Ķīniešu laikmetīgais mākslinieks, politiskais aktīvists un arīdzan disidents Ai Veivejs jau izsenis ir pazīstams ar saviem apjomīgajiem un gana ambiciozajiem darbiem. Piemēram, izstāžu zāle, kas piepildīta ar 100 miljoniem apgleznotu porcelāna saulespuķu sēklu, aplī izkārtotas uz mietiem uzspraustas zodiaka zīmju skulptūru galvas vai līdzdarbība 2008. gada Vasaras Olimpisko spēļu mākslinieciskā koncepta izveidē.
Taču viņa pēdējais projekts uz pārējo fona manāmi izceļas, turklāt, kā izdevumam "The New York Post" atklāj pats 60 gadus vecais aktīvists, ir arī vistuvākais viņa sirdij. "Ņujorkā es pavadīju 10 gadus. Es vilcinājos šeit veidot projektu, jo es tik ļoti mīlu Ņujorku, man nav viegli vienkārši novietot pilsētā parastu skulptūru... Man bija jāizdara kaut kas, lai atmaksātu šai pilsētai ar cieņu un mīlestību," Ai Veivejs sacīja izstādes atklāšanā.
Sadarbojoties ar labdarības organizāciju "Public Art Fund", Veivejs radījis trīs lielizmēra instalācijas dažādās Ņujorkas vietās – zelta putnu būri Centrālparkā, Dišāna daiļrades iedvesmotas struktūras arkas iekšpusē Vašingtona laukumā un apļveida tīklu, kas ieskauj zemeslodes skulptūru "Flushing Meadows-Corona" parkā. Tāpat izstādes ietvaros aplūkojami arīdzan gleznojumi, plakāti un fotogrāfijas par bēgļu krīzes tēmu, kas izvietoti 300 vietās piecos pilsētas mikrorajonos.
"Tā ir par 65 miljoniem cilvēku, kuri zaudējuši savas mājas. Tas ir lielākais skaitlis kopš Otrā pasaules kara, kas aizvien turpina pieaugt. Es domāju, ka tik ietekmīgai nācijai ir atbildība aizsargāt vājākos," CBS News atklāj mākslinieks.
Izstādes, kas tika atklāta 12. oktobrī un būs apskatāma līdz 2018. gada 11. februārim, nosaukums ir "Labu kaimiņattiecību pamatā ir labi žogi" ("Good Fences Make Good Neighbors"). Tas ir izteiciens, kas ņemts no amerikāņu dzejnieka Roberta Frosta 1914. gada dzejoļa "Lāpot sienu" ("Mending Wall"). AI Veivejs cer, ka šie darbi raisīs tālāku diskusiju, vēršot uzmanību uz Trampa plāniem pastiprināt imigrācijas kontroli, uzbūvējot jaunu sienu starp ASV un Meksiku.
"Projekts ir radīts visiem cilvēkiem, tāpēc, protams, ka arī prezidents Tramps ir aicināts to aplūkot," Ai Veivejs pauž medijam "Dezeen".
Veivejs sevi vienmēr identificējis kā marginalizētu un izstumtu, proti, kā mūžīgo bēgli. Ai Veiveja tēvs Ai Cins bija viens no pirmajiem modernajiem ķīniešu dzejniekiem. Lai arī pirms tam viņš darbojās kā Mao konsultants literatūras politikas jautājumos un pārstāvēja valdību ārvalstu vizītēs, 1957. gadā viņam atņēma amatu un Rakstnieku savienības biedra statusu. Iemesls tam bija rakstnieces Dingas Lingas aizstāvēšana pret apsūdzībām par labēju politisku spēku atbalstīšanu. Rezultātā Ai Cinu kopā ar ģimeni izsūtīja trimdā uz jaunradīto pilsētu Šihedzi, attālā Ķīnas ziemeļrietumu nostūrī, kur ģimene 16 gadus mitinājās trūcīgos apstākļos un cieta badu.
Gluži tāpat kā tūkstošiem Laogai koncentrācijas nometņu ieslodzīto Ai Cins bija spiests tīrīt publiskās tualetes septiņas dienas nedēļā. Pēcāk ģimene tika pārvietota uz fermu Gobi tuksneša malā, kur viņi dzīvoja alai līdzīgā būdā, kas bija paredzēta lopu dzemdībām. Pēc Mao Dzeduna nāves un Kultūras revolūcijas viņi atgriezās Pekinā 1976. gadā.
1978. gadā Ai Veivejs uzsāka studijas Pekinas Filmu akadēmijā, kur apguva animāciju. Viņš bija arīdzan vien no agrīnās avangarda mākslas grupas "Zvaigznes" dibinātājiem. 1981. gadā Veivejs pārvācās uz ASV, lai nodotos mākslas studijām. Iesākumā viņš dzīvoja un mācījās Filadelfijā un Sanfrancisko, bet pēc tam pārvācās uz Ņujorku, kur studēja "Parsons" dizaina skolā un Ņujorkas Mākslas studentu līgā.
Tiesa, studijas viņš nepabeidza un iztiku pelnīja ar ielu mākslu un dažādiem dīvainiem gadījuma darbiem, paralēli turpinot pašizglītoties. Šajā posmā viņš iepazinās ar Dišāna, Endija Vorhola un Džaspera Džonsa daiļradi, kā arī pats sāka radīt konceptuālās mākslas darbus. Viņš nodibināja draudzīgas attiecības arīdzan ar bītņiku dzejnieku Alenu Ginsbergu, kurš pēcāk apmeklēja arī Ķīnu un iepazinās ar Veiveja tēvu Ai Cinu.
