Foto: Ansis Starks

Izrāžu diptiha otrajā daļā "Cerību ezers aizsalis" režisors Vladislavs Nastavševs turpina paša personības izpēti, šoreiz pievēršoties vecmāmiņas lomai tajā.

Vērtējums:2

Skaidrs, ka "Cerību ezers aizsalis" ir autobiogrāfiska izrāde, viena cilvēka mikrokosms, mēģinājums definēt sava "es" avotus. Tas manifestējas ne tikai Kaspara Znotiņa atveidotajā varonī – režisors Vlada vaibstus un personības šķautnes ielicis katrā no izrādē sastopamajiem viņa dzīves dalībniekiem ("Cerību ezers aizsalis" atsauc atmiņā citu Nastavševa izrādi – pirms vairākiem gadiem Valmieras teātrī iestudēto "Makbetu", jo arī tajā galvenā varoņa sarežģīto personību uz skatuves reprezentēja seši Makbeti, ko atveidoja gan aktieri, gan aktrises).

Arī jaunākā izrāde savērpta kā ietekmju, cēloņsakarību un mantotu īpašību labirints, kura centrā atrodas pats šīs dzimtas vēstures rezultāts un galvenais režisora intereses objekts – Vlads. Viļa Daudziņa ģeniāli atveidotā pirms desmit gadiem mirusī Vlada ome vienlaikus ir gan reāla personība, gan iemieso paša Vlada pirmsākumu, viņa pašizziņas atskaites punktu. Vlada atmiņas par viņu ir fragmentāras un nepilnīgas, tāpēc izrādes radīšanai palīgā tiek aicināti bērnības draugi – režisore Kristīne, kura strādā Dānijā un ar kuru Vlads ik pa laikam sazvanās, meklēdams atbalstu un padomu, un Āra Matesoviča tēlotais Harijs, kas ir melnstrādnieks Anglijā un Vlada pirmā mīlestība (interesanti, ka Omes personības "rekonstrukcijā" nepiedalās viņas tuvākais cilvēks – meita un Vlada māte, ko pirmajā daļā atveidoja Guna Zariņa).

Skatuves telpa (scenogrāfijas autors Nastavševs) veidota kā slidotava ar baltu ledu un tikpat baltām sienām, apspēlējot gan izrādes nosaukumu, gan reprezentējot Vlada priekšstatu par sterilo un citādajam naidīgo Latvijas sabiedrību. Vienlaikus tā ir arī teātra telpa un galvenā varoņa apziņas telpa, kurā viņš var gan atgriezt dzīvē mirušo Omi, gan vēlreiz un vēlreiz izspēlēt attiecības ar sevi un klāt neesošiem, bet sev svarīgiem cilvēkiem. Omei šajā telpā piešķirta zīmīga vieta – skatītāju rindā, no kuras Vlads ļauj viņai vērot un vērtēt izrādi (savu dzīvi), kas tiek izspēlēta priekšplānā. Brīžiem Ome atstāj savu vietu un cenšas iekārtot mazdēla dzīvi pa savam, taču augsts asinsspiediens vai zaudēta interese drīz liek šiem nodomiem atmest ar roku.

Jau pirms šīs izrādes bija skaidrs, ka Vilis Daudziņš uz skatuves var teju visu, taču šī loma apliecināja, ka aktieris joprojām spēj pārsteigt ar savu meistarību – viņa atveidotā Ome ir vienlaikus dzīva persona, kuras aizgājušā mūža smagums šķiet materializējies lēni slīdošajā ķermeņa vrakā, un pārlaicīgs atmiņu tēls, kura atstātais nospiedums joprojām ietekmē Vlada dzīvi. Domājot par latviešu kultūrtelpas kontekstiem, izrādi gribas salīdzināt ar starptautiski godalgoto Ievas Ozoliņas dokumentālo filmu "Dotais lielums: mana māte" – intīmu jauna, talantīga matemātiķa tuvplānu un viņa mēģinājumu saprast savas attiecības ar māti, kas, pati to neapzinoties, veidojusi visu turpmāko dēla dzīvi, tostarp viņa sarežģītās attiecības ar pretējo dzimumu.

Foto: Ansis Starks

Ledu, uz kura spīguļojošā kostīmā tērptais Kaspara Znotiņa varonis slīd, traucas un griežas, kļūstot par poētisku metaforu māksliniekam, kas savu vientulību izmanto radīšanai, Ome, gluži kā savas dzīves eksistenciālos un sāpīgos atvarus, pārvar racionāli un apdomīgi. Skaidrs, ka, pēc Vlada domām, sevi saprast viņš spēs, tikai saprotot Omi, tāpēc izrādi caurvij abu dzīves un personības paralēles – Ome tiecas pēc naudas un labklājības, jo viņas bērnību iezīmējis karš un trūkums, Vlads meklē mīlestību un atzinību, jo kādreiz tās trūcis no tuvākajiem cilvēkiem. Ome netic tādām smalkām savstarpējām saitēm kā beznosacījumu mīlestība, jo, viņasprāt, nauda tomēr ir tā, kas pieķeršanos garantē visdrošāk. Arī Vlads ne no viena negaida īstu tuvumu, vai nu rezignēti samierinoties ar to, ka jauno aktieru nerimtīgie mēģinājumi iegūt viņa atzinību ir paša panākumu nosacīti, vai nu mēģinot "cilvēcisku siltumu" piedzīt kā parādu no kādreizējā mīļākā Harija.

