Foto: Publicitātes foto
Olga Peretjatko ir īsta zvaigzne. Šodien viņa dzied Ņujorkā, rīt Tokijā, aizparīt Vīnē – viņas grafiks ir piepildīts pāris gadu uz priekšu. Vai viņa par to ir sapņojusi – par pasaules labākajiem operas teātriem un līgumiem ar tiem? Par četriem miljoniem skatītāju, kas televīzijā izbauda viņas un Elīnas Garančas dziedāto "Ziedu duetu" tiešraidē no Eifeļa torņa pakājes? "Uz šo jautājumu vien es atbildēšu stundu pusotru!" sirsnīgi smejas soprāns Olga Peretjatko. Dzimusi Pēterburgā (tolaik Ļeņingradā) un izaugusi Lietuvas pilsētiņā Visaginā, skaista un gudra, šovasar, 9. jūlijā, viņa pēc Elīnas Garančas ielūguma ieradīsies Jūrmalā, lai kopā ar namamāti un tenoru Dmitro Popovu kāptu uz Dzintaru koncertzāles skatuves.

Vai jūs mēdz nogurdināt nepieciešamība allaž būt jaunai, slaidai un skaistai?

Oi, man reiz pajautāja – vai saprotat, ka jums ir vieglāk veidot skatuves karjeru, jo esat skaista? Jūs nu gan esat smieklīgs, saku es. Tā ir daļa no šīs profesijas. Ja tava varone ir Džuljeta, padsmitgadīga meitene, tu nedrīksti izskatīties piecdesmit gadus veca un svērt trīssimt kilogramus!.. Taču būt jaunai, slaidai un skaistai – tas noder ne tikai darbam. Tas netraucē arī dzīvē vispār. Jo tas nozīmē citu iekšējo sajūtu. Savāktības sajūtu. Es nekad neiziešu no mājām nekrāsojusies. Skropstas, pūderis – tas vispār ir obligāti. Droši vien to mums ir iepotējušas jau mātes – ka vienmēr jābūt labākajā formā. Kādai amerikānietei neienāks ne prātā uzvilkt augstpapēžu kurpes, lai ietu izmest atkritumus. Bet mēs – jā, tā pie mums ir pieņemts.

Kā jums šķiet, vai jūsu ārējais veidols sakrīt ar iekšējo?

O, jā, absolūti.

Apģērbs jums nozīmē iespēju pievērst sev uzmanību vai otrādi – saplūst ar pūli?

Ne vienu, ne otru. Lai arī jāatzīst, ka ir zināma garderobes daļa, kam uzdots pievērst uzmanību. Kaut kas taču jāuzvelk, lai ietu parakstīties uz programmiņām pēc koncerta vai izrādes... Bet ikdienas dzīvē – sportiska elegance, ērtums, komforts, kvalitāte... Man jau pēc diviem gadiem būs četrdesmit! Es jau zinu, kas man piestāv, kas ne. Tāpēc vienkārši nepērku lietas, par kurām zinu, ka tās tikai karāsies skapī.

Vai jūtaties mierīgāka, ja uzstāšanās laikā pie diriģenta pults stāv jūsu dzīvesbiedrs?

Tā mēs iepazināmies: viņš diriģēja, es dziedāju. (Olgas vīrs ir Teatro Comunale di Bologna mākslinieciskais vadītājs Mikēle Marioti. – Aut. piez.) Viņš bija un ir ļoti talantīgs mūziķis, mēs uzreiz lieliski sapratāmies, taču tad es par viņu vispār nedomāju tādā romantiskā nozīmē, pat neskatījos uz viņu, es vispār biju precējusies... Mēs abi esam teātra cilvēki un ļoti labi saprotam viens otru.

Kas jūsu vērtību hierarhijā ir pats galvenais?

Uzticība sev.

Kādā topā jūs labprāt ieņemtu pirmo vietu?

Un kādi tie varētu būt? (Smejas.) Žurnāla «Forbes» topā es diemžēl neiekļūšu. Agrāk gan varēja nodziedāt vienu festivālu un nopirkt villu. Tagad vairs ne. Visa nauda aizgājusi popmūzikā. Kaut gan zinām, ka atņemsiet viņiem mikrofonu – un viss, uz redzēšanos. Bet mēs tā ne... Mēs esam supervaroņi. Būtu interesanti sarīkot tādas sacensības muzikālajā ringā: ņemt vienu popmūzikas dziedātāju un operdziedoni. Un zālē apsēdināt sponsorus... Tikai popmūziķi, protams, nepiekritīs.

