Eduards Veidenbaums dzimis 1867. gada 3. oktobrī Cēsu apriņķa Priekuļu pagasta "Glāzniekos". Mācījies Cēsu draudzes un apriņķa skolā. Vēlāk patstāvīgi apguvis ģimnāzijas kursu un 1886. gadā pabeidzis Rīgas guberņas ģimnāzijas pēdējo klasi. 1887. gadā Veidenbaums iestājās Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē, bet naudas trūkuma dēļ studijas bija spiests pārtraukt un atgriezties tēva mājās "Kalāčos". Pēc tam E. Veidenbaums devās uz Rūjienu, kur strādāja par mājskolotāju. 1891. gada decembrī pēc saaukstēšanās viņš saslimst un jau nākamā gada pavasarī mirst no strauji progresējošās tuberkulozes.
Eduarda Veidenbauma interešu loks bija ļoti plašs – viņš interesējās par vēsturiskiem un sabiedriski politiskiem jautājumiem, kā arī piedalījās studentu zinātniski literārās biedrības "Pīpkalonija" dibināšanā.
Eduards Veidenbaums ir viens no pirmajiem latviešiem, kurš saņēmis prēmiju par zinātnes popularizēšanu, tomēr plašākai sabiedrībai viņa vārds saistās ar augsta līmeņa dzeju, kurā atklāts intelektuāls un pesimistisks cilvēka likteņa skatījums, kā arī pausts aicinājums vērsties pret netaisnību.
Savā īsajā mūžā dzejnieks radījis apmēram 100 dzejoļu, taču neviens no tiem netika publicēts viņa dzīves laikā. Tikai pēc dzejnieka nāves atklājas viņa daiļrades daudzpusība, un viņa dzeja kļūst populāra. Eduards Veidenbaums ir viens no pirmajiem modernisma dzejniekiem latviešu literatūrā, kura darbi tiek publicēti kopš 1893. gada. Savukārt viņa piemiņai kopš 1967. gada iedibināta Veidenbauma prēmija, kuru piešķir par spilgtu darba cilvēka dzīves atainojumu literatūrā un kuras laureāti ir daudzi pazīstami latviešu literāti.
Veidenbaums guldīts Liepas kapos, bet dzejnieka dzīvesvietā Liepas pagasta "Kalāčos" kopš 1958. gada iekārtots muzejs.