Kas tā par mentalitāti un kas tajā tik neparasts vai nesaprotams, uzzināt neizdevās, bet nospriedu, ka varbūt tam kāds sakars ar "intensitāti", "enerģiju", "vitalitāti", "tiešumu" vai citiem atribūtiem, kas Izraēlai tiek piedēvēti izstādes informatīvajos materiālos. Kā viens no "vietējiem" sajutu gluži dabisku nepatiku pret manu sapratnes spēju apšaubīšanu, bet skaļi to nepaudu, jo kas zina – varbūt taisnība vien ir. Sagaidījis svētdienu, devos uz jauno izstāžu zāli vēlreiz, lai, visu apskatot mierā un klusumā, kārtīgi pārbaudītu savu saprašanu. Pa ceļam domāju par sarunbiedrenes pausto un par to, no kā vispār manā apziņā sastāv fails "Izraēla".

Nekā daudz jau, ja tā godīgi, tur nav – ebreju valsts, asiņaina vēsture, šādi tādi ģeogrāfiski fakti, šādi tādi slaveni cilvēki, dažu svarīgāko Rietumu kultūrvēsturisko pieminekļu klātbūtne, vēl daži neskaidri iespaidi un asociācijas. Un tam visam, gribi vai ne, mulsinoša politiskā piegarša, ko katru dienu atjauno mediju ziņojumi par saspīlējumu reģionā, par Palestīnu un Gazas sektoru, par jūdu un arābu naidu, par Izraēlu kā okupantu un Izraēlu kā uzticamu partneri.

Foto: Kadrs no video

Daniels Kiczaless. Kadrs no video The Messenger (2011)

Taču visas šīs domas un centieni noskaņoties pagaisa, vēl pirms biju tā īsti iegājis zālē – mani nesagatavotu pārsteidza izstādes skaņa. Proti, tikai tagad, kad zālē bez manis bija vēl pāris cilvēki, varēju sadzirdēt, cik skaļš skaņu celiņš patiesībā ir Daniela Kiczalesa video darbam "Vēstnesis". Pārpasaulīgie adhāni, ar kuriem no neredzamiem minaretiem musulmaņi tiek saukti uz lūgšanām, pieskandina bijušo fabriku un izlīdzina spriedzes neatbilstību starp nupat ienākušo cilvēku un izstādes elektriski rimto gaisotni, vienā mirklī ļaujot viesim sajusties kā organiskai telpas daļai. Lai arī skaņa ir vairākiem izstādes darbiem, "Vēstnesis" šajā ziņā absolūti dominē un liek man aizmirst par atšķirīgām mentalitātēm vai ko tamlīdzīgu.

Kā kāds, kurš nekad nav sekojis šādam saucienam uz lūgšanu, es dziedājumā saklausu kaut ko ja ne gluži universāli humānu, tad vismaz man pārsteidzoši tuvu. Vai tā būtu visiem cilvēkiem piemītošā tieksme tuvoties kaut kam pārcilvēciskam vai vienkārši patīkamas asociācijas ar kādām sen redzētām dokumentālām filmām, es nezinu, bet tas ļauj man apsēsties pretim sienai, uz kuras "Vēstnesis" tiek projicēts, un justies tā, it kā es tur būtu sēdējis gadiem. Pēc brīža kalna galā stāvošais "vēstnesis" sāk spēlēt savu elektrisko ģitāru, un tās akordi, kuru autors tikpat labi varētu būt Deivids Gilmors kādā brīvdabas koncertā, simbiozē ar dziedājumu veido nākamo pārsteigumu. No dažādām pasaulēm nākošie instrumenti sasaucas tik organiski, it kā būtu kopā aizvadījuši daudzus mēģinājumus, bet, kā vēlāk uzzinām, tas tā ne tuvu nav.

Muedzina piedziedātais arābu ciems atrodas Palestīnas okupētajā daļā, un ģitārists uz to noraugās no kalna, kura galā slejas prestiža izraēliešu augstskola. Tomēr kaut kā viņi viens otru atrod, un būtu, protams, pārāk vienkārši te saskatīt Austrumu/Rietumu saskaņu, robežu nojaukšanu, iespēju kopā būt un tā tālāk; Kiczalesa darbs vienlaikus stāsta arī par abu pušu nesamierināmību (ģitāra ir savā ziņā vardarbīga – Muedzins nenojauš, ka viņa dziedājums tiek "papildināts"). Taču man pustumšajā "Zuzeum" zālē balss un stīgu saspēle radīja tūlītējas aizdomas, ka nav te jāaizraujas ar domāšanu par jelkādām mentalitāšu atšķirībām.

Foto: Sigalit Landau. DeadSee, 2005 Video, 11:39 min. loop. Courtesy of the artist

Sigalita Landava (sadarbībā ar Jotamu Fromu). “DeadSee.” 2005. Video. 11:39, cilpa. Mākslinieces īpašums.

Izstādes kurators Rojs Brands intervijā “Arterritory” saka, ka darbi veidoti un atlasīti tā, ka tajos jūtama noteiktas kultūras un vietas klātbūtne, bet vienlaikus šis konkrētums padarīts saprotams jebkuram. Negrasos to apšaubīt, bet darbi, kas man “Sapņos un drāmās” kļuva vistuvākie, šo nosacījumu apvērš: tie, pirmkārt, ir saprotami jebkuram, un pēc tam, cita starpā, var pamanīt arī kādu konkrētāku piesaisti kādai vietai vai laikmetam vai, ja vēlaties, kultūrai.

