Grāmatu tirdzniecības vēsture Latvijā nav sistemātiski izpētīta, lai arī tai pievērsušies gan pētnieki (Aleksejs Apīnis, Konstantīns Karulis), gan paši grāmatnieki (Jānis Misiņš, Ansis Gulbis u. c.), gan publicisti. Tā ir nozare, kurā savijas ekonomika un kultūra: izdevumu saturs, tirāžas, cenas (sevišķi salīdzinājumā ar citām precēm), izpārdošanas ātrums, stacionāro un nestacionāro tirdzniecības formu attiecības dažādās dzīvesvietās un reģionos — šie faktori ļauj spriest par sabiedrības attiecībām ar grāmatām, par to, kādu vietu tās ieņem vērtību skalā.
Būtiska loma ir gan grāmatu veikaliem un to specializācijai un ģeogrāfijai, gan tirgošanās veidam (vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība) un rabatam — tirgotāja "tīrajai" peļņai. Antikvāro grāmatu tirdzniecībai ir divi virzieni — vērtīgu, retrospektīvu grāmatu tirdzniecība un second hand līmenis, izsoles. Nestacionāro grāmatu tirdzniecību dēvēja par atkalpārdošanu vai tālākpārdošanu, tā izpaudās kā starpniecība vairumtirdzniecībai un mazumtirdzniecībai. Viena no "grāmatu biznesa" formām bija t. s. "maksas bibliotēkas".
Ar grāmatām ir tirgojušies tipogrāfi, grāmatsējēji, mācītāji jeb baznīckungi, ķesteri, muižu rakstveži, skolotāji, krodzinieki, aptiekāri un neskaitāmu citu profesiju cilvēki.
Jau sākot ar 16. gadsimtu, ļoti komplicēta bijusi nozares tiesiskā regulācija: tirdzniecības atļauju iegūšanas kārtība, statusi un teritoriālie aptvērumi, arī grāmatu nelegālā izplatīšana dažādu aizliegumu dēļ.
Interesanti attīstījusies grāmatu tirdzniecības reklāma. Piemēram, viens no vecākajiem sludinājumiem 1793. gadā skan šādi: "Latviešu grāmatas, ko par to naudu, kā še pierakstīts iraid, pie tā grāmatu spiedēja Jelgavā [J. F. Stefenhāgena], ne iesietas dabūt var." Latviešu grāmatas reklamētas arī vācu izdevumos.
Pirms grāmatveikaliem
Pirmā tipogrāfija dibināta 1588. gadā Rīgā, to izveidoja no Antverpenes atbraukušais Nikolauss Mollīns (ap 1550/1555—1625), kurš iepriekš it kā strādājis vienā no Eiropas izcilākajiem — Kristofa Plantīna (Christoffel Plantijn, ap 1520—1589) —uzņēmumiem. Tikai 1675. gadā ar Vidzemes ģenerālsuperintendanta1 Johana Fišera (1636—1705) svētību Rīgā tika izveidota otra — t. s. Karaliskā spiestuve, kuru vadīja Johans Georgs Vilkens.
1684. gadā pēc skaita piektais Rīgas pilsētas iespiedējs Georgs Matiass Nellers (Nöller, 1658(?)—1712) atvēra grāmatu veikalu (bez tipogrāfijas) Pērnavā un 1702. gadā kļuva par Tērbatas Universitātes grāmatu tirgotāju.
Par neregulāri un nelielās tirāžās iespiesto latviešu grāmatu tirdzniecību līdz tam var runāt ar grūtībām, savukārt 17. gs. pēdējā ceturksnī notika pagrieziens: pateicoties zemnieku skološanai, radās latviešu masveida lasītprasme. Svarīgāko tā laika izdevumu — Ernsta Glika latviski tulkoto Bībeli — iespieda 1500 eksemplāros, un tikai 250 tika izdalīti bez maksas, bet 800—900 eksemplārus esot nopirkuši paši zemnieki! Cena bija puse no zirga vērtības, kas nozīmēja īstu kapitālu.
