Foto: Vida Press/AP/Scanpix/LETA
Beļģu gleznotājs Luks Teimonss (Luc Tuymans) nekad viena darba radīšanai neatvēl vairāk par vienu dienu. Kad tas ir pabeigts, viņš studiju atstāj, lai atgrieztos tajā nākamajā dienā un izlemtu, vai tas ir gana labs un saglabāšanas vērts.

Šāda rīcība var šķist diezgan neticama, ņemot vērā, ka Teimonsa darbu cenas regulāri mēdz sasniegt miljons dolāru atzīmi. Tiesa, viņš nebūt nav vienīgais atzītais mākslinieks, kurš augstas paškritikas, perfekcionisma vai vienkārši emociju uzplūdu rezultātā izmetis savus darbus mēslainē.

Piedāvājam iepazīties ar pieciem slaveniem māksliniekiem, kuri savulaik iznīcinājuši paši savus radošos veikumus.

Mikelandželo, Florences 'Pietà' (1547 – 55)

Foto: Vida Press

Mikelandželo "Pietà", kas atrodas Svētā Pētera bazilikā Vatikānā, ir izteikti detalizēts un jūtīgs Jaunavas Marijas, kura tur no krusta noņemtā Jēzus Kristus ķermeni, atainojums. Tas ir viens no mākslinieka atzītākajiem darbiem, kas ir izstrādāts teju līdz pilnībai, kad Mikelandželo bija vien 24 gadus vecs.

Daudzas desmitgades vēlāk, 72 gadu vecumā, Mikelandželo uzsāka darbu pie skulptūras, kurā redzama Kristus ķermeņa noņemšana no krusta – Florences "Pietà", radošais process nevedās tik veiksmīgi. Mākslinieka draugs, vēsturnieks Džordžio Vasari, atklāja, ka Mikelandželo bija neapmierināts ar marmora kvalitāti, kas darbu padarījusi teju neiespējamu, lai gan izslavēta bija Mikelandželo prasme izvēlēties lielisku darba materiālu.

Zinātnieki nu norāda uz vēl kādu iespējamību, kas varētu būt bijusi iemesls tam, kāpēc Mikelandželo savam veikumam uzklupa ar āmuru pēc astoņu gadu ilga darba procesa, proti, nepilnības pašā darba kompozīcijā – veidā, kādā Kristus kāja pārmesta pār Jaunavas Marijas klēpi. Lai arī darbu no pilnīgas iznīcības izglāba baznīcas amatpersona un daļēji atjaunoja, trūkstošā Jēzus Kristus kāja nodod Mikelandželo dusmu uzplūdu.

Skulptūra ir apskatāma "Museo dell'Opera del Duomo" Florencē.

Klods Monē, 'Ūdensrozes' (1905 – 1908)

Foto: AP/Scanpix/LETA

Klods Monē ir, iespējams, vislabāk zināmais franču impresionisma kustības pionieris. Savas dzīves pēdējās trīs desmitgadēs mākslinieks radījis vairāk nekā 250 "Ūdensrožu" gleznu, kuras nu atrodas lielāko pasaules mākslas muzeju un privāto kolekcionāru rokās.

Tiesa, sākotnēji šādu gleznu bijis vairāk. Pirms izstādes 1908. gadā Monē daudzas no tām iznīcināja, jo bija vīlies to kvalitātē, salīdzinot ar citiem saviem veikumiem. Daži zinātnieki lēš, ka iznīcināto gleznu skaits varētu būt ap 15, citi – ka vairāk nekā 30. Ja šis fakts, ņemot vērā viņa darbu cenas, šķiet neprātīgs, tad neilgi pirms nāves Monē savai vedeklai Blanšai Ošedē lika atbrīvoties no vēl vairākiem saviem darbiem, bažījoties, kā tos uztvers nākamās paaudzes.