Jūs asi izjūtat emocijas un izdzīvojat tās? Vai arī dzīvē esat savaldīga, līdzsvarota pēc rakstura?

Tagad varu gan pasmieties, gan izraudāties. Agrāk ne. Agrāk man bija tāda akmenscieta sejas izteiksme. Tanks. Sieviete tanks. Taču pēdējos pusotru gadu es pie tā strādāju, jo saprotu, ka emocijas nedrīkst ieslēgt sevī, tās uzreiz vajag pārrunāt, izrunāt un izraudāt, citādi vēlāk būs milzu sprādziens. Es vispār uzskatu, ka katram cilvēkam pēc trīsdesmit gadu vecuma obligāti vajag savu psihoterapeitu. Tāpēc, ka resursi izbeidzas. Tu pats nevari tikt galā. Tu neapzinies ļoti daudz ko no visa, kas ar tevi notiek. Un ir nepieciešams kāds, kurš spētu šo lietu tev izskaidrot un uzlabot situāciju. Es ļoti daudz lasu grāmatas par psiholoģiju. Droši vien, ja es nebūtu dziedātāja, es, ļoti iespējams, būtu ārste.

Vai iecietīgi izturaties pret cilvēku trūkumiem?

O jā. Es vispār esmu tik saprotoša it visā, ka pašai riebjas.

Un kurš jūsu pašas trūkums jūs tracina visvairāk?

Nu, lūk, šis arī ir mans lielākais trūkums. Un vienlaikus labākā īpašība. Esmu spējusi pārāk daudziem cilvēkiem pārāk daudz ko piedot, aizmirstot pati par sevi. Droši vien tāda audzināšana. Kaut gan, ar prātu spriežot, vajadzētu sekot formulai: «Tu tāds sev esi viens!» Skan egoistiski, taču patiesībā, ja izdodas šajā frāzē iedziļināties un iemācīties sacīt «nē» un «man tas neder», tas nāks par labu gan tev, gan apkārtējiem.

Ar kuru no savām īpašībām jūs visvairāk lepojaties?

Droši vien ar to, ka esmu pati sevi tādu izveidojusi.

Operas zvaigznes – īpaši tās, kuras nākušas no postpadomju telpas, - ļoti bieži rada dzelžaina rakstura cilvēku iespaidu. Vai tas ir profesijas zīmogs?

Bez rakstura lielu karjeru neizveidosi. Ja tev nav stingra kodola, tevi aprīs. Vai nu uzkāps uz galvas, vai mugurā nazi iedurs. Es ilgi centos uz to pievērt acis, taču pēc tam sastapos ar pāris tādiem gadījumiem, kas skāra mani personīgi... Nu, un kā tad pret to izturēties? Var nocietināties dusmās, kļūt par rūdītu ciniķi. Tādu ir, teiksim, procenti septiņdesmit. ... Var sevi iekalt bruņās. Un pat vajag. Taču, lai cik cinisma tevī būtu, lai kādas bruņas tu būtu uzbūvējis ap sevi, uz skatuves tik un tā esi kails. Tu atdod sevi saplosīšanai – kā toreadors. Spānijā es divreiz speciāli gāju skatīties vēršu cīņas, jo tā ir skatuves māksliniekam ļoti svarīga pieredze, ļoti vērtīga, tā daudz ko māca. Operā taču notiek tas pats. Nav tikai pikadoru, kuri nogurdinās vērsi līdz tavam pēdējam izklupienam, tavam pēdējam dūrienam. Tu nezini, kad kauja būs galā. Vai nodziedāsi līdz galam vai ne. Kā tevi uzņems. Un atkal jau veselības jautājums: disciplīnai faktiski jābūt mežonīgai.

Kā šeit izdzīvot? Nevis koncentrēties uz nepatīkamo, bet meklēt pozitīvo. Mācīties no visa. Iespējams, tas skan banāli, taču tas ir vienīgais veids. Tev ir jāizprot un jānovērtē situācija, tad visas domas, kas radušās šajā sakarā, jāieliek savas nenovērtējamās dzīves pieredzes lādītē, tā jāaizslēdz un atslēga jānodod mūžīgā glabāšanā.