Līdz pat 19. gs. vidum grāmatu tirdzniecībā dominēja Rīgas pilsētas tipogrāfija. 1859. gadā Vilhelma Ferdinanda Hekera uzņēmums Doma baznīcas krustejā atvēru īpašu "pilnīgu latviešu grāmatu bodi". Taču kāds C. H. Bertams "Latviešu Avīzēs" 1871. gadā rakstā "Par grāmatu bodēm un grāmatu mandeli"saka: "Latviešiem tagad jau kādas septiņas pilnīgas grāmatu bodes." 18. gs. beigās arī provincē izveidojās dažas mācītāju (Kristofa Hardera Rubenē un Gustava Bergmaņa Rūjienā) tipogrāfijas, kuras grāmatniecības vēsturē ir atstājušas visai nozīmīgas pēdas.
Pirmo tipogrāfiju Jelgavā 1667. gadā izveidoja Kurzemes hercogs. Laiku pa laikam grāmatas latviešu valodā kurzemniekiem iespieda arī Kēnigsbergā. Tikai 1769. gadā izveidojās Johana Frīdriha Stefenhāgena (1744—1812) uzņēmums, kam bija jaudīga tipogrāfija, apgāds un tirdzniecības tīkls. Uzņēmums pastāvēja līdz pat 1919. gadam. Par tā darbības vērienu liecina 1853. gadā iespiestās "Ziņas par vecām un jaunām grāmatām, kas dabūjamas Jelgavā pie Stefenhāgena un dēla, kā arī pie visiem grāmatu pārdevējiem Jelgavā un Rīgā". Sarakstā iekļautas 119 grāmatas.
1752. gadā sāka iespiest grāmatas latgaliešu rakstu valodā, visvairāk Viļņā, arī Palackā. Tās izplatīja un tirgoja katoļu baznīckungi. Latīņu burtu aizlieguma periodā Latgalē, ko Krievijas impērijas ierēdņi ieviesa pēc otrās poļu nacionālās sacelšanās apspiešanas 1865. gadā un saglabāja līdz pat 1904. gadam, pie dievnamiem un tirgos "škaplernīki" līdzās "bazneickungim" izplatīja latgaliešu kontrafakcijas (grāmatu viltojumus). Tam atbalstu sniedza izcilākais lietuviešu "grāmatnesis" Jurģis Bielinis-Bieļaks (1846—1918), kurš tās ieveda no Austrumprūsijas. Nelegālā tirdzniecībā ticis pieķerts pats Andrīvs Jūrdžs (1845—1925), Latgales "Prometejs", kurš tā dēvētajā drukas aizlieguma laikā kļuva par avīžu un grāmatu pārdevēju. Šī literatūra gāja no rokas rokā, no mutes mutē un, iedzīvotājiem migrējot, izplatījās plašā areālā.
Latgaliešu laikraksts "Gaisma" jau pēc aizlieguma atcelšanas 1906. gadā liecināja: "Nautrānu draudzē Strūžānūs beja naseņ mozs tērgs. Sabrauc daudz vysaidu kupču. Atbrauce arī vīns, A. J., ar grōmoteņom un avīzem. Tērgā beja daudz stražnīku ar blisem un uradniks. Vysi beja labi sadzāruši un jēme meklēt, voi nav te kaidu namīra cylvāku. Atroda grōmotu un avīzes pōrdevēju. Tyuleņ lyka jam ar vysom grōmotom un avīzem atstōt tērgu. Taida ir drukas un vōrda breivība!" Jūrdžs tirgojās arī ar paša darinātiem rokraksta grāmatu norakstiem.
Tomēr tipogrāfiju un grāmatu sietuvju loma grāmatu tirdzniecībā mazinājās. Lēnām auga grāmatu veikalu tīkls un attīstījās dažādas nestacionāras atkalpārdošanas formas. Grāmatu veikali bija noturīgi pilsētās, kur koncentrējās vācbaltiešu sabiedrība, savukārt latviešu grāmatas meklēja ceļu pie lasītājiem laukos. Pieauga ne tikai izdevumu skaits un tirāžas, ienāca laicīgā literatūra — ābeces, kalendāri, pamācoši teksti un ziņģes.
Pirmie grāmatveikali
Vecākais zināmais grāmatu veikala īpašnieks Latvijas teritorijā varētu būt Johans Gincelis Jelgavā, kuram 1676. gadā Kurzemes hercogs Jēkabs arī izsniedzis privilēģiju. 1686. gadā Kristiāns Bormanis dzejojumā "Mitau" (Jelgava) rakstīja:
"Kur ir cieņa? Kur ir prieki? Grāmatbodē skaistajā
Vari zinātkāres kvēli dzesēt sausās zinībās.
