Padomju inteliģences dzīves rekonstrukcija. Filmas 'Dovlatovs' apskats  (20)

Filma maijā iekļauta kinoteātra "Splendid Palace" repertuārā, bet vienā no tās pirmajiem seansiem Rīgā piedalījās arī "Dovlatova" režisors, kurš stāstīja par savu personisko iesaisti filmas tapšanā, jo tā, lūk, ir saistīta ar viņa bērnības atmiņām, viņa vecāku un citu toreizējās Ļeņingradas inteliģences pārstāvju ikdienu un radošo darbību, ar cilvēkiem, kurus Germans jaunākais uzskata par krievu literatūras virsotni – Sergeju Dovlatovu un dzejnieku Josifu Brodski, un, protams, pašu pilsētu, kuras tēlam filmā ir īpaša, iespējams, galvenā loma.

"Dovlatovs" ir stāsts par piecām dienām rakstnieka dzīvē 1971. gada novembrī. No vienas puses, tā ir iespēja attēlot viņa (un Ļeņingradas) ikdienas rutīnu, kurā Dovlatovs kā mēnessērdzīgais klejo no viena "kvarķirņika" uz citu, pa vidu mēģinot strādāt, tikt galā ar savām sarežģītajām attiecībām ar sievu, iesākt romānu un sagādāt meitai kāroto ārzemju lelli, bet, no otras – šīs dienas, protams, nav gluži "parastas" dienas, bet piepildītas spraigu notikumu, jo Dovlatovu atlaiž no darba, viņa draugs iet bojā, bēgot no milicijas, bet Brodskis nolemj emigrēt no Padomju Savienības. Faktiski Dovlatova, neparasti talantīgā prozaiķa, kuru dzimtenē spītīgi nevēlējās atzīt un publicēt, piespiežot viņu emigrēt, dzīves elementi filmā izmantoti tikai nosacītas struktūras radīšanai, lielāku uzsvaru liekot uz viņa autobiogrāfiskās prozas unikālās intonācijas pārcelšanu kinematogrāfiskā formā.

Tas nenozīmē, ka filma ir tīra fantāzija par rakstnieka dzīvi, daudzas detaļas ir precīzas, taču tikpat daudzas – filmas autoru fantāzijas auglis, un arī pats režisors uzreiz brīdināja, lai nemeklē viņa filmā vēsturisko patiesību, jo tās tur vienkārši nav. Tā vietā ir iespēja gremdēties sajūtās, vēstures faktūra tiek pārraidīt uz skatītāja smadzenēm teju jutekliskā, vieliskā veidā – it kā laikmetu varētu izgaršot, sasmaržot un fiziski sajust uz savas ādas, viesojoties Dovlatova komunālā dzīvokļa ar cigarešu dūmu, šņabja un ēdienu tvanu pievilgušajā virtuvē vai kopā ar rakstnieku stiprā salā soļojot cauri Ļeņingradas tumšajām ielām melanholiski noskaņotā Brodska pavadībā. Ar līdzīgu vēsturiskā laika fizisko klātbūtni, izmantojot sīku detaļu pārsātinājumu un vairākos plānos izvērstu darbību, savulaik savu vārdu bieziem triepieniem kino vēsturē ierakstīja režisora tēvs ar savām nozīmīgākajām filmām "Mans draugs Ivans Lapšins" (1984) un "Hrustaļov, mašīnu!" (1998), kurās par galveno varoni kļuva attēlotais, uz ekrāna iedzīvinātais laikmeta gars.

Germans jaunākais tandēmā ar talantīgo, "Oskara" balvai nominēto poļu operatoru Lukašu Žalu ir izvēlējušies attēlot pagātnes Ļeņingradu mazliet klaustrofobisku (pateicoties bieži izmantotajiem tuvplāniem) un pelēcīgi ietonētu, kurā ne miņas no spilgtajām, dzīvespriecīgajām krāsām, kādas mēdz dominēt krietni izskaistinātās filmās un seriālos par dzīvi Padomju Savienībā 60. un 70. gados. To īpaši uzsvēra arī pats režisors, ka viņš vēlējies, lai "Dovlatovs" atšķiras no šīm pagātnes glorifikācijām, kas šobrīd masveidā top Krievijā (atcerēsimies kaut vai nesen tapušās filmas par padomju kosmonautu sasniegumiem "Pirmie kosmosā" un "Saļut-7"), tiecoties uz pilnvērtīgāku un autentiskāku perioda sajūtas rekonstrukciju. Iespējams, tieši filmas salīdzinoši nelielais budžets tam ir nācis par labu, jo filmas veidotāji izvairījušies no vērienīgām ainām, saglabājot ciešu klātbūtni galvenajam varonim un skatot pasauli no viņa ierobežotā skatupunkta, tikmēr liela daļa filmā redzamo rekvizītu aizgūti no pašiem pilsētas iedzīvotājiem, kurus aicināja filmēšanas vajadzībām ziedot saglabājušos attiecīgā perioda priekšmetus, apģērbus utt.

