Cēsu festivāla piedāvāto tikšanos ar Alekseju Avečkinu (1976–2013) vērtēju kā īpaši izdevušos, jo baleta vakars deva iespēju pāragri aizgājušo baleta zvaigzni ieraudzīt ļoti lielā tuvplānā, paralēli ļaujot aizdomāties gan par mākslas zūdošo dabu, gan nepārejošo vērtību.

Koncerta veidotāji – režisors Roberts Rubīns, mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis, komponists Arturs Maskats un scenogrāfs Andris Freibergs – bija iecerējuši šķietami vienkāršu kompozīciju. Video sižeti, kuros redzams un dzirdams pats Aleksejs Avečkins, mijās ar baleta izrāžu fragmentiem. Latvijas Nacionālās operas un baleta solisti izdejoja gan populāros, klasiskos pas de deux no "Gulbju ezera" un "Apburtās princeses", gan fragmentus no mūsdienu baletiem "Bīstamie sakari" un "Anna Kareņina" u. c. Solistu vidū bija arī viesmākslinieks – Jans Fouseks, kuram savulaik Brno operā Aleksejs Avečkins bija palīdzējis apgūt Valmona lomu komponista Artura Maskata un horeogrāfa Kšištofa Pastora iestudējumā "Bīstamie sakari" Čehijā.

Ļoti konkrēta, nedaudz smeldzīga intonācija tika radīta jau koncerta ievadā – videoekrānā bija redzami Baltkrievijas labības lauki, kas, nobrieduši un dzelteni, šūpojas vieglā augusta vējā. Tikmēr aizkadrā dzirdama Alekseja Avečkina balss, viņš stāsta par savu bērnību un to, cik ļoti izjutis sevi kā atšķirīgu no vienaudžiem. Un vēl dejotājs piebilst, ka ir pārliecināts – visu laiku, bet īpaši caur deju, viņš tiecas atpakaļ uz šo ideālo pasauli, bērnību.

Pirmais koncertnumurs bija Florianas duets no "Apburtās princeses", kas ir viens no pirmajiem Alekseja Avečkina izpildītajiem dejas fragmentiem, ierodoties Latvijas baletā. Simboliski, ka pārī ar Iļanu Puhovu dejoja mūsu jaunais talants Kārlis Cīrulis, kurš pirms pāris mēnešiem plūca laurus prestižā starptautiskā baleta konkursā Maskavā. Taču vēl simboliskāks šķita šā priekšnesuma milzīgais fona attēls, kurā bija redzams Leonardo da Vinči Vitrūvija cilvēks. Turklāt da Vinči taču savulaik bija mēģinājis arī uzkonstruēt cilvēkam spārnus, lai tas varētu lidot. It kā tik vienkāršās asociācijas un labi zināmie attēli baleta, vēl jo vairāk Alekseja Avečkina kontekstā koncerta laikā pārvērtās dziļās un jaudīgās pārdomās.

Foto: Publicitātes foto

Jēgpilnu apcerīgumu koncertam piešķīra arī ļoti pārdomāti izvēlētie fragmenti no Ineses Zanderes intervijas ar baletdejotāju žurnālā "Rīgas Laiks" (2005). Pati Zandere šos fragmentus arī pārlasīja. Tieši šīs intermēdijas ar video fragmentiem veidoja pasākuma jēdzienisko mugurkaulu, kamēr deju numuri šķita kā labas un krāsainas ilustrācijas. Tik spēcīga ir mākslinieka Alekseja Avečkina harisma, kas uz mums spēj starot joprojām.

Saiti ar aizgājušo mākslinieku nodrošināja Alekseja Avečkina kolēģi, kuri dejoja šajā koncertā, – nobriedusī baleta mākslinieku paaudze uz skatuves parādījās nedaudz retrospektīvā ietvarā. Teju ekskluzīva šķita iespēja redzēt Margaritu Demjanoku-Skuteļsku Annas Kareņinas lomā, kas, iespējams, ir viena no viņas radošā mūža dramatiski spēcīgākajām lomām, tāpat Viktoriju Jansoni "Karmenas" fragmentā, kurā balerīna, par spīti savam gaišajam tēlam un blondajiem matiem, kā tolaik, tā šajā koncertā spēja izdejot īsti karstasinīgas kaislības. Smeldzīgi emocionāls bija "Bīstamo sakaru" fragments – koncertam restaurēts visai liels ansambļa skats. Dejošanu šajā kompānijā droši vien kā pārbaudījumu uztvēra Kārlis Cīrulis un jaunākās paaudzes dejotājas.

Žēl, ka skatītāju vietas nebija izpirktas, ko varēja novelt arī uz beidzot atnākušo vasaru. Tādēļ pēc koncerta, dodoties mājās, izjutu ko līdzīgu vainas apziņai, ka pasākums bija vienreizējs un ka daudzi pat nenojauta, ka tāds noticis.

Neticami gaistoša ir māksla. Gan jaušā, gan nejaušā. Pats Aleksejs Avečkins, kā izrādās, nopietni domāja par to, lai viņš neaizdejotos "simt gadus", jo apzinājās, ka vecs vīrietis baltās zeķubiksēs izskatās smieklīgi. Liktenis viņam neļāva aizdejoties, bet bija pārāk nežēlīgs – no dzīves Aleksejs Avečkins aizgāja pāragri, smagas slimības piemeklēts.