Gincels baznīcstūrī durvis un ar logus vaļā ver,
Lai tev prieku modinātu, zem' un debes' tirgo viņš."
Citi grāmatu veikali, kas parasti bija arī apgādi, tika atvērti 18. gs. vidū. 1762. gadā Jelgavā grāmatnīcu atvēra Johans Jakobs Kanters no Kēnigsbergas, kuru vadīja viņam līdzi atbraukušais Johans Frīdrihs Hartknohs (1740—1789). Pēdējais 1765. gadā kopā ar Jakobu Frīdrihu Hincu (1734(?)—1787) sāka savu veikalu, bet vēl pēc diviem gadiem pārcēlās uz Rīgu. Pateicoties Hartknoham, Rīgā ieradās arī Johans Gotfrīds Herders. Hartknohs kļuva par viņa, Imanuela Kanta un daudzu citu slavenu apgaismotāju darbu izdevēju, bet grāmatnīca Aldara ielā bija ievērojamākā visā Krievijas impērijā.
Jāpiemin vēl divi veikali Kurzemē, no kuriem viens piederēja J. F. Hincam. 1774. un 1776. gadā viņš izdeva Vecā Stendera "Augstu gudrības grāmatu", pirmo enciklopēdiju latviešu valodā. Otrs — "Lagards & Frīdrihs" (1784) — atradās Liepājā.
Rīgā gadsimtu mijā tika ierīkotas Vilhelma Kristiana Andreasa Millera (1792) un Johana Deibnera (1806—1814) grāmatnīcas, bet Hartknoha dēla Johana Frīdriha uzņēmumu 1800. gadā pārņēma Kārlis Johans Gotfrīds Hartmanis.
Jelgavā solīds vācbaltu apgāds izveidojās Gustavam Ādolfam Reieram, kurš izdeva arī virkni vērtīgu grāmatu latviešu valodā. Savukārt par latviešu antikvāro grāmatu tirdzniecības aizsākumu liecina sludinājums 'Latviešu Avīzēs" 1859. gadā: "Tiem, kam latviešu grāmatu krājums un arī labprāt pašas vecas latviešu grāmatas grib dabūt, mēs par 1 rubl. 60 kap. varam gādāt šo tikai reti vēl dabūjamu latviešu valodas likumu grāmatu "Erster Versuch.. v.. Adolphi.. Mitau, 1685...".
Latviešu rokās
Grāmatu veikali pēc valodas pārsvarā dalījās vācu, krievu un latviešu veikalos, tomēr 19. gs. 60.—70. gados nacionālās atmodas ietekmē latviešu grāmatu izdošana, iespiešana un tirdzniecība pamazām pārgāja pašu latviešu rokās.
Praksē grāmatniecības uzņēmumi bija "kompleksi" — visa grāmatu ķēde no izdošanas līdz kolportieru tīklam un pat "maksas bibliotēkai" varēja atrasties viena īpašnieka rokās. Bieži tie bija jaunās latviešu inteliģences pārstāvji, piemēram, Jura Alunāna brālim Indriķim piederēja veikals Jelgavā, bet Liepājā darbojās skolotājs un grāmatu izdevējs Klāvs Ukstiņš (1832—1904), kurš 1883. gadā izdeva vienu no pirmajām vēsturei veltītajām publikācijām latviešu valodā — publicista Jāņa Reinberģa apcerējumu "Kurzemes pirmais Lielkungs Gothards Ketlers".
19. gs. beigās būtiski paplašinājās latviešu grāmatniecības uzņēmumu ģeogrāfija: Rīgai un Jelgavai pievienojās Valmiera, Cēsis, Kuldīga, tad Ventspils, Valka, Daugavpils, Rēzekne, Limbaži, Saldus, Rūjiena, Mazsalaca — līdz Pirmajam pasaules karam latviešiem piederēja jau apmēram 200 grāmatu apgādu veikalu.
