Un tieši valoda ir Asjas dzīves galvenais instruments – viņa izdevusi dzejoļu krājumu "Može i kaktus, samo neka bode" ("Kamēr tas dzeļ, to var saukt par kaktusu") un īso stāstu krājumu "Mars" ("Marss"), ir tīmekļa vietnes "Muff" redaktore un autore, kur caur feminisma prizmu raksta par populāro kultūru, raksta blogu "U carstvu melanholije" ("Melanholijas valstībā"), kā arī tulko literatūru no angļu, franču, vācu un spāņu valodas. Tas viss – par un ap feminismu. Tiesa, iemesls, kāpēc no dzimtās Tuzlas Bosnijā un Hercegovinā pārcēlusies uz Zagrebu Horvātijā, ir gaužām pragmatisks un nefeministisks – laulības ar horvātu.
Ar literatūras radīšanu gan viņa sākusi nodarboties salīdzinoši vēlu – 19 vai 20 gadu vecumā, kad jau mācījās universitātē. "Sāku es ar dzeju, bet pamazām mani dzejoļi pārtapa īsajos stāstos, taču es tos nepublicēju, jo nekad nebiju apmierināta," atklāj Asja. Kad prasu, vai iemesls tam ir perfekcionisms, viņa smejoties atbild ar skaļu: "Protams! Man ir nīdēji, man ir jābūt perfektai!"
Viktorijas laikmetā feminismam bija viena nozīme un izpausmes, piecdesmito gadu Eiropā tas ieguva pavisam citu satvaru, bet melnādainajām sievietēm tas nozīmē vēl pavisam ko citu. Nereti, izdzirdot vārdu "feminisms", cilvēki nepatikā noskurinās, jo iedomājas, ka aiz tā stāv dusmīgas sievietes ar kailām krūtīm un neskūtām padusēm, kuras rīko provokatīvas demonstrācijas. Kas ir feminisms tavā gadījumā?
Patiesībā es esmu kreisā un iestājos par vienlīdzību visiem – tik vienkārši, cik vien tas ir iespējams. Tas ir mans feminisms. Es domāju, ka mūsdienās vēl aizvien aktuāls ir trešā viļņa feminisms, bet tas mainās. Man nešķiet, apgalvot, ka esi feministe, šobrīd ir tik slikti, jo ir tik daudz populārās amerikāņu kultūras ikonu, kuras sevi dēvē par feministēm. Tiesa, tas nav feminisms, ar ko man būtu daudz kā kopīga. Mans feminisms ir sava veida apropriācija par vienlīdzības ideju. Marksisma feminisms – tā esmu es.
Kāds ir iemesls, kāpēc tev rūp šādas lietas?
Tas nav nekas pārāk sarežģīts – es esmu sieviete un zinu, ka neesmu vienlīdzīga. Es nepazīstu nevienu meiteni, kura nebūtu saskārusies ar diskrimināciju sava dzimuma dēļ, patiešām nezinu nevienu. Ja seksisms ir tik izplatīts fenomens, tas nozīmē, ka cīņa vēl nav galā. Piemēram, ja mēs runājam par rakstniecēm un dzejniecēm, tad bieži vien viņu darbus neiekļauj antoloģijās. Kad es studēju literatūru, sieviešu autoru darbi mums bija jālasa ļoti maz, reizēm kursā nebija iekļauta neviena sieviete rakstniece.
Tā ir tendence Bosnijā, Horvātijā, Eiropā vai pasaulē?
Bosnijā tā ir tendence pilnīgi noteikti. Horvātijā, pateicoties feminismam, tas nedaudz mainās, taču cilvēkiem arvien vēl liekas, ka īstie ģēniji ir vīrieši un sievietes nekad nav tik labas. Reizēm ir pat dzirdēts sakām: "O, tava grāmata ir lieliska! Tu raksti kā vīrietis!" Tas ir ļoti, ļoti apvainojošs komentārs. Ko tas vispār nozīmē?
Literatūrai nav dzimuma balss. Mēs visi rakstām, mums visiem ir valoda un veidi, kā mēs to izmantojam, un idejas, ko mēs sakām. Tas ir svarīgi, nevis dzimums. Man patīk lasīt cilvēkus, kuri raksta interesantas lietas, mani neinteresē viņu dzimums.
Taču tai pat laikā ir vīrieši, kuriem šķiet, ka viņi raksta kaut ko uzskatāmi vīrišķīgu. Piemēram, Horvātijā ir vīrieši prozaiķi, kuri raksta ļoti sliktas seksa ainas. (smejas)
Kādā ziņā sliktas? No valodas aspekta vai sižetiskā?
No visiem aspektiem sliktas. Tu lasi un saproti, ka to ir uzrakstījis vīrietis, kurš ir centies demonstrēt savu mačo pozīciju, taču iznākums ir ļoti viduvējs.
