Cilvēki Irinas Popovas izmantotajās fotogrāfijās pozē, taču dara to naivi un neveikli – izgūlušies uz biljarda galda, aiztiekot draudzenes krūti, taisot špagatu. Tās izskatās kā tikko izbirušas no interneta pārpilnības raga, mulsinošā daudzumā un bagātīgumā un atsaucot atmiņā dažādus pazemojošus brīžus no paša dzīves, kad pieaugušie gribējuši īstenot savas "foto idejas", liekot bērnam pozēt pie sausās tualetes, jo tur uzziedējis brīnišķīgs puķu krūms vai pavēršot kameru visnepiemērotākajos brīžos, liekot sevi apzināties visnepatīkamākajā veidā. Gar acīm slīd šausmīgās izlaiduma bildes, un tā viena no laika, kad nēsāju platas bikses.

Pretim šiem darbiem ir Kasjas Bielskas fotogrāfijas, kas savā pozēšanā šķiet aprēķinātas un ir iekārojamas kā gumijas konfektes vai plastmasas augļi. Ar to domājot, ka savā pievilcībā tās tomēr pavada neīstuma piegarša. Tās atgādina modes foto, un pozē profesionāli, neatstājot vietu nejaušībām. Mogutina un Morkēviča fotogrāmatas ir vairāk pancīgas, nepieradinātas, nepaklausīgas, nebaidās būt muļķīgas un pozē drīzāk kā bērni – ālējoties un izaicinot. Lilijas Limijanas fotogrāfijas ar bagātniekiem un viņu "kalpiem" arī ir acīmredzami iestudētas, pat līdz tādam līmenim, ka paliek neērti skatīties. Redzams grandiozais interjers un bagātnieku neitrālās sejas izteiksmes, ar sakrustotām kājām sēžot baltos klubkrēslos blakus kamīnam zem kristāla lustras. Noteikti, ja es atrastos tur uz vietas, būtu kauns tā uz visu lūrēt, bet pie fotogrāfijas var stāvēt ilgi un nepieklājīgi skatīties. Reizē tomēr nepamet doma par to, cik gan daudz lietu un noslēpumu vēl paliek aiz kadra.

Fotosērija "Desmit pāri desmitiem" ar rokām un rokaspulksteņiem ir pozēšanas augstākā pakāpe. Tā ir pārdomātas kompozīcijas, graciozu rokas žestu un saudzētas roku ādas kulminācija. Locījumi fotogrāfijās norāda uz kompozīciju veidojošajiem virzieniem, kas nemainīgi patērētāja skatienu virza uz spīdīgajiem metāla izstrādājumiem. Inkes un Niklasa Lindergārdu poētiskā foto sērija ar ainavām runā par tādu kā ideālo ainavu. Tik ļoti dzīvu cilvēka prātā, ka tā jau kā spīdīga fotoapdruka apkļāvusies apkārt īstajiem akmeņiem, koku zariem un kā priekškars aizsedz reālo ainavu. Košas krāsas gaismas uz alas sienām, milzīgi skaisti kalni tālumā, kas aizkustina cilvēka jūtas un atsauc prātā ainavu foto no tūrisma saloniem. Varētu domāt, ka trūkst tikai klaiņotāja no Kaspara Dāvida Frīdriha gleznas, bet ja tā labi padomā, viņš gan jau stāv kameras otrā pusē.

Uz dažiem citiem darbiem laikam pozēšanu tomēr grūti attiecināt, kā, piemēram, es šaubos vai hidras vispār mēdz pozēt, to mikroskopiskie, trauslie, gaiši zaļie ķermeņi diezgan atšķiras no pārējās ekspozīcijas. To spēju reģenerēt jaunas ķermeņa daļas varbūt drīzāk varētu saistīt ar vienu kādu no citām izstādes izvirzītajām tēmām, proti, "identitāti".

Daži darbi man tā arī palika neizprotami, kā piemēram Reiņa Lismaņa mīksto rozā ķieģeļu dīvāns ar austiņām un abstraktajiem attēliem pie metāla konstrukcijas, kā arī darbs ar virtuālās realitātes brillēm, kas vienkārši nedarbojās nevienu no reizēm, kad biju izstādē (divas kundzītes man nāk klāt, kamēr sēžu uz Reiņa Lismaņa dīvāna un jautā vai esmu darbiniece un "vai tās brilles darbosies vai nedarbosies??").

"Jaunais šiks" vienā no saviem aspektiem ir par to kā mēs gribam redzēt sevi un apkārtējo pasauli. Fotogrāfija ir pateicīgs medijs dažādu fantāziju īstenošanai, ļaujot no visiem "selfijiem" izvēlēties visatbilstošāko mūsu priekšstatam par sevi, smuko kalnu vai kādu pagātnes notikumu. Fotogrāfija kļūst par tādu kā plīvuru starp cilvēku un pasauli, un liekas, ka vēl ilgi foto radīs mānīgo sajūtu, ka spēj parādīt realitāti tādu, kāda tā "tiešām ir". Izstādes mākslinieki šo domu apspēlē un drīzāk norāda uz to cik šāds priekšstats ir mānīgs un cik uzskatāmi mums patīk pašiem iestudēt "realitāti" un tieši tā arī uz to skatīties. Gan izmantojot reklāmas estētiku, gan no interneta portāliem izceļot foto ar cilvēku personīgo dzīvi. Rādot fotogrāfijas, kur pozēšana ir veids kā ironizēt par sevi un citiem, tādējādi, pozēšanu novedot līdz kādam absurdam slieksnim, aiz kura tā pilnīgi negaidītā kārtā spēj atsegt kādu trauslu un patiesu cilvēka iekšējās realitātes šķautni. Vārīgu kā tikko ataugušu hidras pēdu, ievainojamu, kā skatienu cilvēka sejā, kad kameras priekšā lūpas tiek savilktas smaidā.

Izstāde Rīgas Kongresu namā aplūkojama līdz 3. jūnijam.