Latviešu grāmatu tirgotavas veidojās, sekojot lielajiem pārvietošanās maršrutiem. Zemnieki no Vidzemes ar savām precēm brauca uz Daugavmalas tirgu Rīgā pa tā dēvēto veco Raunas ceļu. Pie "lielā pumpja", kas atradās tagadējās Jaunās Ģertrūdes baznīcas vietā, nācās apstāties, jo braukt tālāk pa "smalko" centrālo maģistrāli, toreizējo Aleksandra (Brīvības) ielu nedrīkstēja. Zemniekus ar visiem viņu vezumiem "novirzīja" pa Rēveles (Tallinas) ielu, un ceļš turpinājās pa Ārrīgas Kaļķu (Tērbatas) ielu, arī Suvorova (K. Barona) un Marijas ielu. Atpakaļceļā viņi varēja arī ko nopirkt, un tieši šajā maršrutā latviešu grāmattirgotāji kopš 19. gs. beigām izveidoja savus veikalus. Tērbatas ielā vien to bija 13! Tāpat Pārdaugavā — ielas stūrī iepretim tagadējai Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkai 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā atradās Viļa Altberga grāmatnīca Kurzemes zemniekiem.
Augstas raudzes latviešu grāmatveikali kļuva par vietējiem kultūras centriem. 19. un 20. gs. mijā grāmatniecībā ienāca tādi tirgotāji kā Jānis Brigaders (1892), slavenās "pūces" "Valters un Rapa" (1912), tad Jānis Roze (1912) — grāmatizdevēja Jāņa Ozola (1859—1906) skolnieks no Piebalgas un Cēsu laikiem, un citi. Arī šie veikali veidojās iepriekš minētajā zemnieku maršrutā.
Jelgavā 1894. gadā kvalitatīva piedāvājuma veikalu un apgādu sarūpēja Ludis Neimanis (1863—1926). Viņš, līdzīgi minētajiem, arī izdeva Jāņa Akuratera, Aspazijas, Antona Austriņa, Rūdolfa Blaumaņa, Antona Birkerta, Viļa Plūdoņa, Raiņa, Kārļa Skalbes u. c. latviešu rakstnieku darbus. Laikabiedri atceras, ka Neimanis ir tirgojies tikai ar grāmatām, kas bija un patiesībā joprojām ir liels retums.
Pēc Pirmā pasaules kara un līdz pat 1940. gadam grāmatu tīkls Rīgā un provincē saglabājās, vienīgi vācbaltu un krievu uzņēmumi marginalizējās: grāmatas turpināja izdot un izplatīt lietuvieši, poļi, ebreji, igauņi u. c. Latvijas mazākumtautības.
Liela nozīme bija lēto grāmatu koncepcijai, ko ierosināja apgāda "Grāmatu draugs" (1926) dibinātājs Helmārs Rudzītis (1903—2001). Tās bija t. s. "lata grāmatas". Tirdzniecību veicināja ar jauniem paņēmieniem, piemēram, Vērmanes dārzā, kur no 1926. gada ar Latvijas Bibliotekāru biedrības atbalstu notika "lēto grāmatu tirgus". Arī Bolderājā, Vecmīlgrāvī, Daugavgrīvā, Iļģuciemā un citās Rīgas nomalēs parādījās grāmatu veikali. Tie, tāpat kā provincē, bija mazi, tajos dominēja rakstāmlietas un mēdza tirgot pat drēbes.
Padomju režīms privāto grāmatniecību nacionalizēja, 1940. gadā izveidojot Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldi. Kopš 1946. gada pastāvēja centralizētā Latvijas Valsts izdevniecība, kas vēlāk tika sadalīta atsevišķās nozaru izdevniecībās. Tipogrāfijas nošķīra no apgādiem, grāmatu veikalus unificēja. Izņēmums bija t. s. parakstāmās literatūras grāmatnīca, veikals "Globuss" svešvalodu grāmatām, mākslas grāmatnīca un daži antikvariāti. Taču arī tie piederēja valstij.
Atkalpārdevēji
Kādas bija grāmatu tirdzniecības nestacionārās formas? Kā jau minēts, ceļojošie grāmattirgotāji esot manīti uz Baltijas ceļiem un pilsētās kopš 1470. gada. Grāmatas ieveda galvenokārt no Vāczemes — Frankfurtes, Leipcigas, Lībekas, Kēnigsbergas. Iespējams, viņu darbība arī tika regulēta. Nikolauss Mollīns esot panācis, ka Rāte šādiem tirgoņiem Rīgā atļāvusi pārdot grāmatas divas nedēļas, un no katra izdevuma viens eksemplārs bijis jānodod 1524. gadā dibinātajai Rīgas pilsētas bibliotēkai.