Jā, protams, pašā vidū noliktā, apbrīnojami jutekliskā Sigalitas Landavas saspēle ar Nāves jūru nosaka skaidru laiktelpas mērogu visam pārējam, bet citos darbos šī piesaiste drīzāk izpaužas kā nejaušība, nevis kaut kas definējošs. Nevajag neko zināt par hasīdismu, lai eksistenciāli satraucošie Porata Salomona uzšņāptie silueti atgādinātu par bezdibeņiem katra paša ikdienas eksistencē. Nevajag neko zināt par Izraēlas un Palestīnas konflikta vēsturi, lai justu līdzi vecmāmiņai Dora Geza videostāstā “Sabir”. Kaut kas pirmatnēji aicinošs ir Sagitas Mecameres “Opija mātes” paceltajās rokās, un pat Gaja Zagurska zvilnošais degunradzītis (dabisks izmērs, vai ne?) aicināt aicina paņemt pie rokas draugu, lai divatā apsēstos uz grīdas un atspiestu muguras pret zvēra vareno sānu.

Uz Rīgu atvestā izraēliešu mākslinieku plejāde piepildījusi Lāčplēša ielas ēku ar darbiem, kas lielākoties neaizraujas ar vairākslāņu nozīmju un interpretāciju mežģīnēm; tie ir tieši un atklāti, ļaujot vērotājam “pieslēgties” uzreiz, gandrīz bez jēdzieniska pastarpinājuma. Viesis tiek ievests Izraēlā teju ģeogrāfiski, jo uz zāles pretējām sienām projicētie lielie video darbi – Geza “Sabir” un Kiczalesa “Vēstnesis” – stāsta par divām pretējām Izraēlas malām, attiecīgi – Vidusjūras krastu un Palestīnu. Telpa pa vidu ir kā smilškaste, kurā pēc sirds patikas izspēlēties visiem šīs daudz cietušās zemes pabērniem, bet apkārt izvietotā Nira Hoda un Marika Lehnera abstraktā glezniecība it kā reģistrē šo pabērnu spēļu gaitā uzkrātās rētas un nospiedumus. Mūsdienu Izraēla, par kuru bieži ierasts domāt melnbaltās kategorijās, mūsu acu priekšā izritina daudz krāsainākas un smalkākas šķautnes, turklāt nepamet sajūta, ka pat šie iespaidi attiecas tikai uz aisberga redzamo daļu.

Foto: Publicitātes foto

Gajs Zagurskis. “Degunradzis.” 2004. Jaukta tehnika. 320 x 80 x 100 cm

Protams, lielā daļā darbu neizbēgami klātesoša ir politiski reliģiskā spriedze, kas laikam jau ir galvenā dimensija sarunā par reģiona konkrētākajiem vaibstiem. Tomēr lielākā daļa no četrpadsmit izstādes māksliniekiem ir gados jauni cilvēki, kuru paaudze tagadējo situāciju mantoja, ne radīja.

Sastapšanās ar kaut ko ne savu, ar ko tomēr nākas rēķināties, var izsaukt dažādas reakcijas – no rezignācijas līdz dumpim, un tās visas tepat vien redzamas. Tomēr viena, kas šķiet vairāk klātesoša par citām, manuprāt, ir mierpilna kontemplācija, kas vienlaikus ir arī vērīgas gatavības caurstrāvots stāvoklis. Gan caur tērpiem, ko Landava sastindzinājusi Nāves jūras ūdeņos, gan caur “Sabir” mainīgajām valodām, gan caur mesiānisko būtni Kerenas Jealas Golanas darbā “Nomina”, kas šķiet iemiesojam gan Jēzu, gan Venēru, – visus šos darbus caurstrāvo nosvērts un vienlaikus neatslābstošs skatiens, kas meklē jaunus ceļus, jaunas valodas, jaunas sapratnes iespējas, meklējumos nebaidoties no konkrētā aizvirzīties pie universālā. Bināro opozīciju un pretinieka nometņu pasaule paliek otrajā plānā līdzīgi kā “Terorista galva” (Ereza Izraeli skulptūra), kura, lai arī mētājas telpas vidū, kļūst pamanāma tikai tad, kad esi aiz tās jau gandrīz aizķēries.

Foto: DELFI

Gan šie meklējumi universālajā, gan darbu tiešums padara tos saprotamus, un manas sākotnējās bažas par kaut kādām mentalitāšu atšķirībām ir gaisušas kā nebijušas. Vispār vairs nešķiet, ka te vietā lietot tik smagnēju kategoriju kā sapratne vai saprašana, – kā jau minēju, prāta (jēdzieniskais) pastarpinājums bieži kļūst sekundārs vai pat pazūd pavisam. Jauno izraēliešu mākslas darbus kaut kā ļoti viegli izdodas piesavināt – padarīt par vismaz daļēji saviem, atrodot tajos kaut ko mīļu un radniecīgu. Gluži kā sapnī, kad, svešādu objektu ieskauts, pēkšņi vari sajusties kā mājās. Un te man pirmoreiz ienāk prātā – varbūt tie sapņi, par kuriem it kā stāsta izstāde, ir sapņi tajā otrā nozīmē. “Sabir” noslēdzas ar mīklainiem Dora Geza vecmāmiņas vārdiem: “Es vairāk sapņoju, kad biju jaunāka.”

Izstādes "Sapņi un drāmas" producents ir kultūras un mākslas izdevniecība "Arterritory.com".

Izstādes darba laiks:
Pirmdien – slēgts
O. — C. 12.00-18.00
P. — S. 12.00-20.00
Sv. 12.00-18.00

Ieeja bez maksas

Izstādē pieejama arī bezmaksas tūres gida pavadībā, katru sestdienu plkst. 12.00 un 15.00, kā arī svētdienās plkst. 12.00.

Izstāde "Sapņi un drāmas" ir tapusi kā speciālprojekts Rīgai, tās iniciators un atbalstītājs ir Rīgā dzimušais uzņēmējs un mākslas patrons Leons Zilbers.