Gerhards Rihters, agrīnie darbi no sešdesmitajiem

Foto: AP/Scanpix/LETA

1961. gadā Rihters no Austrumvācijas aizbēga uz Rietumvāciju, vien dažus mēnešus pirms Berlīnes mūra būvniecības sākuma. Noraidot gan tolaik tik populāros abstrakcijas stilus un sociālo reālismu, kurus viņam iemācīja dzimtajā Drēzdenē, viņš piedzīvoja māksliniecisko izrāvienu, kad sāka gleznot no fotogrāfijām – gan drukātajos medijos atrastajām, gan no savas privātās kolekcijas.

Taču tā kā viņa māksla attīstījās laikā, kad viņš svārstījās starp grafiskajiem un abstraktajiem glezniecības veidiem, ar kuriem viņš ir slavens mūsdienās, Rihters sāka iznīcināt daudzus no saviem agrīnajiem foto mākslā balstītajiem darbiem. Dēvēts par vienu no dažiem pēckara vācu māksliniekiem, kuri tiešā veidā strādāja ar nacionālsociālisma mantojumu (Rihtera ģimenē bija gan nacisti, gan viņu upuri), Rihters tomēr iznīcināja konkrētus darbus, kuri vēstīja par Vācijas neseno pagātni, piemēram, darbu, kurā redzams Ādolfs Hitlers.

"Gleznu sagriešana vienmēr ir atbrīvojošs process," mākslinieks sacīja medijam "Der Spiegel" 2012. gadā. Viņš esot ar papīra nazi un uguni iznīcinājis aptuveni 60 darbus no sava karjeras pārejas perioda. Par laimi viņa daiļrades cienītājiem arhīvos tomēr ir saglabājušās daudzu iznīcināto darbu fotogrāfijas.

Džons Baldesari, 'Kremācijas projekts' (1970)

Foto: Vida Press

1970. gadā amerikāņu konceptuālists Džons Baldesari apkopoja savas no 1953. gada līdz 1966. gadam nepārdotās gleznas, aizveda uz krematoriju un pārvērta tās pelnos. Destruktīvajā aktā, ko Rihters pēcāk nodēvēja par "Kremācijas projektu" (tas ietver arī dokumentālu filmu un fotogrāfijas, kurās viņš un asistenti dedzina darbus), Baldesari iznīcināja savas karjeras abstrakto posmu.
Pievēršoties konceptuālākiem darbiem ar tekstu un fotogrāfiju, Baldesari rituālā manierē pielika punktu vienam savas daiļrades posmam, lai varētu sākt nākamo.

Pētnieki gan uzsvēruši praktiskāku "Kremācijas projekta" iemeslu – māksliniekam, kurš tolaik mitinājās Sandjego, tika piedāvāta pasniedzēja darba vieta Losandželosā, tāpēc bija bezgala neizdevīgi maksāt par darbu pārvietošanu un uzglabāšanu, ņemot vērā, ka šiem veikumiem tirgū nebija pieprasījuma.

Džordžija O`Kīfa, astoņdesmito gadu darbi

Foto: AP/Scanpix/LETA

Saskaņā ar Vitnijas amerikāņu mākslas muzeja kuratores Barbaras Haskellas pausto O`Kīfa pirms izstādes muzejā astoņdesmitajos gados sagriezusi savus mākslas darbus, jo, viņasprāt, tie nav atbilduši tam, ko viņa patiesībā spēj. Šī paša iemesla dēļ visas savas karjeras laikā viņa iznīcinājusi arī citus savus darbus.

Turklāt viņa to darīja ne tikai ar saviem darbiem, bet arī ar sava bijušā vīra, slavenā amerikāņu fotogrāfa Alfrēda Štiglica veikumiem. Tiesa, tikai tad, kad viņš to lūdzis. 1983. gada intervijā Endija Vorhola žurnālam "Interview" viņa atzinusies, ka pēc viņa nāves izmetusi ārā daudzus Štiglica fotogrāfiju negatīvus, jo viņš visas savas fotogrāfijas vienmēr drukāja pats un nevēlējās, lai to varētu izdarīt kāds cits.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!