Rīgā, Jelgavā un dažās mazākās pilsētās darbojās grāmatu iesējēji, un tā attīstījās atkalpārdevēju tīkls. Citi lielāki atkalpārdevēji bija mācītāji; grāmatas varēja nopirkt Rīgas Domskolā un t. s. Zviedru jeb Karaliskajā licejā, kas tika atklāts 1675. gadā. Reklāmas avīžu pielikumos rodamas liecības, ka 18. gs. beigās Ziemassvētku un Lieldienu tirgos ir piedāvātas grāmatas. Savukārt tirgoņa D. E. Bloka veikalā Rīgā iepretī Smilšu vārtiem pēc subskripcijas (iepriekšējās parakstīšanās) varēja iegādāties viņa radinieka, Rubenes mācītāja un literāta Kristofa Hardera (1747—1818) iespieddarbu "Tā pirmā pavāru grāmata".
Pirmās ziņas par latviešu piedalīšanos atkalpārdošanā atrodamas brāļu draudžu kustībā. Valmiermuižā — hernhūtiešu centrā ar grāmatām esot tirgojies kalējs Ķīša Pēteris, kurš 1742. gadā Magdalēnas Elizabetes Hallartes uzdevumā pārdevis viņas apgādāto "Kādas izlasītas garīgas jaukas dziesmas" (1742), kurš savukārt uzskatāms par pirmo zināmo grāmatu tirdzniecībā nodarbināto latvieti. 1739. gadā ar Hallartes un citu veicinātāju atbalstu tika iespiests otrais latviešu Bībeles izdevums 8000 eksemplāros! Šī Bībele maksāja tikai 3/8 dāldera (Glika Bībele sākotnēji maksāja 4—5 dālderus). Nav brīnums, ka netālu dzīvojošie Raunas zemnieki esot iegādājušies 300 otrā izdevuma eksemplāru.
19. gs. sākumā jau veidojās veseli latviešu grāmatu atkalpārdevēju tīkli. Lūk, 1836. gada 2. jūlijā publicēts sludinājums: "Kādas latviskas grāmatas var dabūt pirkt pie Vecpiebalgas skolmeistara Rātminder, un cik tās jau gatavas iesietas, maksā." Sarakstā 45 izdevumi ar "komisijas" cenām, kas nozīmēja, ka grāmatas atkalpārdevējs norēķinājās ar apgādu pēc tās realizācijas. Līdzīgi "komandīti" bija arī Ansim Līventālam Biržos, Andrejam Bergmanim Cīravā, atkalpārdevēji bija Neikens Straupē un Tomsons Ungurmuižā.
Grāmatas bija dabūjamas Rīgā, Katoļu baznīcas namā, pie latviešu draudzes mācītāja Simforijona Mieļeško. Izcila personība bija spīvais vīrs Kristaps Kaktiņš (1801—1867) no Mazsalacas — zemnieks, pretalkohola kustības līderis, savu sprediķu un citu sacerējumu izdevējs. Viņš izdomāja, kā pārdot savas un citu grāmatas, izveidojot iespaidīgu atkalpārdevēju tīklu visā Ziemeļvidzemē līdz pat Rīgai un Tērbatai. Tajā darbojās visdažādāko arodu pārstāvji, vairāk nekā 80 dalībnieku. Aptvertā teritorija sakrita ar visintensīvāko brāļu draudžu darbības reģionu. Tur arī vēlākos gadu desmitos bija visvairāk kolportieru. Līdz pat Otrajam pasaules karam salīdzinājumā ar citiem novadiem tas joprojām bijis "vislasošākais" Latvijā.
200 gadu jubileja
Par vecāko latviešu tautības profesionālo grāmattirgotāju uzskatāms Jānis Alksnis jeb Alksne, kura 200 gadu jubileja atzīmējama šogad. Viņš dzimis 1818. gada 8. (20.) aprīlī Mazsalacā, 1838. gadā no apkārt staigājoša ebreja apguvis grāmatsējēja amatu. Kolportiera un grāmatsējēja darbību Alksnis sāka, iegādājoties grāmatas no Cēsu grāmatu tirgotāja un iesējēja E. Friša 25 rubļu vērtībā un no Hekera uzņēmuma Rīgā; tirgojās apkārtnes tirgos, lielā skaitā pārdodot dziesmu grāmatas un kalendārus. Tirdzniecības apjomi ievērojami pārspēja ne tikai Valmieras vai Cēsu, bet arī Rīgas grāmattirgotāju varējumu.
