Kad dienu pēc Džona Lenona nošaušanas televīzijas žurnālisti uz ielas pārsteidza Polu Makartniju, sarunas karstumā viņš izmeta: "Draņķīgi, vai ne?"[1] Gluži tāpat mirklī, kad Mārja Kangro uzzina, ka viņas bērniņam nav attīstījušies galvaskausa kauli, pirmais, kas rakstniecei ienāk prātā, ir – "Kāds čakars..." Tieši tik atklāta, necenzēta, manipulatīviem nolūkiem nepielāgota vai nepārmākslota ir igauņu rakstnieces grāmata, kurā aprakstītās epizodes ir tvertas ar dokumentālu precizitāti.
Kangro romānam ir meditatīva funkcija, kuru vēl jo vairāk pastiprina rakstnieces definētā vēlme atklāti dalīties pieredzē, taču autobiogrāfiskais darbs arīdzan balansē uz dienasgrāmatas un esejas žanra robežas. Tieši retorisko jautājumu plūdi esejiskā satvarā ir vērtīgākās "Stikla bērna" lapaspuses. Rakstnieces jautājumi savstarpēji virknējas, sākot ar personīgām traģēdijām un no tām izrietošo, drudžaini klātesošo vainas apziņu (par vecumu, par izvēli un "ticības dadaismu", par nespēju atteikties no darba par labu grūtniecībai teju vai altruistiska profesionāla idiotisma līmenī), beidzot ar ētiskas dabas filozofiju – vai bērns ir "medicīnisks atkritums", ja sver mazāk par noteikto gramu skaitu? Rakstniece ar nežēlīgu ironiju reflektē par cilvēka mūža ritumu un tradīcijām (bezjēdzīgas ir gan bēres kā neveikls rituāls, lai cilvēki tiktu galā paši ar sevi, gan bērnu laišana pasaulē, jo sievietes daudz labprātāk priekšroku dotu Platona vai pat laikrakstu lasīšanai, nevis zīdaiņa klaigu apklusināšanai) un, visbeidzot, nonāk arī līdz vairākiem eksistenciāliem paradoksiem: "Viņi mokās pēcnācēju dēļ un pēcnācēju neesamības dēļ; pēcnācēji, ja tādi piedzimuši, mokās vecāku dēļ. Grūti ir cilvēkam, grūti." (50. lpp.)
"Stikla bērns" nepārprotami aicina runāt par sarežģītiem jautājumiem, kas ar viļņveidīgu regularitāti uznirst sabiedrībā un reizumis politiskās diskusijās. Bērna zaudēšana grūtniecības laikā vai īsi pēc dzemdībām ir bieži pieminēts motīvs daiļliteratūras vēsturē, taču šajā gadījumā tas nav ne "motīvs", ne "daiļliteratūra". Kangro provokatīvi iedziļinās vairākās situācijās, kuru robežas ir visai neskaidras – kurā brīdī auglis tiek uzskatīts par bērnu, vai un cik ētiski ir veikt abortus ("Bērniņš, kuram nebija paredzēts būt dzīvotājam, kustināja rokas un kājas, sirds kārtīgi sitās, nepārprotami vēlēdamās to darīt arī turpmāk." (118. lpp.)), kā un vai vispār ir izmērāms "dzīves vērtīgums" attiecībā pret "dzīves kvalitāti". Autore mēģina sevi kā upuri projicēt dažādu "briesmīgu pieredžu" gradācijā, tādējādi jautājot, vai neveiksmīgu grūtniecību var likt līdzās kara vai represiju pieredzei: "Ko nozīmē aiziet bojā sāpēs salīdzinājumā ar to, ka jāiznēsā un (sāpēs) jānogalina bērns ar attīstības traucējumiem?" (170. lpp.)
Darba apjomīgākajā epizodē ienāk konkrētas laikmeta liecības – tā veltīta 2014. gada pavasara notikumiem Ukrainā un nelielai viesošanās reizei Itālijā. Šīs ceļojumu piezīmes satvarā ar ģeopolitisko detaļu fonu un kultūras darbinieku ceļu krustošanos lasītājiem attāli atgādinās neseno Alvja Hermaņa dienasgrāmatu vai pat Sergeja Loiko manierē tverto pieredzi. Pārsteidzoši, taču šīm epizodēm ir visciešākais sakars ar autores personīgajām grūtībām – laikmeta stabilitātes trūkums šķietami projicē pašas Mārjas Kangro psihofizioloģisko trauslumu un nepārtrauktās bažas par visām neveiksmīgajām grūtniecībām. Piemēram, uz kāpnēm, kuras kultūras vēsturē visbiežāk tiek citētas kinorežisora Sergeja Eizenšteina interpretācijā, norit absolūti ikdienišķa, taču liktenīga saruna ar kādu svešinieci. Ironiski, taču dialoga iznākums ir ne mazāk grotesks un šausminošs kā konkrētā "Bruņukuģa "Potjomkina"" epizode.
Romānā ir pietiekami daudz šokējošu detaļu, jo īpaši naturāli aprakstītās anatomiskās nianses, taču savas dzīves līkločus Kangro izklāsta vēsi lietišķā intonācijā, kas periodiski mijas ar cinisku rūgtumu: "Mokpilnais dzīvības sākums un lielākoties arī mokpilnās beigas pierāda, ka pasaule kā inženiera darbs ir izgāšanās." (129. lpp.) Tekstā atklāts mēģinājums sadzīvot ar traģēdiju laikā, kad lielā dzīves netaisnība un "nāves ņirgšana" pamanāma vai jebkurā sadzīves situācijā – no bērnu preču veikala skatloga, no televizora ekrāna, kurā pārraidītā seriāla epizodē sieviete zaudē bērnu, no blakus palātas, kurā tikko kādam nosvinēta dzimšanas diena, vai pat no garāmbraucoša trolejbusa, kurš "pilns ar ļaudīm, kuru pēctečiem pārsvarā bija kārtīgi izveidojušies galvaskausa kauli". (24. lpp.) Simpātiska un mazlietiņ smagumu kliedējoša ir autores spēja konkrētos notikumus nereti saaust ar savu profesionālo darbību, proti, literatūras procesu – īslaicīga atrašanās palātā nr. 7 rakstniecei raisa asociācijas ar populāro Antona Čehova stāstu, asins analīžu noņemšanas laikā tiek citēta itāļu dzejas klasika, pirms ultraskaņas procedūras veikšanas negaidīti izraisās diskusija par to, kurš no trim rakstniekiem ir labāks – Vargass Ljosa, Borhess vai Bolanjo. Atsevišķās naturālās epizodēs Kangro koķeti apsver iespēju ar grūtniecības asinīm uztaisīt lielu sarkanu grafiti vai arī piesūcināt dvieli tā, ka tas atgādina Rotko gleznu, savukārt izvemto žulti apbrīno, pielīdzinot to "neatdarināmam, kvēlam sūnzaļam tonim no mākslinieka paletes". Autore tādējādi apstiprina, ka nicinājums nav vis vienīgais glābiņš, – patvērums rodams arī humorā un pašironijā.
Aizšķirot romāna "Stikla bērns" pēdējo lapaspusi, lasītājs būs iztukšots un diez vai vēlēsies atgriezties pie šī darba, taču vienlaikus būs ieguvis daudz vērtīgu atziņu un neatsveramu pieredzi.
[1]Drag, isn't it? (angļu val.)