Tātad tas kodols – jā. Un par mani saka, ka man tāds ir. Bet kā citādi? Tu esi pret visu pasauli, ja tā var izteikties. Nevar pat sacīt, ka glābj ģimene. Reizēm arī ģimenē gadās visādi, daudziem cilvēkiem notiek tādas peripetijas, ka negribot jādomā – kāds tur glābiņš?! Tu esi nācis šajā pasaulē viens un aiziesi no tās viens. Tāpēc tev vienatnē ir jājūtas komfortabli un pašam savā kompānijā – lieliski. Tad ir ārkārtīgi daudz enerģijas, milzīgi resursi darbam, skatuvei, mūzikai.

Vai piekrītat, ka nekas un nevienam nav jālūdz?

Nē. Tas ir nepareizi izprasts lepnums. Ja tev kaut ko vajag – atrodi vārdus, lai paskaidrotu, kāpēc vajag. Es sava ceļa sākumā dziedāju visiem. Vienkārši piegāju nekaunīgi pie diriģenta un teicu – maestro, vai drīkstu jums nodziedāt? Un neviens neatteica. Un kas? Kāpēc desmit minūtes nepaklausīties? Tā es saņēmu ļoti vērtīgus padomus, pirmos līgumus... Taču tā vienkārši prasīt – iedodiet man partiju, lūdzu? Lū-u-u-dzu? Nu, nezinu. Tas ir kas cits. Kā tur bija Bulgakovam – paši atnāks un piedāvās.

Panākumiem ir cena. Kādu jūs samaksājāt par savējiem?

Ah... Cena ir ļoti augsta. Cilvēki neapjauš, cik daudz visa kā tiek paslēpts aiz panākumiem. Tā ir pastāvīga vientulība, pastāvīgs darbs, pastāvīga nepieciešamība būt formā, smaidīt un būt gatavai uz visu. Atteikties no daudz kā. Iztikt bez normālas ģimenes. Upuru skaits ir milzīgs. Vienkārši pozitīvā puse ir pārsvarā līdz zināmam laikam.

Vai var pierast pie dzīves uz čemodāniem?

Es to uztveru kā doto lielumu. Vienkārši cenšos to padarīt komfortablāku. Nelidoju sešos no rīta, lai gan agrāk tā darīju, jo sešos no rīta ir lētākas biļetes. Jau ir divi čemodāni, katrs 32 kilogrami, un 32, es jums nav teikšu, nav tas pats, kas 23. (Smejas.) Smieklīgi jau skan, taču man tā patiešām ir problēma... Nesen braucu turnejā, man līdzi bija tik daudz koncertu kleitu... Nu, jā, nāksies samaksāt nedaudz vairāk, un paldies dievam, ka vari to atļauties. Izbaudi to!

Šos vārdus esam jau nodeldējuši, taču tie ir patiesi: dzīve – tas ir tas, kas ir tagad. Man ļoti daudzus gadus bija tā, ka es domāju: nu lai, štrunts par to, ka tagad ir tā, kā ir, nekas, toties, lūk, rīt!.. Rīt es sākšu dzīvot! Celies nakts vidū, piestūķē čemodānu līdz vākam, atbrauc neizgulējusies... Viss iespaids par braucienu sagandēts. Bet tu pacenties saprast, ka šis, iespējams, ir interesantākais brauciens tavā dzīvē! Esi pateicīgs par katru nodzīvoto dienu. Atcerieties Dmitriju Hvorostovski. Kurš gaidīja ko tādu?! Visi bija šokā. Un cik bieži tā notiek? Šodien tu esi tāds vesels, skaists, mīlēts, bet pēc diviem gadiem – miris. Un to vajag pieņemt – to, ka dzīve – tā beidzas. Tā ka dzīvo ar pilnu jaudu tagad. Tas nenozīmē: tagad izsliešos, atvēzēšu roku un iešu – nospēlēšu visu kazino!.. Vienkārši katru reizi, kad izdari savas dienišķās izvēles, atgādini sevi, cik laimīgs esi, ka tev ir šī privilēģija – dzīvot. Dzīvot tā, kā gribas. Izbaudi to! (Smejas.) Tāds, lūk, noskaņojums man ir tagad.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!