Šīs oratorijas tēma ir jūra, komponists ņēmis Latvijas dzejnieku Vizmas Belševicas un Ojāra Vācieša, Igaunijas dzejnieka Paula Ērika Rummo un Lietuvas dzejnieka Sigita Gedas pantus, un arī solisti būs no visām trim Baltijas valstīm. Tāds sava veida (vokāl)simfoniskais Baltijas ceļš.

Šī nav pirmā reize, kad Arturs Maskats komponē Aleksandram Antoņenko. 2011. gada maijā pirmatskaņojumu piedzīvoja ļoti skaista kompozīcija tenoram, korim un zvaniem "Lieldienās" ar Borisa Pasternaka dzeju no romāna "Doktors Živago". Bet ne tikai tas.

Lūk, komponista un dziedātāja jautājumu un repliku aša apmaiņa ceļā uz "Baltijas dziesmu".

Kā tu formulētu atšķirību darbā ar dzīvu un sen aizgājušu komponistu opusiem?

Dziedot darbus, kuru autori ir citā saulē, stingri jāseko stilam. Bieži vien par vēlamo izpildīšanas manieri mums daudz kas ir labi zināms. Piemēram, Verdi stils vai Pučīni stils. Un stingri jāseko autora norādījumiem. Šajās partitūrās vairs neko nevar izmainīt ne tekstā, ne muzikālajā materiālā. Turklāt jāpaļaujas pašam uz savu muzikalitāti un intuīciju.

Strādājot ar mūsdienu komponistiem, ir iespēja saņemt norādījumus no paša autora. Tā sakot, būt klātienē pie skaņdarba radīšanas. Mūslaiku komponists, rakstot mūziku, bieži vien iedomājas tieši manu balsi un manas iespējas. Un bieži pat ir iespējams kaut ko izlabot. Piemēram, vārdu vai tonalitāti. Dažreiz pat arī melodiju, lai vieglāk dziedāt kādu augstu toni vai atrast krāsas, kas tuvāk un precīzāk atspoguļo autora iedomāto.

Kā tas agrākos gados bijis mums abiem? Pirmais, ko atceros, ir tavas iepriekšējās – diskanta – balss ieraksts teātra mūzikā Čehova lugas "Ķiršu dārzs" iestudējumam Dailes teātrī. Tad "Oda Svētajai Cecīlijai", pēc tam Pasternaka "Lieldienas".

Jā, mūsu pirmais kopīgais darbs bija Dailes teātrī. Toreiz man vajadzēja atveidot noslīkušā zēna Grišas Raņevska balsi. Drīz sekoja "Oda Svētajai Cecīlijai", bet pēc tam tu man diezgan ilgi neko nerakstīji. Un tad nāca mans iemīļotais skaņdarbs no "Živago". Es atceros, ka ar "Cecīlijas" materiālu man ne visai veicās, tur sākotnēji bija iedomāta Sonora Vaice, un skaņdarbs bija diezgan paaugsts. Bet ar Grišas balsi es ļoti labi tiku galā.

Darbs ar Pasternaka dzeju man tiešām ļoti labā atmiņā. Kaut gan man tuvi bijuši visi darbi, kuros tu esi dziedājis manas notis. Tev vienmēr ir kaut kāda īpaši emocionāla un silta attieksme pret uzrakstīto, tā mani allaž pozitīvi iedvesmojusi.

Paldies, Artur. Bet man pašam ir tuva tava mūzikas valoda. Varbūt tāpēc tu vienmēr esi bijis apmierināts ar to, kā es izpildu tevis sacerēto.

Kā ir dziedāt latviski?

Dziedāt latviešu valodā man ļoti patīk. Te var, protams, droši teikt, ka es nekad nebūšu simtprocentīgi precīzs ar īpatnējiem latviskiem "a", jo tie man ir drīzāk itāliski. Zināms, ka es dziedu daudz itāļu repertuāra, nupat Ņujorkā man pajautāja, vai gadījumā neesmu itālis, jo, arī angliski runājot, man esot izteikts itāļu akcents. Bet savulaik tieši latviešu valoda man palīdzēja tikt galā ar itāļu slavenajiem platajiem un šaurajiem "e".

