadu stāvēšanas vairākas grāmatas pašam atgriezt ar papīra nazi. Tad arī uzzināju, ka vecākām grāmatām ir tikpat neaizmirstama putekļu smarža. Grāmatu papīrs vienmēr ir ar savu raksturu, par kura gludumu vai raupjumu vari pārliecināties ar pirkstu galiem. Jaunu grāmatu vienmēr aptaustu no priekšpuses, apskatos aizmugurējo vāku, pašķiru titullapu un vēl pasmaržoju. Grāmata, nenoliedzami, ir komplekss mākslas darbs. Tās tapšanā bez rakstnieka piedalās daudz profesionālu cilvēku.
Negribu teikt, ka elektroniskās ierīces, kurās mūsdienās grāmatas ir ērti ielādējamas un lasāmas, ir kaut kas nosodāms vai nevēlams, bet grāmata uz papīra tomēr, manuprāt, ir kaut kas ļoti ekselents un privāts.
Jūs esat saņēmis vairākas balvas par savu radošo ieguldījumu literatūrā un latviešu kultūrā, bet ar ko trīs saņemtās Jāņa Baltvilka balvas jums ir īpašas?
Baltvilka balvas man ir īpašas, pirmkārt, tāpēc, ka tās ir speciālās balvas, kādas saņem par bērnu literatūru. Otrkārt, ilgus gadus mūs ar Jāni Baltvilku saistīja arī draudzība un kolēģu attiecības vairākās redakcijās. Baltvilks bija arī vairāku manu grāmatu redaktors. Tāpēc es vēl joprojām jūtos tā, it kā viņš būtu klāt.
Kas jums simpatizē Jāņa Baltvilka radītajos darbos?
Baltvilks bija ļoti enerģisks un azartisks cilvēks. Lielākā daļa viņa dzejoļu arī ir ar tādu pašu nerimstošu enerģiju un ritmu uzlādēta. Īpaši tas sakāms par viņa melodiskajiem un ritmiskajiem bērnu dzejoļiem.
Viena no Baltvilka balvām savulaik jums piešķirta par grāmatu "Pastaiga mirušo pilsētā. Pārupes spoku stāsti". Kāds bija radošā darba process?
Tas ir diezgan garš stāsts – apmēram 30 gadu garumā. Es tolaik gandrīz vai nejaušības pēc sāku vākt spoku stāstus. Sākumā interese bija diezgan lokāla, proti, gribēju savākt tos stāstus, kas manā bērnībā cirkulēja Liepājas pusē. Bet, savākto mazumiņu publicējot žurnālā "Zīlīte", uz redakciju sāka plūst plaša stāstu straume. Kopumā pie manis dažādos variantos ir nonākuši vairāki tūkstoši bērnu stāstu. No tiem esmu izveidojis trīs spoku stāstu krājumus un divas izlases. Pēdējo "Kungu kapsētas spoks" 2006. gadā ar 150 stāstiem. Bet visas nelielā apjoma grāmatiņas bibliotēkās tika nolasītas līdz izjukšanai, un, ciemojoties dažādās Latvijas skolās, bibliotekāri mani vienmēr mudināja vēl turpināt šo ciklu. Tomēr man pašam tas vairs nešķita interesanti, tāpēc nolēmu šos īsos un koncentrētos folkloras stāstiņus izstāstīt plašāk, apaudzējot ar laika detaļām, bieži vien arī savienojot vairākus sižetus. Man šķita svarīgi, lai koncentrēto folkloras materiālu varētu labāk atcerēties un stāstīt tālāk, tādējādi stimulējot arī bērnu un pusaudžu jaunradi.
Kā jūs kopumā vērtējat mūsdienu bērnu literatūru?
Man jau liekas, ka mums ir gan žanriska dažādība, gan tematiski interesanti darbi. Esam diezgan labā līmenī. Īpaši jau tas sakāms par māksliniecisko noformējumu. Notiek arī paaudžu maiņa. Un viens otrs iesācējs ir ar pamanāmu krampi un ambīcijām.
Mums Latvijā par bērnu literatūru nav jākaunas.
