2003. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) glezniecības nodaļu, Jānis Avotiņš savas zināšanas papildinājis gan LMA Vizuālās komunikācijas studijās, gan arī Mančestras Universitātē un Parīzes pilsētas starptautiskajā mākslas skolā. Mākslinieks kopš 2004. gada regulāri rīko personālizstādes ārzemēs, sadarbojoties ar IBID galeriju Londonā un Losandželosā, Minhenes galeriju "Galerie Rüdiger Schöttle", "Vera Munro" Hamburgā un AKINCI Amsterdamā, kā arī piedalās starptautiskās grupu izstādēs. Tāpat mākslinieka darbi iekļauti nozīmīgās privātkolekcijās Eiropā, ASV un Japānā, tajā skaitā arī pazīstamo kolekcionāru Fransuā Pino (François Pinault), Čārlza Sāči (Charles Saatchi), Sandreto Re Rebaudengo (Sandretto Re Rebaudengo), kā arī Rabeli ģimenes kolekcijas (the Rubell Family Collection) krājumos.

"Avotiņš jaunākajos darbos ietur rokraksta konsekvenci, bet arvien vairāk attālinās no gleznas inspirējušo attēlu vēsturiskas konkrētības. Viņa tēli ir vēl daiļāki, glezniecība – izsmalcinātāka nekā iepriekš, reizē saasinot paradoksu, ka pieprasījums pēc skaistuma, noteiktiem gaumes kritērijiem ir kategoriskāks sabiedrībās ar nedemokrātisku režīmu un tāds saglabājas arī ilgi pēc to beigām," – tā par Purvīša balvai nominēto izstādi "Laiktelpas klejotāji" izsakās mākslas kritiķis Vilnis Vējš.

"Jāņa Avotiņa atpazīstamā minimālisma estētikā balstīta monohroma vizuālā valoda piesaista ar savu noslēpumaino atmosfēru,'' viņa teikto papildina mākslas zinātniece Inese Riņķe. "Viegli otas pieskārieni, krāsu nomazgājumi, tukšie gleznu foni ar savādu personāžu portretējumiem rada saspringtu atmosfēru. Šīs gleznas vizuāli līdzinās padomju ēras preses attēliem, kas arī ir mākslinieka iedvesmas avots un ir spēcīga kolektīvās atmiņas zīme."

Jūsu izstādei "Laiktelpas klejotāji" ir ļoti tēlains nosaukums. Kā tas radās, un kādēļ tas ir tāds?

Izstādes nosaukuma autore ir Mūkusalas Mākslas salona kuratore, šīs izstādes veidotāja Sniedze Kāle.

Kādēļ izvēlētais laika nogrieznis ir pirmskara laiks un padomju laiks?

20. gadsimta vizuālās kultūras arhīvs būs precīzāks apzīmējums, un es neteiktu, ka tas ir izvēlēts – drīzāk man, domājot par to, kā un no kā augt man kā māksliniekam, nācās strādāt caur to vizuālās kultūras daļu. Manā gadījumā tā nebija ne māksla, ne folklora, kura izrādījās spēcīgāka manas iztēles, gara, domāšanas ietekmētāja no dzimšanas līdz apzinātam vecumam. Kā arī to, kas ir komunicēt spējīgs publiskajā telpā, jo māksla ir nevis personiska, bet publiska disciplīna jeb tradīcija. Ar lokālo folkloru man nav nekad bijusi ne mazākā saikne. Lokālie mākslas piemēri vienmēr bijuši tuvumā, bet nekad neiespaidoja tā, lai es būtu gribējis caur to augt kā mākslinieks, identificēties caur to. 20. gadsimta masu mediju (avīzes, žurnāli, televīzija, privātie foto) arhīvs izrādījās spēcīgākais manas iztēles ietekmētājs. Protams, arī daba – padomju laika daba.

Kas kalpoja kā iedvesmas avots izstādei "Laiktelpas klejotāji"?

Izstādē atlasīti darbi no Mūkusalas Mākslas salona kolekcijas. Tā ir retrospektīva izstāde. Par iedvesmu jājautā Sniedzei Kālei.

Vai ir kāds konkrēts vēstījums, ko vēlējāties nodot mākslas baudītājiem ar šo izstādi?

Ar izstādi ne. Ar atsevišķiem darbiem arī ne, jo nav bijis nodoma, tos darinot, - vēstījums nav iemesls darbu darināšanai.

Jums ir bijušas vairāk nekā 40 izstādes Vācijā, ASV un Lielbritānijā. Kādēļ nolēmāt palikt dzīvot Rīgā, bet karjeru veidot ārzemēs?

Kad gribēju, tad nevarēju, bet, kad varēju, tad izvēlētās vietas ārzemēs nepārliecināja ar savu saderību un dzīves stilu. Rīga kopš karjeras sākuma un līdz 2016. gadam ir bijusi drīzāk tikai mana darbavieta, bet dzīvošanas sajūta vienmēr bijusi vai nu Vecpiebalgas "Roņos'' vai arī ārzemēs.

Kuru no izstādēm uzskatāt par savu lielāko profesionālo sasniegumu?

Korektāk varētu runāt par atsevišķiem darbiem. Vērtējot izstādes, pa vienam lielākajam profesionālajam sasniegumam katrā no vietām, kur regulāri esmu izstādījies, gan jau ir bijis.

Vai, jūsuprāt, nominācija "Purvīša balvai" uzliek māksliniekam īpašu atbildību?

"Purvīša balva" uzliek zināmus pienākumus. Atbildības slogs ir uz žūrijas pleciem.