Vai esi iepriekš saskāries ar Vizmas Belševicas un Ojāra Vācieša dzeju? Abiem šiem Latvijas lielajiem dzejniekiem jūras tēma bija īpaša.

Godīgi teikšu, ka zinu apmēram tik, cik varbūt apkārt man kādi citi ir runājuši par Vācieti vai Belševicu. Jā, skolas obligātajā programmā bija kaut kas no Vācieša. Bet vispār – dzeja diemžēl man nav ļoti tuva. Dzejoļi man liekas skaisti tikai kopā ar mūziku.

Ko tev nozīmē būt pie jūras? Varbūt tev patīk peldēt, burāt, varbūt staigāt gar jūru? "К прогулкам в одиночестве пристрастие" (Ilgas pēc pastaigām vienatnē...) ... Kas to teica? Laikam Bulats Okudžava, kuram ļoti patika dzīvot Jūrmalā, Dubultu Jaunrades namā, sevišķi ziemā.

Attiecības ar jūru man ir kā ar Sanktpēterburgas Ermitāžu. Fascinē. Bet aptvert ar prātu ir neiespējami. Dažreiz tuvu, dažreiz tālu. Dažreiz izdodas nopeldēties. Baltijas jūra pieder pie vietas, kur esmu dzimis. Tāpēc jūra man asociējas ar ilgām.

Kas tagad būs tavas uzmanības degpunktā pēc brauciena uz Rīgu un 9. decembra koncerta? Ko tu jaunu gatavo, kādas lomas, kādi teātri tev būs?

Decembris diezgan aizņemts ar visādiem pasākumiem. Pēc tava koncerta darbi mājās Vīnē. Tad uz Maskavu apsveikt Fedosejevu 85 gadu jubilejā. 29. decembrī jādzied Vīnes Domā. Ziemassvētki, Jaunais gads... Būs daudz jābraukā. Janvārī dziedāšu "Pajaci" Manheimā un Otello Budapeštā. Sāksies "Toskas" mēģinājumi Stokholmā. Pēc tam būs Zalcburgas "Lieldienu festivāls" ar Kristiānu Tīlemani pie pults. Tad atkal "Toska" ar Anju Harterosu, un tādos pašos tempos Drēzdene, Cīrihe, Vīne, Savonlinna... Līdz augustam nav brīža, kad atvilkt elpu.

Tagad ir tā, ka es kaut kad atkal varētu tev ko uzrakstīt ar krievu dzeju – varbūt kamermūziku, pavisam vienkārši un silti, kaut kad tālākā nākotnē. Ja manas notis nav tev vēl galīgi apnikušas. Krievu valodā ir tik daudz pašas brīnumainākās dzejas. Bet kas tas varētu būt?

Labs jautājums, Artur. Nezinu... Pašlaik es drīzāk domāju par augustu, kad beidzot varēšu kaut kur aizbraukt un tik tiešām atpūsties. Kopš 2008. gada atvaļinājumā esmu bijis 20 dienas – desmit dienu Izraēlā un desmit dienu Kiprā.

Bet, ja tev jau ir kaut kādas idejas, mēs tās varam izrunāt. Tad tev tikai jāpasaka man, kāda dzeja tev patīk. Uz ko tu tik tiešām esi šobrīd "ķerts".

Atgādinām, ka 9. decembrī Baltijas simfoniskā festivāla noslēguma koncertā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) atskaņos Artura Maskata jaundarbu "Baltijas dziesma" solistiem, korim un orķestrim. Kopā ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un LNSO Andra Pogas vadībā uzstāsies izcili solisti – lietuviešu operzvaigzne, Eiropā pieprasītā Vida Miknevičute, spilgtā igauņu etnomūziķe Mari Kalkuna.

Biļetes uz koncertu var iegādāties visās "Biļešu paradīzes" kasēs un internetā.