Kopš pagājušās nedēļas Latvijas Mākslas akadēmijas vestibilā skatāma Ereza Izraeli instalācija "Skaidrā saule ienes to dienā", bet no 2. oktobra Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā Torņakalnā, Latvijas Kultūras akadēmijā un kafejnīcā "Rocket Bean Roastery" var ļauties Daniela Kiczalesa darba "Vēstnesis" hipnotiskajam valdzinājumam. Savukārt kafejnīcās "Kolekcionārs" un "Vest" baudīt Kerenas Jealas-Golanas meditatīvo performanci videodarbā "Nomina". Abus darbus var noskatīties arī, apmeklējot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galveno ēku.

Daniela Kiczalesa videodarbs "Vēstnesis" (The Messenger) seko piecu musulmaņu dienas lūgšanu ciklam. Ekrānā redzama mākslinieka performances video fiksācija – autors kā vientuļš ceļotājs stāv Cofima kalnā Jeruzalemē un spēlē elektrisko ģitāru, skatoties pāri Alisavijas palestīniešu rajonam. Piecas reizes dienā no ausmas līdz rietam, sekojot musulmaņu lūgšanu laikiem, viņš spēlē dzīvajā, saslēdzoties ar muedzina saucieniem. Dzirdama dīvaina harmonija starp Daniela Kiczalesa spēli un muedzina dziedāšanu. Dažkārt ģitāra sāk skanēt uzreiz pēc dziedāšanas sākuma, dažkārt dažas sekundes vēlāk, bet vienmēr abas savdabīgi sinhronizējas. Harmonijas ikreiz ir citādas, jo gan muedzins, gan Daniels katru reizi spēlē / dzied citādāk. Rietumu harmonijas, kas balstās uz pilnu toņu un pustoņu polifoniju, savienojas ar Austrumu toņkārtu, kam pamatā ir nots ceturtdaļa un kas lielākoties ir monotona. Rietumnieka ausij Austrumu skaņa izklausās "šķība", bet to pašu var teikt arī par mūsu skaņām, skatoties no pretējās puses. Taču, lai kā arī būtu, mūzika ir skaista, pilnasinīga, pavedinoša, bet mākslinieka uzdotie jautājumi ir universāli un pievēršas koloniālismam, harmonijai, dabas uztverei, pārņemšanai un starpkultūru dialogam. Atsauce uz Kaspara Dāvida Frīdriha gleznu un romantisma tradīciju nodrošina vēl vienu interpretācijas ceļu: Zemei griežoties, darbā ienāk dramatiskas izmaiņas apgaismojumā, līdz ar to panākot pastāvīgu spriegumu starp figūru un ciemu, muedzina saucieniem un ģitāras spēli, kā arī padarot visu, ko tie reprezentē, par nebūtisku. Galu galā izrādās, ka daba ir patiesais kultūras, reliģijas un mākslas dzinējspēks.

Foto: Kadrs no video

Kerenas Jealas-Golanas darbu galvenā tēma ir dažādi rituāli – gan ikdienišķie, gan reliģiskie. Viņa strādā arī ar dzimtes un feminisma tematiku un daudzos darbos izmantojusi savu ķermeni. Savā videodarbā Nomina autore apspēlē ikonongrāfiskus mākslas tēlus – Kristu pie krusta un Botičelli "Venēras dzimšanu". Video fiksētā performance, kas filmēta rītausmā, rāda mākslinieci puskailu stāvam pie jūras ar ziedu vainagu galvā – rokas nostieptas gar sāniem, galva pieliekta, acis aizvērtas saspringtā koncentrācijas vai meditācijas aktā. Performances intensitāte atgriežas mītiskajos aizlaikos un atsauc atmiņā mītu par subjektivitātes rašanos. Gan Freids, gan Nīče savulaik norādīja, ka kļūšana par subjektu ir vienlaikus varoņdarbs un noziegums pret dabu. Savas individualitātes apliecināšana un atdalīšanās no visa pārējā ir reizē nodevība un triumfs. Darbā Nomina māksliniece norāda gan uz cilvēka milzu lepnību, gan viņa bojāeju.

Jau ziņots, ka Izraēlas laikmetīgās mākslas izstāde "Sapņi un drāmas" Rīgā, topošajā mākslas centrā "Zuzeum" jeb bijušajā "Sapņu fabrikā" būs skatāma no 7. oktobra līdz 5. novembrim.