Jau pie pirmā mākslas darba sapinos ar austiņām un brillēm. Uzvelkot brilles, redzams ģeometrisks tornis, kas iet uz augšu bezgalībā. Esmu mazā istabiņā, man apkārt bildītes, kas izplūst, kustinot galvu. Viss ļoti vibrējošs un košs. Krāsaini režģi. Neko īpaši nevar saprast, bet aprakstā tas pielīdzināts meditācijai. Nav jau arī tā, ka vienmēr viss jāsaprot. Saprotamāks piemērs varētu būt brilles, pateicoties kurām skatītājs nonāk kantainu augstceltņu pilsētā, tikai ēku fasādes ir ekrāni. Uz ekrāniem rādās bildes no interneta. Bildes ir saistītas ar kādu pilsētu, ko skatītājs pats izvēlas. Izvēlēties reizēm grūti, kaut kā neveikli pārvietoties pa karti. Izvēlos Parīzi, un visur parādās slavenais, groteskais tēls no Dievmātes katedrāles. Vai kaut kāda vieta Krievijā, ko nejauši nospiedu. Vai pilsēta Amerikā. Jau pavisam citās brillēs ir jātraucas cauri fragmentiem kosmosā. Kāds neredzams spēks tevi velk un stumj no viena fragmenta uz otru. Skatoties brillēs, sanāk, ka puse no mana ķermeņa reizēm ir zem grīdas līmeņa, kas liekas nedabiski. Fragmenti ir kā tādas arhitektūras lauskas vai pat gleznas. Es nez kāpēc to visu labi varēju iztēloties kā gleznu. Tā būtu gleznota mazliet jēlās krāsās un nedaudz amatieriska, ar bieziem triepieniem.

Izdevusies likās roku audzēšanas pasaule. Tu esi tādā kā milzīgā tuksnesī, un visapkārt tev saceltas roku struktūras. Tuksneša vidū ir ezers ar asinssarkanu ūdeni. Kaut kāds zaļumu veidojums. Izskatās kā Dalī vai Hieronīma Bosa glezna. Var arī audzēt rokas ar tirkšķošu skaņu. Lielas un mazas. Virsū citām rokām. No tām kaut ko veidot. Roka izlien kā mazs ādas krāsas zieds un, paverot pirkstus, nošūpojas. Man patīk audzēt tās lielas, jo tad paliek mazliet neomulīgi, esot vienā telpā ar lielu, kustīgu roku. Var redzēt, cik tā detalizēta. Reizēm mainās laikapstākļi. Vēl citas brilles uzvelkot, var atrasties tukšā telpā blakus milzīgam, virtuālam iezim. Pat mazliet nokļūt viņā iekšā. Bet tur ir vienkārši tumšs.

Mazā domu arfa atsakās strādāt arī mana apmeklējuma laikā, bet gide pastāsta, ka augstākās skaņas parādās, kad par kaut ko ļoti domā. Piemēram, rēķinot matemātikas uzdevumu. Vai skaitot tos tur mazos vadiņus. Pašā izstādes galā, tumšā telpā, apsēžos uz grīdas, lai atvilktu elpu. Izstādē pavadu kādas divas stundas un vienalga visu nepaspēju apskatīt. Pie sienas ir divas spuldzīšu virtenes, divi pusapļi, pa kuriem ceļo gaisma, kurai piedēvēts svars. Tā šūpojas augstu, tad zemāk un lēnāk, līdz pavisam apstājas. Kā tāds gaismu izstarojošs šķidrums. Šī ir nomierinoša instalācija, kurā vispār maz kas notiek. Tas ir patīkami. Pamazām sāk nogurdināt, ka virtuālajās brillēs un video mani kaut kur velk, raustās kadri un viss kustas. Beigās pat mazliet zvārojos tā ietekmē.

Izstādē var redzēt, kā mākslinieki izmēģina dažādas jaunās tehnoloģijas. Izstādē vairāk aizkustina nevis darbi, bet tas, kā cilvēki mēģina ar tiem sadarboties. Kā izmēģina jaunas lietas. Kā ir mazliet apmulsuši. Jauks ir arī vienkāršais video ar mākoņu strēmelēm un video ar pikseļu jūru. Tam ir sirsnīgs apraksts, viens no retajiem šajā izstādē, kur visu var saprast: "Dambja galā, Feomā pie bākas, ir tā vieta, kur man patīk apmesties, lai noraudzītos viļņu nākšanā un iešanā. Jūra plūst uz pludmali. Viņa paceļas pret sienu, lai atgrieztos un atpakaļceļā pastumtu putas, kamēr nākamais vilnis jau rok savu ceļu. Tas nekad nebeidzas. Tas nomierina. Tas pastiprinās. Tas ieslīd manās acīs, es aizmirstu laiku, un es skatos, es nedomāju ne par ko. Putas pārņem manu sirdi, un vējš pasargā mani no pārējā. Tur, bākas pakājē, es meditēju…"