Acumirklī atpazīstama šķiet stilistiskā radniecība ar Jāņa Lejiņa romānu "Vīrieša sirds" – dzīves uztveres vieglumā, koķetērijā, tostarp saskatāmas pat līdzības atsevišķos motīvos. Galu galā abos darbos aprakstīta provincē strādājošu skolotāju loma nozīmīgos vēstures griežos. Vēl jo vairāk – jaunākajā latviešu prozā šis ir jau otrais neilgā laika sprīdī sastopamais darbs, kurā pamatīgi tiek aplūkots tieši Hruščova laiks. Māra Zālīte romānā "Paradīzes putni" primāri rāda emocionālo, pārdzīvojumu līmeni, Akmentiņš savā pieejā drīzāk ir lietišķs. Romāns "Skolotāji" ir īpatnējs ar to, ka tajā šķietami nav daudz darbības, taču vienlaikus darbs sniedz pārbagātu ieskatu cilvēku savstarpējās attiecībās 50. gadu Latvijā.
Akmentiņa proza visai reti bijusi sociāli orientēta – cilvēka un varas attieksmes ir klātesošas pirms nepilniem 10 gadiem "Prozas lasījumos" nolasītajā stāstā par bandītisko situāciju valsts neatkarības atgūšanas laikā ("Reibums") un pirms 18 gadiem publicētajā, teju vai Kafkas garā veidotajā stāstā par dienēšanu armijā ("Mājienu valnis"), taču pārējā autora 90. gados publicētā īsproza atbilda tālaika debitantu formālajiem un saturiskajiem žanra eksperimentiem. Autora balsī nav jūtams rūgtums un nosodījums. Akmentiņš sērijas kontekstā ir teju vai pirmais un vienīgais, kurš ar vienkāršu sirsnību un rotaļīgu dzīvesprieku noraugās uz sava romāna pasauli. Līdzīgi savulaik rīkojās arī Laima Kota, taču romānā "Istaba" minētie skaļie laikmetu raksturojošie notikumi (sākot ar pļaujmašīnas negadījumu un lietuviešu meitenītes Rasas traģēdiju, beidzot ar izmēģinājuma brauciena laikā sagrauto Ķeguma HES tiltu) gluži kā kalendāra lappuses ļāva hroniski un ar ģeometrisku precizitāti strukturēt konkrēto laika nogriezni. Turpretī Akmentiņš lielākoties apiet konkrētus atgadījumus. Vienuviet epizodiski aplūkota publiski salīdzinoši reti pieminētā tvaikoņa traģēdija Rīgas krastmalā 1950. gada vasarā. Staļins tiek apglabāts, kosmosā tiek nosūtīts Laika un nacionālkomunisti piedzīvo sagrāvi – taču tās ir tikai tālas atskaņas, kas ienāk šķietami noslēgtajā Tērces pasaulē. Autors drīzāk izvēlas jebkuras vēsturiskās pārvērtības raksturot gandrīz vai Imanta Ziedoņa manierē: "Valstī bija sarosījušies dunduri un elektromontieri..." (61)
Akmentiņam būtiska ir neparastas atmosfēras uzburšana jebkurā sadzīves situācijā – makšķerēšanā, volejbola spēles laikā, kādā nakts dežūras telefonsarunā vēlēšanu iecirknī dienu pirms pašām vēlēšanām. Tādējādi tiek radīta pasakaina, viegli tverama vide – te vienuviet sastopams gan "noslēpumainais bonierētās grīdas smārds", gan "smaržojošs avīžpapīrs ar svina krāsas burtiem, kuri atnesa uz ciemu tik daudz priecīgu ziņu un dzejoļu", gan klusums, "kurā pat daži sienāži noliek malā vijoles". Pat kādā komiski saspringtākā un klusākā romāna epizodē "netālu dūcina zemes bites" un "kādam noknikšķ ceļgals", (138) savukārt paši romāna teikumi nepārprotami smaržo pēc "degvielas, dūmiem, darvas piesūcinātiem dzelzceļa gulšņiem un darba". (184)
Romāns "Skolotāji" ir intelektuāli veidota proza, jo trāpīgi nolasītais laikmeta naivums un ideālisms caurstrāvo visus teksta līmeņus – sākot ar poētiku, pašas valodas labskanīgumu un vijīgumu (tas taču ir laiks, kurā "visu ziemu šogad pavasaris, griezes sauc, krāces apiet nav laika, ir zemes un sapņu smilts, bērni un koki aug pret sauli, nemierā dun pilsēta, saule kāpj augstāk un atlido dzērves"), beidzot ar romāna raksturu lētticību.
Atšķirībā no daudziem citiem sērijas darbiem, kuros rādītie cilvēki iekšēji vai ārēji ir nostājušies pret pastāvošo iekārtu, romānā "Skolotāji" brīnišķīgi parādīts identitātes un vērtību meklējumu starpposms – no vienas puses, tā joprojām ir pēckara gadu piesardzība un klusums Ingas Ābeles Andrieva Radviļa garā, bet, no otras puses, – nesamāksloti kaislīgs mēģinājums "būvēt nākotnes sabiedrību" un neviltota pārliecība, ka "neviens pasaulē nepratīs uzbūvēt komunismu tik labi kā godīgs, izglītots latviešu zemnieks". (228) Pakāpeniski visi ar skolas darbu saistītie cilvēki – tostarp arī pedagoģiju apguvusī Sarmīte – kļūst arvien politiskāki. Tādējādi rodas traģikomiski paradoksālas situācijas – skolotājai atgriežoties no izsūtījuma, tā sastop vairāku Sibīrijā rakstīto vēstuļu adresāti, sev tuvo skolnieci, strādājam komjaunatnes komitejā.
Lai arī romāna strukturējumam četrās grāmatās ir pāris trūkumu – pārrāvums līdz tam plūstošajā darba ritmā un absolūti liekas sižeta līnijas vai to tālāka attīstīšana –, par romāna spēcīgākajām lapaspusēm var uzskatīt "Tēva grāmatu", kas ar pārpasaulīgu un metafizisku skatījumu uz pagātni un nākotni rakstīta visnotaļ personīgas dienasgrāmatas formātā. Šeit būtu pamats priecāties gan Viljamam Folkneram, gan mūsu pašu Regīnai Ezerai. Darbu noslēdzošais dialogs tēzes un antitēzes veidā apsver katra laikmeta trūkumus un priekšrocības un faktiski nemanāmi saplūst (un līdz ar to nebūtu atsevišķi šķirams) ar romāna pēcvārdu un komentāriem, kuros autors detalizēti argumentē savas pārdomas par mūžīgo strīda ābolu – "labajiem" vai "sliktajiem" padomju laikiem.
Ilgstoši nesaliktā romānu sērijas mozaīka nu ir pilnīga, tās pēdējais gabaliņš – viens no spilgtākajiem jau tā pietiekami raibajā rakstā.
