Foto: Publicitātes foto
Postfolkloras jeb jaunās folkloras žanrs Latvijā turpina attīstīties, un tajā uzrodas arvien jauni, neparastiem un pārsteidzošiem muzikāliem pavērsieniem piepildīti albumi. Tieši tāds ir arī otrais "Jauno Jāņu orķestra" (JJO) veikums "Ieviņa". Plate, kas vismaz saturiski pierāda, ka JJO kļuvis jau par īstu jaunfolka grupu, nevis tikai rokgrupas "Dzelzs vilks" blakusprojektu.

Postfolklora ir lauciņš, kurā klausītāju un pašam sevi pārsteigt visvieglāk, vienlaikus arī – visbīstamāk. Spēlēšanos ar folkloras mantojumu un latvju dainām saprot ne visi, lai gan tas parasti pat ļoti pārsteidz. Ir taču skaidrs, ka muzikālā un tekstuālā folkmantojuma pārnešana uz mūsdienām, iepinot to popa, roka, elektronikas, hiphopa, džeza vai akadēmiskajās noskaņās, tikai veicina nacionālās pašapziņas stiprināšanos, kultūras mantojuma tālāku pārmantojamību, dzīvotspēju un nemitīgu aktualitāti.

JJO šajā lauciņā ir atradis savu nišu un seju. Jaunā albuma "Ieviņa" muzikālā noskaņa pārsvarā atgādina akustiskas rokgrupas un folkkopas apvienojumu, kas apvīts ar daudzām smalkām niansēm. Arī vokāls, protams, ir jau tik ierastais, bet patiesībā joprojām nepieradinātais "vilks" Juris Kaukulis. Un dzied viņš šoreiz gandrīz tikai īstu latvju dainu mantojumu, kas vien brīžiem nedaudz papildināts ar saviem vārdiem. Tautasdziesmas iz mūsu vēstures, var teikt. Viņam daudz un sievišķīgi veikli piebalso Ieva Strode. Tas viss apbrīnojami veikli turas kopā kā viens veselums, un nepieradinātais momentāni pārvēršas par sirdij ļoti tuvu un saprotamu.

Īpaši smalkas šķiet dziesmas "Vecaistēvs" un "Kur tu ņēmi to dziesmiņu", kuru muzikālā noskaņa, īpaši pateicoties velkošajām kontrabasa skaņām, nedaudz atgādina austrāliešu tumšā dziesminieka Nika Keiva pēdējo gadu veikumu. Arī pārējais albums pārsvarā atstāj ļoti nopietnu, dziļu iespaidu, ko tikai pastiprina grupas vizuālais, pagāniskais tēls fotogrāfijās un videoklipos.

Vienlaikus plate nav skarba un auksta. Drīzāk pat otrādi – mīļa un silta, kur Jura "vilka" trauslā mākslinieka dvēsele brīžiem pat atklājas pavisam plaši. Īpaši brīžos, kad viņš dzied par "dziesmiņ, manu mīļo dziesmiņ" vai "Ieviņu", vai "straujupīti", vai "aizjūriņu"... Deminutīvu ir diezgan daudz, kas kopskanējumu padara patiešām siltu, kā no mūrīša augšas noceltu un smaržojošu pēc mājīguma.

JJO arī ir savējais. Albums ir radīts vietējiem pirms Jāņiem un pat iznāks platē, ko uzlikt uz kāda veca atskaņotāja pie ugunskura. Lai pasprakšķ abi kopā. Protams, jebkuram mūziķim ir vēlme gūt panākumus visā plašajā pasaulē. Pieļauju, ka "Ieviņa" varētu šķist pat ļoti interesanta tā sauktās pasaules mūzikas jeb "world music" cienītājiem kaut tai pašā Austrālijā, Mali vai Kubā. Turklāt JJO padomājis arī par dainu mantojuma tulkojumu angļu valodā CD bukleta vajadzībām.

Galvenais stūrmanis JJO noteikti ir Juris, kurš arvien vairāk nu jau abām savām grupām komponē pats vienatnē, ar pārējiem kopā pēcāk savas idejas noslīpējot. Un viņam acīmredzami jau izveidojies savs "vilciskais" rokraksts, kas vienkārši sadalījies starp tādu kā vīrišķo un sievišķo pusi. Pirmās puses enerģija vairāk tiek veltīta rokgrupai, otrās – šim orķestrim. Taču kopsakarību patiesībā ir daudz, un tās meklējamas dziļākajā Kaukuļa mūzikas kodā. Tā ir līdz saknei latviska, vīrišķīga un bezgala sirsnīga. Gluži tāda, kāds šķiet arī pats mūzikas autors. Tātad – arī atklāta. Un arvien instrumentāli daudzšķautņaināka, jo šķiet, ka Juris kā mazs bērns ir gatavs paspēlēties ar jebkuru mūzikas instrumentu, kas nonāk viņa redzeslokā. Turklāt ne tikai paspēlēties, bet arī izmantot to kādas jaunas dziesmas iespēlēšanā. Šādu piemēru "Ieviņā" netrūkst, un tie piešķir krāsas. Kā, piemēram, kalimbas skaņas skarbajā mīlas attiecību skaidrošanas latvju tango, ko tā arī sauc – "Čuču tango".

Ir interesanti paklausīties, kā sen tapušas četrrindes organiski savienojas ar mūsdienīgu skanējumu kā kāja ar zeķi, līdz ar to radot neparasti māksliniecisku izteiksmes veidu, kas brīžiem gan uzjautrina, gan kvalitatīvi saskumdina. Emociju spektrs ir plašs, brīžiem nonākot pat nerātno dainu apcirkņos, kā, piemēram, dziesmā "Ansītis". Kāpēc gan ne?

JJO līdzdarbojas seši lieliski mūziķi: Juris Kaukulis (balss, ģitāra, mandolīna, čells, basģitāra, kalimba, vargāns, merlins, bazuki, melodika, sintezators, perkusijas), Ieva Strode (balss, vijole, perkusijas, blokflauta, pudeles), Valērijs Cīrulis (balss, mandolīna), Andris Veinbergs (kontrabass, čells, bazuki, balss), Artis Orubs (bungas) un Kaspars Tobis (akordeons, sintezators).

Albuma ieraksta producents ir Aldis Zaļūksnis, kurš arī piespēlējis sintezatoru, akordeonu un perkusijas. Dziesmā "Dzer, puisīt, alu" bungas iespēlējusi arī Jura sieva un grupas menedžere Aija Kaukule. "Ieviņu" izdevusi izdevniecība "Upe tuviem un tāliem". JJO debijas albums "Kālabad" nāca klajā 2013. gadā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!