Filmas centrā tomēr ir radošo personību vide un dzīve, un Dovlatovs kopā ar domubiedriem jūtas kā atstumtie, nevajadzīgie cilvēki. Viņiem ir liels talants un izpratne par literatūru, mākslu, kino, tomēr viņu darbus pastāvošajai iekārtai nevajag – Dovlatova stāsti un Brodska dzejoļi netiek publicēti, viņus atsakās uzņemt Rakstnieku savienībā, Dovlatova draugs Dāvids, talantīgs mākslinieks, spiests pelnīt iztiku kā ārzemju preču spekulants. Sistēmas absurdu filmā spilgti raksturo gan Dovlatova izmisīgie centieni panākt savu stāstu publicēšanu literatūras žurnālā – tā dēļ viņš piekrīt uzrakstīt interviju ar jauno dzejnieku-metro tuneļa celtnieku un savārsmot pasūtījuma dzejoli par naftiniekiem, gan Brodska lēmums par aizbraukšanu, gan kāda jauna literāta pašnāvības mēģinājums turpat žurnāla redakcijā pēc kārtējā publicēšanas atteikuma. Sistēma kā milzu slogs guļ pār jauno, talantīgo cilvēku galvām, un šajā aspektā "Dovlatovu" ir interesanti salīdzināt ar citu nesen tapušu krievu filmu – Ivana Bolotņikova "Harmss", kas savukārt attēlo ekscentriskā rakstnieka Daniila Harmsa centienus pārvarēt identiskas problēmas pirmskara Ļeņingradā. Abas filmas vieno to režisoru centieni iedzīvināt ekrānā to galveno varoņu dzīves un literāro darbu sajaukumu, izvēle krievu literātu lomās filmēt ārzemniekus (Dovlatovu spēlē serbs Milans Maričs, bet Harmsu – polis Voiteks Urbanskis, un abu aktieru sniegumā jūtams nesamākslots atsvešinājums, ko savulaik droši vien izjuta viņu attēlotie rakstnieki). Bolotņikova filma ir mazliet raupjāka, toties krietni eksperimentālākā un brīvāka laikmeta realitātes portretējumā, sajaucot pagātni ar mūsdienām un sapludinot inscenēto materiālu ar kinoarhīviem. Germana jaunākā piegājiens šajā ziņā ir konsekvents, bez trakulīgiem eksperimentiem, taču "Dovlatova" melanholiski humoristiskā intonācija, kurā laiku pa laikam spēcīgi ievibrē traģiskas notis, ir perfektā saskaņā ar paša Dovlatova pasaules izjūtu un piekopto stāstījuma ritmu, par ko ikviens var pārliecināties, palasot viņa brīnišķīgo literāro mantojumu (diemžēl latviskā tulkojumā tie pagaidām nav izdoti).

Vairāki kritiķi nosaukuši "Dovlatovu" par Germana jaunākā līdz šim labāko, "nobriedušāko" darbu, un, ja salīdzina ar viņa iepriekšējo filmu vizuāli satriecošo, taču sižetiski visnotaļ ambiciozo un emocionālo atsvešināto "Zem elektriskajiem mākoņiem", tad "Dovlatovs" patiesi ir krietni vien precīzāks, līdzsvarots un emocionāli aizkustinošs stāsts, kurā katrs atradīs kaut ko sev – gan iespēju iejusties/atgriezties salīdzinoši netālā pagātnē, gan iespēju kaut minimāli pietuvoties tam, kāpēc Dovlatovs bija un joprojām ir tik nozīmīga savas paaudzes balss.