Latviešu valodā, piemēram, ir diezgan grūti rakstīt par seksu, lai tas neizklausītos jēli vai banāli. Vārdu ir tik, cik nu to ir, tāpēc ir dikti jālavierē, lai neiebrauktu auzās.
Jā, es piekrītu, tas nav viegli, taču es nedomāju, ka šajā gadījumā tas ir valodas dēļ. Tas ir par ideju, kas ir sekss literatūrā vispār. Pārsvarā tas ir pornogrāfisks un ainas atkārtojas. Es nesaprotu, kāpēc cilvēkiem ir tik daudz problēmu ar to, turklāt man nešķiet, ka tam ir kāda saistība ar valodu. Es domāju, ka iemesls ir attieksme pret seksu kopumā. Un tieši tāpēc ir vajadzīgs feminisms, lai to visu nedaudz "atslābinātu".
Gan jau par savām radošajām izpausmēm saņem daudz komentāru...
O, es saņemu daudz naida! (smejas) Mūsu mājaslapā ir izveidojies komentētāju loks, kuri vienmēr atradīs, par ko gānīties. Nav svarīgi, vai es kritizēju kādu filmu, vai – gluži pretēji – ko slavēju, viņi vienmēr pamanīsies atrast tajā ko sliktu. Tas ir ļoti interesanti. Tie ir vīrieši, kuri neieredz feminismu un feministes. Viņiem vienmēr ir kas sakāms, un viņi pārdzīvo, ja mēs nenopublicējam viņu viedokli.
Kas ir parastākie pārmetumi jūsu virzienā?
Viņiem nepatīk viss. Viņi atrod vismazākās lietas, par kurām "piesieties". Viņi uzskata, ka mūsu viedoklis nav pareizs un grib paust savu – pareizo – viedokli. No sērijas – ļaujiet man jums "to mansplain" (no angļu valodas vārdiem "man" – vīrietis, "explain" – izskaidrot). Un viņi arī to dara – komentāros pie tekstiem, sociālajos medijos. Viņi ir nevaldāmi.
Vai tevi tas aizskar?
Nē, mani tas neaizvaino, es vienmēr dodu viņiem pretī. Ir jāprot saglabāt vēsu prātu un neļaut viņiem sevi satraukt.
Vai starp šiem nīdējiem ir arī sievietes?
Protams, ka ir. Vienmēr atrodas kādas konservatīvas balsis, kuras vēlētos, lai mēs klusējam un paliktu, es nezinu, kas, bet tikai ne 21. gadsimta sievietes. Viņas dzīvo pagātnē un vēlas, lai tur atgrieztos arī mēs. Būtu neredzamas, dzemdētu bērnus, ļautu vīriešiem par mums parūpēties. Tā nav mana izpratne par vienlīdzību.
Bet kas tad īsti ir tava izpratne par vienlīdzību?
Vienādas iespējas nodarboties ar to, kas tev patīk, piemēram, iespēja būt par rakstnieci gluži tāpat kā maniem kolēģiem vīriešiem. Saņemt tādu pašu atalgojumu. Netikt diskriminētai ikdienas procesos. Mazās, it kā nesvarīgās lietas.
Līdztekus sociālpolitikai un seksualitātei tavos darbos pavīd arī kas apcerīgāks. Man atmiņā īpaši palicis dzejolis "Trimdā" ("In Exile"), kurā tu apraksti mēģinājumu samaksāt par pirkumu ar pirms 20 gadiem sniegā pazaudētu un nu atrastu naudu, taču pārdevēja saka, ka ar to nepietiek, – tavas atmiņas šeit ir bezvērtīgas. Tas man uzreiz raisīja asociācijas ar tā saukto "misfitu paaudzi", proti, jauniem cilvēkiem no traumatizētām valstīm, kuri nereti pamet savu dzimteni, jo nejūtas piederīgi, vienmēr atrodas sevis un savas vietas meklējumos, tādi mūžīgie trimdinieki. Vai arī tu sevi par tādu uzskati?
Protams, jā. Manī nav šī nacionālā lepnuma – es te piedzimu un šī ir labākā vieta uz pasaules. Es to ciest nevaru. Cilvēki tā dzīvo, bet es to nekādi nespēju saprast. Es ticu, ka mājas ir tur, kur ir cilvēki, kurus tu mīli. Ja es kaut kur dodos un man tur ir draugi, es jūtos kā mājās. Ja es esmu valstī, kur esmu piedzimusi, bet man tur neviena nav un es nejūtos apmierināta ar apstākļiem, tad par kādu māju sajūtu vispār var būt runa?
Es nedomāju, ka ir jānomirst turpat, kur piedzimi. Manuprāt, nacionalitātes ideja ir nedaudz jau novecojusi. Pirmkārt, es sevi uzskatu par eiropieti. Es ceļoju, satieku cilvēkus ar tādām pašām problēmām vai idejām kā man. Es jūtos vienota tādā veidā.
Kāpēc, tavuprāt, citiem ir tik svarīgs šis nacionalitātes koncepts?
