20. gadsimta 20. gados modernisma tendences ienāca arī Latvijas dejas mākslā. Ne Latvijā, ne citviet Eiropā gadsimta pirmajās desmitgadēs apzīmējums "modernā deja" vēl nebija iedzīvojies. Latvijas dejas speciālistu un kritiķu visbiežāk lietotie termini bija "plastiskās dejas" un "ritmoplastiskās dejas", bet 20. gadu beigās parādījās arī jēdziens "mākslas dejas". Būtībā tieši plastisko un ritmoplastisko deju skolas, kas sevišķi intensīvi darbojās pagājušā gadsimta 20.–30. gados, var uzlūkot kā jaunās, modernās dejas tradīciju aizsācējas Latvijā.
Apzīmējums "plastiskās dejas" balstās izpratnē par Aisedoras Dunkanes (Isadora Duncan, 1877–1927) dejas stilu kā mūzikas inspirētu, brīvās, dabiskās un plastiskās kustībās veidotu priekšnesumu, kas pauž visplašāko emociju spektru. Ritmoplastisko deju būtība ir mūzikas tēlu pārvēršana kustību tēlos, precīzi interpretējot mūzikas raksturu, ritmisko struktūru un formu. Šī stila pārstāvju treniņu prakses pamatā ir Emila Žaka-Dalkroza (Emile Jaques-Dalcroze, 1865–1950) ritmikas metode. 20. gadu beigās, kad ievērojams skaits Latvijas dejas speciālistu un interesentu ir iepazinušies ar vācu ekspresionistiskās dejas pārstāvju Mērijas Vigmanes (Mary Wigman, 1886–1973) un Rūdolfa fon Labāna (Rudolf von Laban, 1879–1958) idejām un daiļrades principiem, tiek meklēts cits formulējums, un Latvijas preses slejās parādās jauns jēdziens – "mākslas deja".
20.–30. gados Latvijā viena pēc otras rodas jaunas deju skolas un studijas, kas seko inovatīvajām dejas mākslas tendencēm Eiropā. Dejotājas Beatrises Vīgneres (1903–1990) fiziskās un estētiskās audzināšanas skola ir viena no lielākajām un populārākajām tā perioda deju skolām.
Pirmais skolas audzēkņu publiskais koncerts tiek nosaukts par melo-ritmo-plastikas vakaru. Tas norisinās 1923. gada 6. februārī Nacionālajā teātrī. Vakaru atklāj pašas vadītājas uzruna ar skaidrojumu, ka viņas mācību metodes balstās uz Ernesta Vīgnera (1850–1933), Emila Žaka-Dalkroza un Aisedoras Dunkanes darba principiem. Sākotnējais mācību iestādes uzdevums ir attīstīt audzēkņos "mūzikas ritma izjūtu, kā arī izdaiļot ķermeņa kustības, t.i., padarīt tās mūzikai pakļāvīgas, lai ar tām varētu imitēt vai ilustrēt atsevišķas mūzikas frāzes vai idejas".
1924. gadā Beatrise Vīgnere papildinās pie modernās dejas horeogrāfa, pedagoga un teorētiķa Rūdolfa fon Labāna, kurš šai laikā jau ir precizējis savu teorētisko pētījumu ievirzi, sācis izstrādāt teoriju par telpas un kustību harmoniju, definējot kustību analīzes pamatprincipus. Vēlākos gados Vīgnere papildinājusi zināšanas pie izciliem vācu modernās dejas meistariem – Grētas Palukas (Gret Palucca, 1902–1993), Mērijas Vigmanes, Maksa Terpisa (Max Terpis, 1889–1958), Dorotejas Ginteres (Dorothee Günther, 1896–1975) un Jutas Klamtas (Juta Klamt). Pamazām arī viņas iestudējumu saturs un izteiksmes veids kļūst tuvāks vācu izteiksmes dejas (Ausdruckstanz) ekspresionistiskajam raksturam, attālinoties no Aisedoras Dunkanes estetizētajiem dvēseles pārdzīvojumu tēlojumiem.
Beatrise Vīgnere daiļradē izgājusi to attīstības ceļu, ko piedzīvo 20.–30. gadu modernā deja Eiropā, izmēģinot, iedzīvinot un akumulējot visu jauno un piemērojot to savas skolas iespējām un vajadzībām. Viņas aktīvā radošā un pedagoģiskā darbība ir veicinājusi izpratni par moderno deju un popularizējusi to Latvijas kultūras vidē.
23. janvārī lekcijā Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā horeogrāfe, pedagoģe, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) docētāja Valda Vidzemniece izskaidros kopsakarības starp Latvijas un Rietumeiropas dejas meistariem – to, kā latviešu dejotāji mēģināja jaunās vēsmas ienest Latvijā, kā šie centieni iekļāvās Rietumeiropas modernās dejas kontekstā un deju kultūrā.
Biļešu cena: pieaugušajiem – 3 eiro, skolēniem, studentiem, pensionāriem – 1,5 eiro.
Pirms lekcijas apmeklētāji varēs iepazīties ar muzeja pastāvīgo ekspozīciju un jauno izstādi "Latvijas baleta leģenda Arvīds Ozoliņš Aleksandras Beļcovas gleznojumos un zīmējumos".
