Par lielāko atzinību mūžā rakstnieks Juris Zvirgzdiņš uzskata kādu notikumu pirms sešiem gadiem. Viņš bijis Ventspilī, pienākusi kāda kundze un stāstījusi, ka savam dēlam lasa viņa rakstīto grāmatiņu "Tobiasa blēņu stāsti" un viņš smaida. Grāmatas autors esot izbrīnījies un jautājis, cik dēliņam gadu. Sieviete atbildējusi, ka astoņpadsmit, taču dēlam esot veselības problēmas. Tajā brīdī rakstnieks sapratis, ka savā mūžā ir izdarījis kaut ko labu.
Kad jūs apzināti nolēmāt, ka vēlaties rakstīt, radīt kaut ko paliekošu?
To es tiešām īsti nevaru atbildēt. Pirmie mēģinājumi bija apmēram deviņpadsmit gadu vecumā. Varam pie četrdesmit viens pielikt deviņpadsmit, tātad 1960. gadā. Pirmoreiz manu stāstu publicēja toreizējais žurnāls "Liesma" 1982. gada beigās. Komiski, bet tas bija numurā, kura pirmajā lapā bija Brežņeva, toreizējā Padomju Savienības vadītāja, portrets melnā rāmī. Tātad bija miris. Savukārt mans stāsts bija pēdējā lappusē rubrikā "Ironiskā proza". Tajā pašā gadā sāku sadarboties ar radio, līdz kādam deviņdesmitajam gadam rakstīju raidlugas bērniem, kopsummā desmit līdz divpadsmit, daļa bija mans teksts, daļa – adaptācijas.
Kas jūs bērnībā mudināja lasīt grāmatas?
Acīmredzot bērna interese apgūt apkārtējo vidi, ne tikai upīti, Mārupīti, kas bija netālu no mūsu mājas. Apmēram piecarpus gadu vecumā mācēju jau lasīt. Es no Mārupītes izvilku divas grāmatas. Tās bija samirkušas, acīmredzot skolēni no līdzās esošās skolas tās bija tur iesvieduši. Viena bija grāmata "Čingishans", otra –"Viduslaiku vēsture". Vēl lasīju toreizējā padomju avīzē "Cīņa" reportāžas par Nirnbergas procesu. Pēc tam lasīju visu.
Vai, jūsuprāt, mūsdienu tehnoloģiju un sociālo tīklu laikmetā bērnu lasītprieks ir zudis?
Domāju, ka ne. Nav svarīgi, vai bērns lasa mobilajā telefonā vai kādā citā elektroniskā ierīcē, ja tā ir elektroniska grāmata. Tomēr man liekas, ka tieši bērnu grāmata bērnam sagādā taktilu prieku, viņš var aptaustīt, ja bērns ir ļoti maziņš, var pielikt pat mēli, pagaršot. Arī bērnu grāmatu ilustrācijas ir ļoti svarīga lieta, tāpat kā burtu lielums, formas, visas tīri tehniskās lietas. Kamēr lasa, lai lasa. Vispār bērnu literatūra ir ļoti jauna lieta, izņemot varbūt kaut kādus reliģiozus tekstus bērniem. Bērni jau lasa tikai no astoņpadsmitā gadsimteņa vidus. Pirms tam bija vecaistēvs, vecāmāte, kas vienkārši stāstīja. Visa mūsu folklora jau arī ir literatūra, bet tā ir mutvārdu informācija, tādēļ arī tā ir saglabājusies ilgus, ilgus gadus, neskatoties uz dažādām politiskām, reliģiozām un tamlīdzīgām lietām.
Man bija tāds gadījums. Biju kaut kādā lauku skolā, diemžēl neatceros, kur. Jautāju – kam mājās ir rotaļu lāči? Visi paceļ savas rociņas, es vaicāju – kā tos sauc? Viens septiņgadnieks man pēkšņi paziņo, ka viņa lāci sauc Aksels Munte. Es saku – vai vecāki ieteica tādu vārdu? Nē, vecākais brālis. Es saku – cik brālim gadu? Viņš jau ir liels, viņam ir vienpadsmit. Izrādās, ka vienpadsmit gadu vecumā šis brālis ir lasījis Aksela Muntes grāmatu "Stāsts par Sanmikelu", ko, manuprāt, ir normāli sākt lasīt sešpadsmit, piecpadsmit gadu vecumā. Acīmredzot tam puisītim, arī vecākajam brālim šis vārds bija iepaticies. Mēs nekad nezinām, kādā veidā informācija pie bērniem nonāk.