1993. gadā, kad saslima Ai Cins, Ai Veivejs atgriezās Ķīnā, kur viņa politiski mākslinieciskās darbības jau bija izpelnījušās uzmanību un neizbēgami arī nosodījumu. Pekinā viņš palīdzēja radīt eksperimentālo mākslinieku kopienu "Pekinas austrumu ciemats" ("Beijing East Village") un publicēja trīs grāmatu sēriju par šo jauno mākslinieku paaudzi.
Pēcāk 1999. gadā viņš pārvācās uz Pekinas ziemeļaustrumu priekšpilsētu Kaočangdi, kur uzbūvēja studiju – savu pirmo arhitektūras projektu. Viņš turpināja veidot dažādus laikmetīgās mākslas projektus, kritizējot Ķīnas valdības nostāju pret demokrātiju un cilvēktiesībām, kā arī izmeklējot korupciju un informācijas slēpšanas gadījumus, līdz 2011. gada 3. aprīlī Pekinas Starptautiskajā lidostā viņš tika arestēts un bez jebkādu oficiālu apsūdzību uzrādīšanas turēts apcietinājumā 81 dienu, pēcāk kā iemeslu nosaucot "ekonomiskus noziegumus", proti, nodokļu nemaksāšanu.
Veivejam tika atņemta pase, ieslodzījumā tika regulāri sists un pazemots, savukārt pēc tam piespriests mājas arests, kas ilga līdz pat 2015. gadam. Kad Veivejs beidzot drīkstēja pamest valsti, viņš devās uz Berlīni, kur aktīvi nodevās bēgļu krīzes problemātikai un uzsāka darbu pie dokumentālās filmas "Cilvēku plūsma". Filmas veidošana aizņēmusi divus gadus, un tajā iekļautas vairāk nekā 40 bēgļu nometnes un robežšķērsošanas vietas 23 valstīs.
Vaicāts, vai ar filmā redzamajiem cilvēkiem viņu saista kas vairāk nekā tikai "darba attiecības", Veivejs atbild, ka "ne pārāk". "Taču es jutu dziļu saikni, jo lielāko daļu sava mūža pats esmu bijis bēglis. Manu tēvu izsūtīja, kad es piedzimu. Viņš bija dzejnieks. Viņš bija spiests doties uz darba nometnēm, un viņu sita un apvainoja 10 gadu garumā. Šodien es esmu spiests pamest savu valsti fiziska apdraudējuma dēļ. Taču es nenodibināju nekādas personīgas attiecības ar bēgļiem. Tās bija ikdienišķas. Viņi visi dabiski pieņēma mani kā vienu no savējiem. Man nebija jāpaskaidro. Mēs jokojām un pavadījām kopā laiku," viņš atklāj "The Atlantic".
Bēgļu tematikai Ai Veivejs savā radošajā darbībā pievērsies arī citos projektos. Piemēram, 2016. gadā viņš izveidoja instalāciju "Droša pāreja" ("Safe Passage"), labdarības pasākuma "Kino par mieru" ("Cinema for Peace") laikā Berlīnes koncertzāli "Konzerthaus Berlin" izgreznojot ar 14 tūkstošiem drošības vestu no Lesbas salas Grieķijā.
Savukārt 2015. gadā viņš uzņēma fotogrāfiju, kurā pozēja gluži kā Turcijas piekrastes ūdeņos noslīkušais kurdu zēns Alans Kurdi, kurš kopā ar savu ģimeni centās nokļūt Grieķijā. Noslīkušā zēna fotogrāfija tolaik nokļuva mediju uzmanības fokusā visā pasaulē, izpelnoties sabiedrības sašutumu un klaji demonstrējot bēgļu krīzes nopietnos apmērus, kas radusies Sīrijas pilsoņkara rezultātā. Veivejs pozēja "India Today" fotogrāfam Rohitam Šavlam, un darbs pēcāk tika izstādīts izdevuma rīkotajā Indijas mākslas gadatirgū, izpelnoties pretēju viedokļu gūzmu.
Sociālo tīklu lietotāji slavēja viņu par "spēcīgas" un "baisas" fotogrāfijas izveidošanu, kas pievērš uzmanību bēgļu liktenim, kamēr citi norādīja, ka attēls neesot pieņemams.
"Māksliniekiem jābūt vairāk cilvēcīgiem nekā politiskiem," Ai Veivejs toreiz paziņoja.
Un visaptverošs cilvēcīgums un cilvēkmīlestība ir viņa radošās darbības pamatā, arvien neatlaidīgi iestājoties par vārda brīvību un vienlīdzību, kas ir arīdzan viņa jaunākā projekta kodols.
"Publiskajā telpā ir daudz runu, kas liecina par potenciālajām briesmām. Tās pauž: "Mēs esam labāki par viņiem. Viņi ir bīstami. Viņi ir problēma." Šīs runas neatzīst cilvēci kā vienotu veselumu. Tās ir pret ideoloģiju, ka mēs visi esam radīti vienlīdzīgi, un tās aizskar cilvēka cieņu un pārkāpj cilvēktiesības. Tā ir atgriezeniska kustība," sarunā ar "Time" rezumē Ai Veivejs.