Izstāde "Tautumeitas un tautudēli" uzdod jautājumu – kas motivē mākslas darbos iekļaut etnogrāfiska rakstura tēlus un sižetus? Apgalvojums, ka šādu tēlu klātbūtne apliecina interesi par nacionālām vērtībām, var skanēt vienkāršoti un balansēt uz trauslās banalitātes robežas, tomēr šo tēlu klātbūtne mūsdienu (arī laikmetīgās) mākslas darbos mudina uzlūkot situāciju analītiski.
Mūkusalas Mākslas salona ekspozīcija modelē norādītā laika perioda Latvijas mākslas ainu, kurā pievēršas folkloras tradīcijās balstītu sievišķo un vīrišķo tēlu arhetipu klātbūtnei kultūras telpas kontekstā.
19. un 20. gadsimtu mijā mainījās līdzšinējā patriarhālā kultūras dominante, kam izšķirīgu artavu deva strauji augošā emancipācija un sabiedrības modernizācija. Neskatoties uz sākotnēji ambivalento attieksmi, pamazām publiskajā telpā (ilustrētajos žurnālos, mākslas darbos un citur) aktualizējas sievietes tēls, kurš sākotnēji tiek konstruēts kā nevainīgas sievišķības iemiesojums, bet pamazām mainās, un tajā parādās aktuālās dzīves dinamika. Pārmaiņas sabiedrībā visvairāk skar sievietes. Mainās sievietes statuss, un viņas tēls sāk iemiesot jaunā laikmeta garu.
Tautumeitas vizuālais tēls, kura rašanos var saistīt ar 19. gadsimta beigu posma sociālajām un kultūras aktualitātēm (Pirmie Vispārējie Dziesmu svētki 1873. gadā) dabiski saplūda ar jaunradīto sievietes veidolu, kas sevī iemiesoja daili un gudrību, pamazām kļūstot par latviskajās tradīcijās balstītu ideālo simbolu.
19. un 20. gadsimta "fin de siècle" (laikmetu, gadsimtu maiņa) kultūras ainā eksistē dažādu sieviešu tēlu esības motivācijas, kuru klātesamība rodama plašā dažādu mākslu laukā. Mūkusalas Mākslas salona izstāde aicina palūkoties uz "fin de siècle" sievišķo tēlu spektru Latvijas mākslas kontekstā, dažus no tiem atpazīstot prezentētajā ekspozīcijā.
Izstādi veido Jāzepa Grosvalda, Anša Cīruļa, Niklāva Strunkes, Romāna Sutas, Džemmas Skulmes, Maijas Tabakas, Miervalža Poļa, Hildas Vīkas, Jura Utāna, Ievas Jurjānes, Olgas Šilovas, Ilzes Avotiņas, Jāna Deinata, Ernesta Kļaviņa un citu autoru darbi. Darbi no Zuzānu kolekcijas, LNMM un privātkolekcijām.
Izstādes kuratore – Diāna Barčevska.
Izstādi trešdien, 18. jūlijā, pulksten18.00 papildinās Evas Eglājas-Kristsones lekcija "Zeltenītes kā ideālās sievietes koncepts latviešu kultūrā 19.–20. gadsimtu mijā".
Lekcijas centrā ir latviskajā tradīcijā balstītais simbols "zeltenīte" – sievietes ideāls, kādu to redz nacionālo ideju un tradicionālo vērtību ideologi kopš 19. gadsimta otrās puses.
Jau 1889. gadā laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" parādās plašāks komentārs par sieviešu attēlojumu, tai skaitā preses ilustrācijās. Var apgalvot, ka veidojas interesants publiskais un pozitīvais latviešu jaunās, izglītotās sievietes tēls – pārsvarā tā ir "zeltenīte", kura pazemīgi mācās, taču sieviešu atveidojumā vērojama arī noteikta dinamika.