No sarakstes ar Hekeru 1867. gada 18. augustā redzams, ka Alksnis "pasūta" 2000 eksemplāru (!) "Vidzemes kalendāru", 500 kabatas "pātaru grāmatiņu", 100 eksemplāru "Tūkstoš un vienas nakts pasaku" izdevuma, savukārt dzejnieks Jānis Ruģēns Hekeram sola, ka Alksnis "ņems" 100 eksemplāru viņa "Dažādu dziesmu krājumu". Darījums bija komerciāli izdevīgs, jo Hekers par neiesietiem kalendāriem deva 50% rabatu.
1873. gadā Jānis Alksnis atvēra savu grāmatu un "koloniālpreču" veikalu Rūjienā. LNB pastāvīgajā ekspozīcijā "Grāmata Latvijā" atrodas brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laiku" pirmizdevuma (1879) eksemplārs ar Jāņa Alkšņa autogrāfu. Piebilstams, ka gleznotājs Ādams Alksnis (1864—1897) bija čaklā kolportiera dēls. Pārdzīvojis dēlu, arī 1905. gada revolūciju, Jānis Alksnis nomira 1912. gadā. Šogad viņam ir 200 gadu jubileja.
Kolportieru devums
19. gs. vidus atmosfēru brīnišķīgi raksturo Augusts Deglavs romānā "Rīga": "Te atkal kolportieri izsauca "Mājas Viesa" jaunāko numuru, ar "paša augstā kunga un ķeizara vēlēšanu", "jauki, derīgi stāsti no Anša Leitāna"... "Vai ir par kariem arī kas rakstīts?" kāds ieminas. "Ja nav par kariem, tad nav vērts!" Jā, par kariem... Ziemeļu Amerikā... liels fektiņš ar poļu buntavniekiem un tad vēl jauka rīme: "Kā tā liela māte Trūte tikke tā godīga Pidriķa brūte..." Tur vēl citi kolportieri, kuri skaļi izsauc sekošas grāmatas "Šveidleru Marija", "Priežukalna Roze", "Ģenoveva", "Kara lielskungs Eistaķijs", "Puķu kurvītis" utt. Jauka, derīga lasīšana!... Tad vēl drukāti rīmēs uz garām papīra strēmelēm "Par lielkungu Plāteru" un "Vai tad mīlēt kādi varas darbi". Laucinieki labprāt būtu pirkuši, bet nezināja tās meldijas. Pārdevējs izdziedāja priekšā. Pircēji un apkārtējie sāka raut līdzi, tā ka korī pārspēja pat netālās leijerkastes dūkoņu. Ja tik braša meldiņa, tad jau laucinieki nopērk arī pa gabalam. Un kad jau nu tas prāts ir vienreiz tāds, tad nopērk arī kādu grāmatu."
Tas ir stāsts par vietu, kur šobrīd atrodas Nacionālā bibliotēka. Kad Daugavā gāja ledus, tika izņemts koka tilts, un zemnieki no Kurzemes ar savām precēm netika pāri upei uz Daugavmalas tirgu. Tad tirgus notika turpat Pārdaugavā, veidojās krogi, viesu mājas, arī bordeļi.
Izglītotā latviešu sabiedrība un prese sākotnēji negatīvi vērtēja kolportāžu, to identificējot ar sēnalu "plūdiem" un kolportieriem piedēvējot sabiedrības sabojāšanu. Tiesa, līdzīgi mūsdienām, izskanēja arī atziņas par to, ka labi ir, ja cilvēki vispār lasa.
No kolportieru piedāvājuma vislielākajā cieņā bija kalendārs. Ap 1900. gadu tika izdoti kādi 200 kalendāru latviešu valodā ar dažādu saturu: gan tradicionālie, vecie kalendāri, kuros drukāja laika prognozes gadam, gan arī modernāki — ar labiem literāriem pielikumiem, kuros lasāmas gan klasikas pirmpublikācijas, gan visādas drazas. Kolportāža nesaraujami bija saistīta ar tālaika popkultūras fenomenu. Laikabiedriem populārākais autors bija Lapas Mārtiņš ("visiem pazīstamais dzejnieks. Esot mūsu lielais oriģinālstāstu cepējs, mīlestības stāstu un tingeltangeļu-ziņģu kalējs, izslavētais tautas un tēvzemes mīlētājs"), kurš kādu laiku bija strādājis Indriķa Alunāna veikalā.
