Foto: Pēteris Vīksna. Skats no izrādes "24h miega"
Šā gada laikmetīgās dejas festivāla "Laiks dejot", kas noritēja jau jūnija sākumā, formāts bija mazliet neierastāks, bet saturā un piedzīvojumos ne mazāk intriģējošs.

Atšķirībā no citiem laikmetīgās dejas mākslas bakalaura izlaiduma gadiem festivāla programmā šogad tika iekļauti tikai dažu labāko Latvijas Kultūras akadēmijas absolventu – jauno horeogrāfu – darbi. Iepriekš festivālos gandrīz visu izlaiduma kursa audzēkņu dejas darbi iekļāvās "Laiks dejot" programmā, aizņemot teju trīs vai četras pilnas izrāžu dienas. Šoreiz tā vietā bija cits izaicinājums – atsevišķā blokā parādīt Latvijas laikmetīgās dejas panorāmu, veidojot Latvijas izrāžu skati, kuru šogad vēroja visai plašs ārzemju dejas jomas praktiķu un teorētiķu loks. Gan jau kopumā lielāka jēga ir no šādas Latvijas panorāmas, kas ievadīja dejas viesizrāžu programmu festivāla noslēguma dienās. Savukārt ārzemju programma mums ļauj ieraudzīt kontekstu, kurā atrodamies.

Pirmais un būtiskākais gandarījums festivāla pēcsajūtās rodams apziņā par Latvijas laikmetīgās dejas izpausmju un formu dažādību, kas loģiski sasaucas arī ar procesiem kaimiņvalstīs. Tas savukārt izriet no tā, ka ikviens mākslinieks meklē savu ceļu un kopj tieši sev visvairāk interesējošo dejas mākslas aspektu. Kaut arī deja vairs nav tikai deja: it bieži tā atrodas dialogā ar vēl citiem mākslas veidiem vai tepat līdzās esošiem dzīves fenomeniem. Piemēram, Ievas Gaurilčikaites un Krišjāņa Santa piedāvātais (svēt)ceļojums vienatnē pa Tallinas ielas radošā kvartāla ēkām piedāvāja ne tikai mēģinājumu uz pusstundu pabūt ārpus reālās ikdienas Rīgas telpas un laika, bet arī izkāpt ārā pašam no sevis (jeb pavērot sevi no malas). Līdzīgu nekurienes un ārpus laika izjūtu radīja Kristīnes Brīniņas "24h miega" peldošās galerijas "Noass" dibenā. Savukārt igauņu horeogrāfs Karls Sakss savā monoizrādē "Stāvoklis un dizains" vismaz manī radīja izjūtu, it kā es būtu iekļuvusi viņa galvā: apbrīnojama mākslinieka spēja teju stundas garumā noturēt skatītāja uzmanību vien ar šķietami ikdienišķu darbošanos, kas gan neizslēdz arī ļoti apzinātu kustību partitūru.

Savdabīgs dialogs ar dabu radās Kūli Rosna un Keneta Flaka (Igaunija/Norvēģija) duetā "Noasa" zālē tieši tajā dienā, kad Rīgu (un arī "Noasu") pēc lielā karstuma viļņa pēkšņi purināja traks vējš. Izrādes ievadā mākslinieku ķermeņu kustība atgādināja identificēšanos ar ūdens viļņiem, jūrai skalojoties pie krasta. Tas lieliski sasaucās ar abu horeogrāfu pārliecību, ka mēs atrodamies "elpojošā dzīvā universā, kur viss savā starpā ir saistīts".

Neraugoties uz to, ka pastāv diezgan spēcīgs stereotips par to, ka laikmetīgā deja ir ārkārtīgi nopietna, dzīve tomēr pierāda, ka skumjais un smieklīgais laikmetīgajā dejā ir tikpat harmoniskās proporcijās kā jebkurā citā jomā. Šā festivāla programmā izteikti atraktīvs un pašironiski komisks bija somu darbs "Garie vadi", kurā "Gruppen Fyra" mākslinieki izspēlēja/izdejoja izrāžu un koncertu tehniskā personāla darbošanos. Imitējot profesionālo rutīnu un parodējot dažādus tipiskus pasākumu tehniskās uzbūves "smalkumus", izrāde ļāva ieskatīties pasaulē, kas atrodas tikai dažus centimetrus aiz šovu, izrāžu un koncertu spožā glamūra.

Tomēr ir kāds aspekts, kurš šā gada "Laiks dejot" programmā raisīja gurdenākas pārdomas. Pēdējā festivāla dienā Dailes teātra Mazajā zālē viesojās Lietuvas dejas teātris "Aura". Tā ir trupa, kas jau kopš 1995. gada darbojas kā patstāvīgs, profesionāls dejas teātris. Tikmēr Latvijā protam/spējam atbalstīt tikai mazbudžeta izrāžu projektiņus, kas pamatā ir vai nu solo darbi, vai mazformāta izrādes ar dažiem izpildītājiem. Jo īpaši skumji tas ir mūsu dejas izrādes "Ārā" kontekstā, kas arī tika parādīta Latvijas izrāžu programmā. "Ārā" tika veidota pamatā par norvēģu naudu (kas tika piešķirta Ibsena fonda konkursā), tā ieguvusi gan skatītāju, gan mākslas kritiķu atzinību un nu jau nodejota turpat 40 reižu. Taču radīta jau pirms pieciem gadiem. Mākslinieciskās un tehniskās varēšanas jauda Latvijā mums būtu rodama vismaz diviem lielākiem trupas iestudējumiem sezonā...

Ik gadu "Laiks dejot" nozīmē arī meistarklases kopā ar uzaicinātajiem ārzemju dejas izrāžu veidotājiem, un tā dejas praktiķiem ir vērtīga, jauna pieredze. Šogad līdzās trim studentu darbiem bija iespēja ielūkoties arī vecākās paaudzes horeogrāfu darba procesā, piedalīties dejas improvizācijas nakts džemsesijā... Pat tad, ja izdevās paspēt varbūt tikai uz katru otro programmas notikumu, laikmetīgās dejas aina šogad pavērās ļoti krāsaina un iedvesmoja gan dejot, gan domāt.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!