"Uzskatu, ka viņš labi darīja, ka atzinās. Vienīgi varbūt viņš to varēja izdarīt drusku ātrāk. Taču, jebkurā gadījumā, vienu smagumu viņš no sirds ir novēlis," Latvijas Televīzijai teica Skujenieks.

"Man tas faktiski nav pārsteigums. Manuprāt, cilvēki prātīgāk būtu izdarījuši, ja viņi tiešām būtu atzinušies. Vismaz tagad viņu sirds būtu mierīga. Ja viņi nebūtu neko teikuši un slēpuši, un, ja tas atklāsies tāpat – būs nesmukāk," par čekas savervēto kolēģu iespējamo atzīšanos vai klusēšanu saka dzejnieks.

Savukārt par čekas maisiem, par kuru publicēšanu daudz tiek diskutēts, Skujenieks uzskata, ka tos vajadzētu nodot arhīvā, lai katrs, kam ar to ir saistība – vienalga, apsūdzēts vai ziņojis – ir iespēja pie savas lietas tikt klāt un ar to iepazīties.

"Taču nedrīkst paņemt šos čekas maisus, pārgriezt ar nazi un izbērt uz lielceļa. Nav vajadzīgs palielināt naidu sabiedrībā, tas mums jau tā pietiek. Ir obligāti vajadzīga šī materiāla izpēte. Bez tās, vienkārši ar pašu faktu, neiztikt. Cilvēkus taču vervēja dažādos veidos un dažām vajadzībām. Neatverot čekas maisus, mēs padziļinām cilvēkiem aizdomas, kas šodienas sabiedrībā nav vajadzīgs," sarunā ar "1:1" pauž Skujenieks.

Saviem pāridarītājiem, kuru dēļ viņš nonāca lēģerī, viņš ir piedevis. "Es pēc savas dabas ļoti reti kad ilgi turu ļaunu prātu," saka dzejnieks. Savukārt par politisko pārliecību, neslēpj – esmu bijis un palieku liberālis. "Es jau nemainu uzskatus kā kažokus. Mans ideālais variants – lai nevienam nav slikti," sarunā ar Rēderu saka dzejnieks.

Jau ziņots, ka pērnā gada decembrī dzejnieks Jānis Rokpelnis publiski atzina, ka sadarbojies ar LPSR Valsts drošības komiteju (VDK). Vienlaikus, tā brīža apstākļos viņš jutis absolūtu naidu pret čekistiem.

"Es pat nezinu, vai mana kartīte atrodas tajos maisos. Es sevi atmaskoju tāpēc, ka mani ēd sirdsapziņa. Es redzu tādu kā dziļu, izžuvušu aku, apakšā ir pelēka zeme, un zem tās – līķis. Man ir sajūta, ka esmu slepkava un ka es sevī nēsāju šo līķi. Esmu nogalinājis savu dzīvi, pats sevi un savu godīgumu. Esmu sodīts par savu iedomību un lepnību. Tas ir vislielākais grēks – lepnība. Es lepojos, ka nebiju sasmērējies ar padomju sūdiem. Es taču biju pilnībā pārliecināts par sevi, ka viņiem – čekistiem – nav nekādu kompromatu pret mani un ka viņi ar mani neko nevar izdarīt. Bet viņi izdarīja visu. Un kāpēc es atzīstos? Tāpēc, ka esmu vecs cilvēks, un, ja mani ķers infarkts vai insults, es būšu attīrījis savu sirdsapziņu. Visvairāk man bail par saviem lasītājiem: varbūt viņi nespēs man piedot un vairs nespēs mani lasīt?" decembrī laikrakstam "Neatkarīgā" bija teicis Rokpelnis.