Kolportāžas ziedu laiki pilnībā sakrita ar sēnalu jeb lubu literatūras uzplaukumu. Nestacionārās grāmatu tirdzniecības apjomi kopumā apsteidza stacionārā grāmatnīcu tīkla iespējas, jo tika sasniegti ģeogrāfiski vistālākie Latvijas lauku nostūri, arī fabriku strādnieki. Neviens gadatirgus nebija iedomājams bez grāmatām un kalendāriem, tos tirgoja uz ielas un pie baznīcām, iznēsāja pa lauku mājām un sētām.
19. un 20. gs. mijā tika dibināti dažādi uzņēmumi, kas, izmantojot kolportāžas kanālu, nodarbojās ar daudz kvalitatīvākas literatūras izplatīšanu. Cēsu un Vecpiebalgas grāmatizdevējs Jānis Ozols bija viens izcilākajiem sava laika kultūras darbiniekiem, viņa apgādā dominēja labākā tā laika oriģinālliteratūra. Ar laiku tas izveidojās par "pilnas ķēdes" uzņēmumu. Kolportāžā tika mobilizēti visi tā darbinieki, arī pats izdevējs devās uz lauku gadatirgiem. Bija arī "ārštatnieki", kuri iznēsāja grāmatas pa laukiem un mazpilsētām — te minams Kārlis Skalbe un Linards Laicens. Pēdējam par dzejas krājumu Kvēle (1905—1907) netika maksāts honorārs, bet Ozols ļāvis tam paturēt ieņēmumus no tiem eksemplāriem, kurus jaunais dzejnieks pārdevis.
1899. gadā pirms Ziemassvētkiem ar Andrieva Niedras sagādāto kredītu grāmatu veikalu kopā ar lasāmbibliotēku Rīgā, Tērbatas ielā 7, atvēris Rūdolfs Blaumanis. Taču jau pēc triju dienu saimniekošanas sapratis, ka bankrotēs, tāpēc veikals pārgājis Jāņa Ozola īpašumā. Kā daudzus latviešu tautskolotājus un lauku inteliģentus, kas bija piedalījušies 1905. gada revolūcijā, arī Jāni Ozolu 1906. gada sākumā nošāva soda ekspedīcija.
Raibo kolportieru armiju veidoja ļaudis, sākot ar baptistu grāmatnešiem, kolorītiem vietējiem personāžiem, līdz pat izcilām literatūras personībām. Sava laika megazvaigzne bija kāds pārvācojies polis Johans Frīdrihs Šablovskis (1840—1918), kurš savu veikalu atvēra 1866. gadā, tirgojot grāmatas "bildēm pušķotiem vākiem, kas bija vienīgais lepnums uz grāmatu galdiem katrā lauku tirgū, visas latviešu apdzīvotās guberņas kopā rēķinot" (Atis Freināts). Pie viņa strādājusi iespaidīga kolportieru grupa. 1883. gadā kolportiera gaitas pa visu Vidzemi sāka Jānis Misiņš (1862—1944), kuram bija lemts kļūt par Latvijas Nacionālās bibliotēkas pamatlicēju.
Kvalitatīva grāmatu tirgus veidošanu būtiski ietekmēja Ansis Gulbis (1873—1936), viens no visizcilākajiem latviešu grāmatniekiem. No 1889. gada viņš bija māceklis grāmatu veikalā Rīgā, vēlāk pārdevējs un vadītājs K. Jozesa grāmatnīcā Daugavpilī. 1905. gadā Gulbis dibināja Kolportieru biedrību. 1922. gadā viņš par kolportiera darbu no savas pieredzes rakstīja: "Kolportiers pienes grāmatu mājās: viņš apbraukā tirgus un sapulces, uzmeklē kantoros ierēdņus, fabrikās — atpūtas stundās strādniekus, lauku mājās pie skalu uguns lasa bērniem pasakas un atstāsta katras grāmatas saturu, kas viņam ceļa somā. Viņš ir dzīvs esejists un, stāstīdams par kādu grāmatu, atdzejo tās saturu, pats līdzi aizraudamies un modinādams interesi savos klausītājos, sevišķi lauku māju iemītniekos, kas ap to sapulcējušies un klausās viņa brīnišķigos nostāstus par grāmatām. Ja kolportiers ir daudzmaz literariski izglītots, nekad viņam neapniks tāds darba lauks un ari viņš neapniks savai auditorijai." Tikai 30. gados Ansis Gulbis pievērsās grāmatnīcu biznesam un no vairākām grāmatnīcām Rīgā un Daugavpilī izveidoja augstas klases veikalus.
