Dzintras Gekas dokumentālā filma "Meklējot Tisē" pirmizrādi piedzīvos 11. novembrī plkst. 16.00 kinoteātra "Splendid Palace" Lielajā zālē. Tā ir par pasaules klases kinooperatoru, Sergeja Eizenšteina filmu līdzautoru Eduardu Tisē (1897-1961). No 12. novembra filma būs skatāma kinoteātrī "K.Suns", no decembra arī Cēsīs, Talsos, Liepājā un citur Latvijā.

Filmas galvenais varonis, kinooperators Eduards Tisē un viņa uzņemtās filmas pieder pasaules kino klasikai. Studenti augstskolās apgūst viņa radošo pieredzi, iedziļinās Tisē lietotajos mākslinieciskajos paņēmienos. Kas gan vēl būtu jāmeklē? Atbildi uz šo jautājumu režisore Dzintra Geka sniedz savā filmā.

Varbūt stāsts par laiku? Savaldītu un apturētu kinolentē. Filmēšanas kameras savienotu esamības neizdibināmību un filmlentes neapstrīdamību. Un kino operatoru, kurš aiz laika mānīgās gribas spēj sajust būtības silto pulsējumu, atsedzot dzīves jēgpilnos atvarus. Tisē reto spēju filmlentes fragmentētajā esībā saglabāt dzīvības gaismu, sadzirdēt, kā lietu un parādību klusie čuksti savērpjas domu stīgās.

Varbūt stāsts par maģiju? Brīnumaino mijiedarbību starp kino operatoru un režisoru, kā arī starp kino operatoru un filmējamo objektu. Burvestību, bez kuras kino mākslā nekas nevar rasties. Sergeja Eizenšteina kino zelta fondam piederošās filmas taču tapušas ciešā sadarbībā ar Eduardu Tisē. Pats Eizenšteins ir teicis: "Liekas, ne ar vienu mēs neesam tik maz runājuši par kino kā ar Eduardu. Vai tad ar savu aci diskutē un pārspriež? Skaties un redzi. Vai tad savai sirdij saki: "Sities tādā un tādā ritmā"? Tā sitas pati. Vai tad ar savām krūtīm apspriež elpošanas diapazonu, kad pārņem satraukums? Tāda redzējumu, sajūtu un pārdzīvojumu sinhronitāte, kāda saista mūs ar Tisē, diez vai kaut kur un kaut kad vēl ir bijusi."

Varbūt tomēr stāsts par aizmirstību? Vai iespējams, kā dažviet minēts filmā, ka Tisē vārds būtu rakstāms ne tikai cieši līdzās Eizenšteinam, bet dažbrīd pat soli priekšā? Laikā, kad Eizenšteins nespēja uzrādīt stabilas spējas, izņemot mākslinieciskos pārspīlējumus, Tisē palīdzēja viņam iekļūt kino pasaulē. Brīžos, kad Eizenšteins bija slikts un pat šaurs režisors, Tisē vēstulēs viņam piedeva bohēmu un paviršību pret darbu un sūtīja "daudzkārtējus skūpstus un apkampienus".

Varbūt mīlestību? Kā mīloša un temperamentīga sieviete Tisē sieva Bianka sajuta ka viņas vīra un Eizenšteina starpā pastāv kas neatšifrējams un ar prātu neizskaidrojams. Greizsirdība viņas nepatiku pret Eizenšteinu padarīja par neizdzēšamu naidu. "Reiz viņš atnāca pie mums. Eduarda nebija mājās. Eizenšteins apsēdās mūsu lielajā ādas krēslā. Es teicu: "Tas ir Eduarda krēsls. Pārsēdieties, lūdzu! Vai jūs zināt, kā es jūs saucu? - par Jūdu. Jūs esat Jūda!" Tas bija 1946. gadā. Viņš tik ļoti mulsa... Viņš saka: "Es domāju, ka visi operatori ir kā Tisē." Es teicu: "Melojat! Melojat, acīs skatīdamies! Visi operatori strādā ar režisoriem, bet filmēšanas laukumā jūs nekad nebijāt! Uz "Bruņukuģa Potjomkina" filmēšanu jūsu nebija, "Streikā" jūsu nebija. Tā jūs pats rakstāt. "Oktobrī" jūs bijāt divas dienas uzņemšanas laukumā! Visi operatori strādā bez režisoriem? Kur tas dzirdēts! Jūs nezināt kinematogrāfijas pamatus, jo ne dienu neesat nostrādājis pat par asistentu!"

Režisore Dzintra Geka filmu par Eduardu Tisē sāka veidot pirms divdesmit gadiem. Kad dažādu iemeslu dēļ darbs aprāvās, Tisē pie režisores ieradās sapnī un aicināja doties līdzi, tomēr Biankas pretestības dēļ stāsts netapa. Atsākot darbu pie filmas, režisore nepārstāja ticēt, ka Tisē motocikls joprojām darbojas un Meistars viņu gaida.