Kā jau pieteikts iepriekš, viena no izrādes tēmām ir radošums un tā apsīkums. "Cerību ezers aizsalis" būvēts kā izrāde par izrādes iestudēšanu, un divi jaunie aktieri – Marija Linarte un Āris Matesovičs – pārmaiņus atveido gan paši sevi, gan citus izrādes varoņus, kamēr Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš savas lomas saglabā visas izrādes garumā. Saistībā ar radošuma tēmu spilgta metafora ir Marijas Linartes atveidotā sunene, kas, Omei par šausmām, tiek uzticēta tieši viņai.

Paralēles starp bioloģisku un māksliniecisku auglību Nastavševs risinājis arī jau pieminētajā "Makbetā" – tajā Lēdija Makbeta, fiziski nespēdama kļūt par māti, rod piepildījumu, "dzemdējot" nežēlīgu plānu, ar kuru ļaut savam vīram iegūt varu. Arī šīs izrādes pieteikumā Nastavševs raksta, ka pievērsīsies radošā apsīkuma tēmai, un to visuzskatāmāk īsteno tieši caur sunenes tēlu. Ome dzīvniekam neļauj apbērnoties – respektīvi, piepildīt dabas nolemto misiju sekot instinktam un radīt pēcnācējus ("Suns paliks stāvoklī, ne kapeikas no manis nedabūsiet!" brīdina Ome). Šis pats motīvs atkārtojas arī attiecībās ar Vladu, kura izvēlēto dzīves ceļu – būt māksliniekam – Ome tā arī neakceptē un atsakās atbalstīt. Zīmīga epizode ir arī dzīvnieka nāve – Vlada instruēta, Marija Linarte ielien lielā, melnā atkritumu maisā, no kura izlien, jau pieņēmusi sunenes tēlu, ļaujot noprast, ka pirmā sastapšanās ar nāvi simboliski kļūst par avotu mākslas dzimšanai.

Foto: Ansis Starks

Lai arī saprotams, ka tieši attiecībās ar vienu no savas dzīves svarīgākajām sievietēm – valdonīgo un sirsnības izpausmēs skopo Omi – Vlads meklē cēloņus turpmākajā dzīvē piedzīvotajām attiecību neveiksmēm, izrādes finālu iezīmē savstarpēja sapratne un piedošana – Vilis Daudziņš atbrīvojas no smagajām porolona miesām, atklājot trauslu, ievainojamu veca un mirstoša cilvēka stāvu, ko Vlads apskauj bezvārdu maigumā.

Domāju, ka nebūs melots, sakot, ka šajā izrādē Vladislavs Nastavševs polemizē gan ar skatītājiem, gan kritiku, kuras gaidas un paustos secinājumus par savām izrādēm ne vienmēr akceptē un reizēm apstrīd, aizstāvot savus publiski paustos izrāžu skaidrojumus. Tā Vlads neiespaidots noraugās Āra Matesoviča tēlotā jaunā, apņēmīgā aktiera sagatavotajā Harija monologā par emigrējuša melnstrādnieka dzīvi Anglijā, visbeidzot secinot, ka tas nevienu neinteresē. Toties brīnišķīgā ironijā par publikas un kritikas gaidām attiecībā uz sevi režisora skatuviskais "alterego" akceptē etīdi, kurā Āris fiziski virtuozi iemieso Omes televizoru. Saistībā ar to par atslēgas ainu kļūst Āra Matesoviča izpildītais Čehova lugas "Kaija" varoņa Trigorina monologs, kas atklāj paša režisora gaidas attiecībā uz sevi – vēlmi caur teātri paust visai sabiedrībai būtiskas atziņas un pašam sāpīgu atzinumu, ka tomēr "prot gleznot tikai ainavas". Protams, domāju, ka arī pats Nastavševs apzinās, ka caur savām dvēseles ainavām viņš nereti atklāj universālākas, mūsdienās nepieciešamākas un dziedējošākas patiesības, nekā risinot sociālpolitiskas tēmas.

Visbeidzot – tēma, kuru nedrīkst nepieminēt un par kuru latviešu teātrī tik personiski un atklāti runā vienīgi Vladislavs Nastavševs, ir homoseksualitāte. Nevar gan teikt, ka šajā izrādē Vlada attiecības ar kādreizējo mīļāko Hariju un pašam ar savu seksualitāti būtu veiksmīgākā dramaturģiskā līnija, taču būtiski, ka tāda ir un ka, par spīti tam, ka ne visiem (kā izrādās, arī visādi citādi inteliģentu kritiķu rindās) tas ir pieņemami, homoseksuālas attiecības kā dzīvē, tā arī mākslā pamazām iekaro savu vietu kā tradicionālajai līdzvērtīga mīlestības forma.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!