No latviešu kolportāžas vēstures leģendām minams arī, piemēram, Kārlis Konrāds (1889—1972) jeb Šanas biedrības virsaitis Grāfs Miķelis Amālijas dēls Vanags, Jāņa Dūņa grāmatnīcas uzņēmuma Valmierā galvenais grāmatvedis. Viņa dzīvei veltīts Valdemāra Kārkliņa (1906—1964) pēc Otrā pasaules kara Zviedrijā sarakstītais romāns "Latviešu Pūcesspieģelis".
Iespējams, pazīstamākais 20. gs. pirmās puses latviešu kolportieris Atis Freināts (1882—1955) tirgojoties apbraukāja visu Latviju, ceļā piedzīvojot daudz interesanta. Viens no apmēram tūkstoš Freināta sastaptajiem kolportieriem bija Mazsalacā dzīvojošais Miķelis Cirītis. Par viņu Freināts atmiņu grāmatā "Grāmatnieki pa mājām tirgiem un pilsētām" (1939) rakstīja: "Cirītis mani aizveda uz savu pirtiņu. Tā bija pirtiņa kā visas pirtiņas; priekšiņā krāsns ar akmeņiem, kur uzmest garu, dibenā lāva, bet blakus otrā pusē — visretāko grāmatu krātuve. "Še ku' ir tā retākā grāmata Latvijā. Lai tu varētu saprast, ka tas tiešām tiesa, še ku' izlasi šitajā avīzē šito gabalu: "Mūziķis ar latvisku sirdi". Proties, tas ir Baumaņu Kārļa dziesmu krājums ar notīm "Līgo". Izdots Pēterburgā. Paša autora vāka zīmējums. Iekšā toreiz tikko sakomponētā "Dievs, svētī Latviju", "Nevis slinkojot un pūstot" un citas ievērojamas dziesmas. Tagad viens vienīgs eksemplārs glabājas Rīgā, Misiņa bibliotēkā. Otru eksemplāru var apskatīt Mazsalacē — še ku', Cirīša pirtiņā."
Runājot par 20. un 30. gadiem, jāizceļ arī kolportieris Kārlis Students (1892—1947), kurš vēlāk piedalījās Anša Gulbja izdotās "Konversācijas vārdnīcas" sastādīšanā. Jaunības atmiņas par saviem piedzīvojumiem viņš iemūžinājis grāmatās "Kolportiera spogulis" (1925), "Nelūgtos ciemos" (1925), "Trejdeviņās sētās" (1930), "Ceļinieks" (1938), "Ēnu spogulis" (1939).
Mūsdienās kolportāža ir transformējusies. To var "sazīmēt" gadatirgū Skola, Rīgas grāmatu svētkos Kongresu namā. Dažreiz grāmatu galdus ieraugām universālajos gadatirgos vai lielākos publiskos pasākumos, stacijās vai autoostās, augstskolās, ir arī mazi grāmatu kioski. Pa laikam Krišnas piekritēji uz ielas mūs laipni aicina iegādāties viņu grāmatas. Spožas personības un raksturi šajā nozarē gan laikam aizgājuši uz neatgriešanos.
[1] Evaņģēliski luteriskās baznīcas administrācijas vadītāja amata nosaukums Vidzemē 17.—19. gadsimtā.
Andris Vilks (1957) ir latviešu filologs un bibliotēku darbinieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis. Kopš 1989. gada vada Latvijas Nacionālo bibliotēku. Saņēmis dažādus apbalvojumus, to skaitā "Zelta ābeles" balvu par ieguldījumu grāmatniecībā. Pēta grāmatniecības vēsturi Latvijā.