Kas, jūsuprāt, mūsdienu bērnam šķiet interesants?
Diemžēl to mēs varam uzzināt, tikai saudzīgi pratinot pašus bērnus. Tas būtu tāpat kā pieaugušajam prasīt: kas jums labāk patīk – Margaretas Mičelas "Vējiem līdzi", trīs "Billes" jeb, man aizmirsās autors, "Saplēstās mežģīnes"?
Karīna Račko.
Esat lasījusi?
Nē, bet esmu dzirdējusi atsauksmes.
Neiesaku.
Tāpat ar dzeju. Var lasīt Inesi Zanderi, var lasīt Ilgu Bērziņu, var lasīt Vērdiņu, un var lasīt Kornēliju K. Es negribu no viņiem nevienu izcelt, bet katram ir sava pasaules uztvere.
Vai bērniem ir jāraksta īpašāk, piemēram, salīdzinot ar pieaugušajiem?
Protams, es neteikšu banālo frāzi – tāpat kā pieaugušajiem, tikai labāk – tas ir tik banāli, ka nekomentēšu. Mums ir jāsaprot, ka bērna iepriekšējā informācija ir krietni nelielāka, salīdzinot ar pieaugušo. Viņiem vienkārši nav bijis laika, tādēļ mums nevajag nevienam bērnam teikt – tu esi stulbenis, kā tu to varēji nezināt. Varbūt tu pats, tas nosodītājs, arī ļoti daudz ko nezini. Manuprāt, vajag rakstīt tā, lai bez šīs fabulas, notikuma, kas ir grāmatas stāstījumā, bērns uzzina arī kaut ko jaunu. Piemēram, par ģeogrāfiju, vēsturi, socioloģiju.
Vai, jūsuprāt, ar bērnu var runāt par visu?
Par visu, bet saprotot, ka tas ir bērns. Tādēļ, lai bērnam skaidrotu melnos caurumus jeb dažas pieaugušo dzīves intīmās puses, tiešām jāzina – ne tikai ko, bet arī kā.
Kas bērnu uzrunā grāmatā?
Ja tā ir dzeja, tad bērnus ļoti iespaido zināms ritms. Tas palīdz ātrāk apgūt. Vismaz mana paaudze angļu valodu galvenokārt apguva ne jau skolā, lasot šīs padomju laika adaptētās grāmatiņas, bet klausoties "The Beatles" un tamlīdzīgas grupas. Tāpat arī ir ar bērnu dzejas grāmatiņu, ir klasiski piemēri. Kā Inese Zandere. Viņa bija spējīga uzrakstīt grāmatiņu zēniem par automobiļiem. Tad viņai bija grāmatiņa, kas, manuprāt, ir lieliska, lai bērni nebaidītos no slimnīcas un ārstiem, – "Līze Analīze".
Vai, rakstot grāmatas bērniem, humors ir neatņemama sastāvdaļa?
Tas ir atkarīgs no rakstītāja. Labi, ja humors tomēr ir. Es domāju, ka tas ir arī pieaugušo grāmatās, ja nu tā nav gluži "Annas Frankas dienasgrāmata". Viena no mūsu bērnu literatūras skumjajām grāmatām, protams, ir Vizmas Belševicas "Bille". Tiešām, tam bērnam nebija viegla dzīve, bet grāmatā ir arī pietiekami daudz humora. Vai paši bērni dzīvi uztver ar humoru, es nezinu. Jebkura veida humors prasa zināmu intelekta attīstību. Es domāju, ka tas ir kā māksla – iespaido visus. Humors tomēr ir viens no cilvēka kā sociālas būtnes priekšnoteikumiem. Es domāju, ka bērniem piemīt humora izjūta, bet vai viņi apzinās to?
Vai jūsu grāmatās sastopamajiem tēliem eksistē prototipi arī reālajā dzīvē?
Jā, ir, mēģiniet viņus atrast. (smejas) Skumji, ka mans "līdzautors" Tobiass ir pazudis jau gandrīz gadu. Neskatoties uz to, ka viņš tika meklēts "tīklos", viņš vēl nav atradies. Tas bija prototips, jo man viņu uzdāvināja un viņš nodzīvoja apmēram 20 gadu.