Es nezinu. Varbūt tāpēc, ka nekā cita bez dzimtenes viņiem nav. Dzīvei ir jābūt ļoti garlaicīgai un nožēlojamai, lai ienīstu kādu tikai tāpēc, ka viņš nav tāds kā tu.
Tu raksti un lasi arī lekcijas par pornogrāfiju. Vai tu to uzskati par daļu no populārās kultūras?
Jā, protams. Kad es rakstu vai runāju par pornogrāfiju, es to allaž daru no šādas perspektīvas, ietverot, protams, feminismu. Ja mēs ļausim par to runāt tikai vīriešiem, tad nekas tā arī nemainīsies. Mums ir nepieciešams vairāk sieviešu balsu, kas izteiktos par šo tēmu.
Tās bija lekcijas par to, kāpēc pornogrāfija nav graujoša un kāpēc seksuālā sabiedrībā tā ir nepieciešama. Tiesa, lekcijas neuzņēma ar ovācijām. Feministēm šāda ideja nešķiet pārāk feministiska, it sevišķi Horvātijā. Viņas uzskata, ka pornogrāfija vienmēr ir kas slikts.
Ja mēs uzskatām, ka pornogrāfija ir paredzēta tikai vīriešiem, tad to pašu mēs varam teikt arī par literatūru. Kā mēs varam apgalvot, ka vesela nozare ir domāta tikai kaut kam konkrētam? Ja tu nerunā par seksu, tad tev ir problēmas. Pornogrāfija var būt laba.
Jā, cita runa ir, ja sievietes tajā nepiedalās no brīvas gribas, pornogrāfijas industrijā ekspluatācija nudien ir problēma. Tas, ko es gribu teikt, – manuprāt, ir nepieciešama nedaudz cita pieeja, proti, ka pornogrāfija pašā saknē nav slikta.
Pornogrāfisku filmu aktrises bieži vien uzskata par prostitūtām, taču tas vienmēr nebūt tā nav. Darbs seksa industrijā ir dažāds. Man nepatīk ideja, ka šīm "nabaga sievietēm" būtu jāpalīdz. Esmu dzirdējusi komentārus: "Viņas taču var darīt arī jaukus darbiņus, rūpēties par kāda cita bērniem, piemēram, kāpēc kameras priekšā ir jāsūkā locekļi?" Uz to es atbildu, ka neba nu mums par to spriest. Man nepatīk šī arogantā pozīcija, kad citi domā, ka zina, kas viņām ir labāk.
Esmu sastapusi arī feministes, kurām nešķiet, ka transpersona ir gana īsta sieviete. Tas man vispār nav saprotams. Tu cīnies par savām tiesībām, bet tad līdzīgu iemeslu dēļ tu diskriminē citus.
Bet vai gadījumā cīnīšanās pēdējā laikā nav kļuvusi par modes lietu? Proti, ka tu nemaz neiestājies par kaut ko, bet cīnies pret. Galvenais ir cīnīties cīnīšanās pēc.
Tas ir atkarīgs no tā, kas ir šīs cīņas pamatā. Vai tu tiešām vēlies ieviest kādas pārmaiņas, vai vienkārši gribi būt stilīgs un piesaistīt uzmanību? Cilvēki cīnās dažādu iemeslu dēļ, un man nepatīk cilvēki, kuri savā cīņā neietver dialogu. Es uzskatu, ka feminismam ir jābūt agresīvam, jo mīļa un jauka parunāšanās nekur tālu nenovedīs, bet man šķiet, ka tev ir taisnība – cīņa kļūst bezjēdzīga, ja cīnies tikai cīnīšanās pēc, tā īsti neiesaistoties un neiesaistot otru pusi.
Un kas tev ir sakāms par šī gada populārāko cīniņu, proti, #metoo?
Es par to rakstīju. Man patīk ideja, ka sievietes nāk klajā ar saviem stāstiem, jo ikviena no mums kaut reizi dzīvē ar ko līdzīgu ir saskārusies, taču man nepatīk, ka tas paliek tikai emocionālā līmenī. Ir šie emocionālie stāsti un dažu vīriešu vārdi, taču problēma ir plašāka un dziļāka. To neatrisinās ar dažu vārdu nosaukšanu. Ir jāmainās sabiedrībai, lai eksemplāri, kuri sadomā savas varas pozīcijas izmantot šādi, vairs nerastos. Sabiedrībai ir jāmainās ne tikai mikrolīmenī, bet visos līmeņos.
Vai, tavuprāt, mediju, mākslas un literatūras spēkos ir to mainīt vai vismaz ietekmēt?
Parasti cilvēki saka, ka nē, bet es domāju, ka ir gan. Tie ir veidi, kā paust idejas, un pārmaiņas rodas no dialoga un ideju apmaiņas, protestiem. Tas viss ir daļa no mūsu kultūras, kam ir potenciāls pārmaiņu radīšanai. Ir jābūt nedaudz stūrgalvīgam, un nedrīkst padoties.