"Tanī otrā pasaulē, kas ir tik tuva sapņa pasaulei, viņi abi – Tisē un Eizenšteins atkal ir kopā. Un labākais paņēmiens, kā risināt ar Tisē dzīvi saistītas lietas un uzdāvāt ekrānam Tisē dvēseles noslēpumus, ir joņošana uz Tisē motocikla cauri laikam un vēstures notikumiem iekšā sapnī, kur domas nav ierobežotas dažādiem politisko mietpilsoņu kanoniem un skatījumiem caur priekšrakstiem un aizrestotām vēsturnieku brillēm. Un pagodinoši ir kaut reizi mūžā joņot uz viena motocikla ar operatoru amata Meistaru, kurš viens no nedaudzajiem pasaulē spēj tikpat profesionāli filmēt kā paradīzi, tā elli. Kaut vai tikai sapnī."

Filma tapusi studijā "Sibīrijas bērni" ar Nacionālā Kino centra atbalstu. Filmas režisore un producente Dzintra Geka ir dokumentālā filmu cikla Sibīrijas bērni autore, gan Latvijas, gan ārvalstu kino festivālu balvu laureāte. Scenārija autors ir Agris Redovičs, galvenais operators - Viktors Grībermans, operators - Aivars Lubānietis, montāžu veidojuši Sergejs Usanovs, Armands Zvirbulis un Valdis Zeļonka, savukārt mūzikas autors ir komponists Pēteris Vasks.

Savukārt uzreiz pēc tam "Splendid Palace" Lielajā zālē 11. novembrī plkst. 18.00 tiks pirmizrādīta režisora Andreja Verhoustinska dokumentālā filma "Lidija", klātesot arī filmas varonei – pazīstamajai disidentei Lidijai Lasmanei-Doroņinai. Filma tapusi Latvijas valsts simtgades programmā un tās pirmizrāde notiek divas dienas pirms Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" pasniegšanas ceremonijas. Balvai filma "Lidija" nominēta trīs kategorijās: Labākā īsmetrāžas dokumentālā filma, Labākais dokumentālās filmas operators – Gints Bērziņš un Labākais skaņu režisors – Artis Dukaļskis, Anrijs Krenbergs.

Pati Lidija Lasmane-Doroņina sevi par disidenti nemaz neatzīst. Savus trīs cietuma un lēģeru termiņus – kopumā četrpadsmit nebrīves gadus – viņa saņēmusi kā sodu nevis par pagrīdes cīņām, bet par to, ka atļāvusies saglabāt savus principus, pārliecību un ticību.

"Lidijas bērnībā iegūtie ideāli – Latvijas kā neatkarīgas valsts idilliskais tēls, stipras ģimenes vērtības un ticība Dievam kā morāla mēraukla katrai rīcībai – ir izdzīvojuši ne tikai cauri divām okupācijām un dažādu varu represijām, bet arī apstākļos, kad apkārtējā pasaulē cilvēcība šķita neatgriezeniski zudusi. Jebkurā politiskajā režīmā, jebkuros, pat visnežēlīgākajos apstākļos Lidija vienmēr palīdz cilvēkiem, pat ja tie neko labu viņai nav darījuši. Viņas acis vēl šodien, 92 gadu vecumā, ir gaišas un dzīvi veras pasaulē," raksta filmas veidotāji.

Filma nav tikai veltījums unikālai personībai Latvijas vēsturē, tā arī parāda visas Latvijas tautas ceļu caur Lidijas mūžu. Režisors un scenārija līdzautors Andrejs Verhoustinskis izvēlējies neparastu un ļoti emocionālu pieeju savas filmas varones portretēšanai – vissmagākajos pārbaudījumos rūdītais, gandrīz gadsimtu ilgais mūžs skatītājam atklājas vienā 35 minūšu tuvplānā. "Sekojot Lidijas kundzes mūžam, kura ir tikai nedaudz jaunāka par Latvijas Republiku, mēs izstāstām arī Latvijas kā neatkarīgas valsts vēsturi, skatītu caur viena konkrēta cilvēka mūža gājumu. Turklāt tāda cilvēka, kurš nav baidījies un locījies svešas varas priekšā, bet bijis gatavs upurēt savu personisko brīvību," saka režisors.

Skatītājs kopā ar varoni izdzīvo padomju okupāciju, Otrā pasaules kara šausmas un Pāvilostas ebreju nošaušanu, ko paveica nacisti. Tā Lidiju skar ļoti personīgi. Tāpat kā otrā padomju armijas ienākšana ar trīs visatļautības un šausmu pilnām dienām Kurzemē pēc kara beigām. Lidijas ģimene mājās slēpj nacionālo partizānu vienību, kam seko arests par atbalstu mežabrāļiem, nopratināšanas čekā un tiesas process astoņu mēnešu garumā ar sekojošu tiesas spriedumu par pieciem gadiem apcietinājumā un trīs gadiem izsūtījumā. Tas ir tikai pirmais no trim apcietinājumiem, tie ir tikai daži notikumi no Lidijas mūža un filmas stāsta.

Filmas scenārija līdzautore ir Henrieta Verhoustinska, operators – Gints Bērziņš, skaņu režisori – Artis Dukaļskis un Anrijs Krenbergs. Dokumentālā filma "Lidija" tapusi filmu studijas "VFS Films" paspārnē. Otrs filmas seanss Lielā Kristapa ietvaros paredzēts 14. novembrī plkst. 17.00 kinoteātra "Splendid Palace" Mazajā zālē.

Plašāk par nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" programmu – www.lielaiskristaps.lv