Man ir grāmata "Seši stāsti par ASV vēsturi". Viens no tiem ir par jenotu, kas kalpoja Bendžaminam Franklinam par cepuri. Es biju pie sava drauga Luksemburgā, skatījos pa logu un redzēju, ka pāri ielai pārskrien divas vāverītes. Sāku domāt par kažokādu zvēriem, ko par viņiem esmu lasījis, un atcerējos kādu Franklina attēlu, gravīru, kur viņš bija ar jenotādas cepuri galvā. Domāju – galu galā, kā viņam varēja būt cepure no jenotādas? Kāds viņu nošāva, nodīrāja, izšūdināja. Izdomāju, ka tas būs dzīvs jenots. Tā radās viens no šiem stāstiem par Bendžaminu Franklinu un jenotu.
Jums dāvina rotaļu lāčus kopš 1992. gada. Kāpēc tieši lāči?
Tāpēc, ka man uzdāvināja Tobiasu, pirmo rotaļu lāci. Pēc tam viņi radās, radās, radās. Lāčus veda, dāvināja. Dažus es pats iegādājos. Vienu brīdi man bija kādi simt četrdesmit. Es viņus lauku skolās esmu izdāļājis, tagad man ir palikusi vecā gvarde, varbūt ne vairāk par trīsdesmit, trīsdesmit pieciem. Starp citu, bērnībā man arī bija lācis, bet viņš nozuda. Tas bija tāds tradicionāls lācis, ar zāģu skaidām iekšā. Ļoti novalkāts, kāds viņu bija jau lietojis pirms manis.
Jūs esat sarakstījis vēsturiskos notikumos balstītu grāmatu "Dancis uz virves". Ko gribējāt pateikt ar šo romānu?
Pati ideja bija jau krietni sen. Gribēju nokārtot arī parādu, rakstīju vecāku piemiņai, tādēļ tur ir rakstīts – Olgas un Jura Zvirgzdiņu piemiņai. Mans tēvs bija dzimis 1909., māte – 1906. gadā. Abi nodzīvoja pieklājīgu mūžu, vairāk nekā 80 gadu. Viņi man bija šo to stāstījuši, tāpat bija vecas fotogrāfijas, bija arī viņu vienaudžu stāsti. Romānā ir apskatīts laiks no 1939. līdz 1945. gadam. Plus epilogs, kura darbība notiek 1991. gadā, daļa varoņu jau ir viņsaulē, daļa – dzīvi. Man gribējās šādā veidā uzlikt piemiņas akmeni. Mani vecāki negribēja nekādus kapu pieminekļus. Es arī negribu, jo kas tad no cilvēka paliek? Cilvēks paliek dzīvs tik ilgi, kamēr viņu atceras, pat ja viņu lād.
Esat teicis, ka ikviens literāts dzīvo no iepriekšējās literatūras. Kāda ir jūsu literatūras bagāža?
Man ir vesels saraksts. Nesen mēģināju atcerēties grāmatas, kas mani ir ietekmējušas, arī filmas un mūziku. Redziet, ir nelaime, es esmu lasījis pārāk daudz. Vēl šodien, ja es kādu grāmatu "apēdu", šausmīgā ātrumā apriju, pēc kāda laika man tā ir jālasa vēlreiz, ja patīk. Beidzot es esmu iemācījies vienu lietu – ir autori, kurus nelasīšu. Tikai ja man piedraudēs ar nošaušanu, tad jā. "
Ja runājam par pusaudžiem, kuriem noteikti ir jāraksta citādi nekā bērniem, – kā runāt un ieinteresēt pusaudzi caur grāmatu, ņemot vērā pusaudžu vecuma dumpiniecisko garu, priekšstatu, ka grāmatas lasīt nav stilīgi?
Tad lai nelasa. Ir dažādi citi laika pavadīšanas veidi. Teiksim, var urbināt degunu, var skatīties tālrādī, vienalga ko, var aurot par hokeju futbola mačos.
Es vienreiz biju pie slikti audzinātiem bērniem. Apmēram astotajā, devītajā klasē. Viņi uz mani skatījās kā uz pēdējo... Nu, ko tas vecais kraķis mums te pastāstīs? Mēs visu zinām labāk!
Es domāju, zaķīši, es jums pastāstīšu. Sāku stāstīt, kāpēc ir izdevīgi lasīt grāmatas. Pirmkārt, puse vai vismaz trešdaļa no jums nokļūs cietumā. Ja negribat, lai jūs tur pazemo, iemācieties no grāmatām, kā uzvesties cietumā. Teiksim, nekad neskaties kādam acīs, jo tas, tāpat kā pērtiķim, ir izaicinājums. Tālāk meičas. Bija tādas trīspadsmit, četrpadsmitgadīgas bārbijas. Es viņām saku, ziniet, ne tikai šķirstiet modes žurnālus, bet palasiet arī kādu grāmatu! Ļoti iespējams, ka lielākā daļa no jums nekļūs ne par foto modeli, ne kinoaktrisi. Ļoti iespējams, ka jums būs vīrs, viņš atnāks mājās no darba, ieslēgs televizoru un dzers aliņu. Jums būs jāaudzina bērni, jākopj māja. Grāmata, pat ja tā nebūs augstas raudzes, jums sniegs kaut kādu atvieglojumu. Jūs redzēsiet paralēlu dzīvi, vismaz to stundu vai pusstundu.
Vēlāk izgāju ārā uzsmēķēt, lielie puikas tur arī pīpēja. Labākie jautājumi bija tādi – vai rakstnieks daudz pelna? Es saku – paskatieties uz maniem zābakiem! Bija kaut kāds slapjdraņķis. Acīmredzot nē. Tālāk jautājums – jūs pats arī esat sēdējis? Es saku, nē. Biju lasījis grāmatas un klausījies, ko vecāki čaļi man stāsta, kā tur ir. Es ceru, ka vismaz viens vai divi no viņiem sāks padomāt. Es nezinu, vai viņi sāks lasīt, bet cilvēkam kādreiz ir arī par dzīves negācijām jāstāsta.
Kā jūs raugāties uz savu darbu popularizēšanu ārzemēs?
Laipni lūdzu! Redziet, tā saucamā vecā Eiropa ir pārpildīta ar labām bērnu grāmatām, kuras sarakstījuši labi un pierasti autori. Ielauzties tur – tā ir ļoti grūta lieta. Ļoti grūta. Nupat iznāca mana grāmatiņa somu valodā, tādēļ ka es Ventspils rakstnieku namā iepazinos ar kādu somu dāmu un viņas vīru.
Savā laikā es Spānijā iepazinos ar lietuviešu mākslinieci, mēs sadomājām, ka es uzrakstīšu, viņa ilustrēs. Es aizbraucu pie viņas uz Kauņu, mēs un viņas meitiņa sēdējām uz balkoniņa. Viņa stāstīja, kā vakarā ar meitiņu dzer tēju un klausās, kā netālu zooloģiskajā dārzā zvēri runā. Es prasīju – arī lauvas? Jā, arī lauvas. Es izdomāju stāstu par kādu lauvu, kurš bija vecs un vairs nevarēja rūkt. Viņu gribēja norakstīt. Es izdomāju, kā viena meitenīte, viņas rotaļu lācis un sunītis sagādā rūcamo materiālu šim lauvam un tā viņš paliek dzīvs. Grāmata iznāca vispirms latviski, pēc tam lietuviski, tagad iznāca somiski un nākamgad, es ceru, iznāks arī bulgāru valodā. Taču tā ir apstākļu sagadīšanās.
Vai jūs jūtaties novērtēts?
Es pat nezinu. Nesen nomira Valdis Bisenieks. Šis cilvēks mūža beigās pārcēla Šilleru, dzeju, kas ir apvienotās Eiropas himna. Viņš kopā ar sievu mūža beigas nodzīvoja sociālajā namā. Bisenieks bija filozofiski domājošs cilvēks, visvairāk viņš pārdzīvoja par to, kur likt grāmatas. Man, kurš ar sievu dzīvo vienistabas dzīvoklī (es nesūdzos, nesūdzos), arī ar grāmatām ir problēma, jo tās nāk klāt. Daudzas grāmatas es esmu izdalījis. Pasakiet vienu mūsu sabiedrības daļu, profesiju, vecumu, dzimumu, kurš ir ar saviem materiālajiem apstākļiem ļoti apmierināts. Tie, kas ir ļoti apmierināti, par to nerunā. Protams, mums ļoti patīk sevi salīdzināt ar Igauniju, bet ko mēs esam darījuši, lai būtu tādi kā Igaunijā? Ļoti maz. Labāk salīdzināsim sevi ar Moldovu, ar Bulgāriju, ar Rumāniju, varbūt kādu no Āfrikas valstīm. Tie ir tādi paši cilvēki kā mēs. Sevišķi man ir žēl vecu cilvēku. Es esmu pietiekami vecs, bet es vēl pagaidām varu eksistēt un kaut ko darīt.
