2017. gads mūzikas cienītājus lutina – šogad īpaši daudz dažādu labu, spēcīgu un jaudīgu pasākumu notiek kā Latvijā, tā pasaulē. Atkal apvienojušies "Guns'n'Roses", atkal plosās "Metallica", Lucavsalu atklāja "Foo Figters", un tūlīt jau arī "sarkanie asie pipari" Rīgā būs klāt. Gada sākumā ar negaidītu, bet faniem īpaši patīkamu paziņojumu nāca klajā īru grupa "U2" – šovasar tās dalībnieki aizvadīs sev neierastu turneju, kurā svinēs sava visu laiku slavenākā un labākā albuma "The Joshua Tree" 30 gadu jubileju.
Atceros no maniem fanošanas pirmsākumiem, kad rūpīgi krāju preses izgriezumus par iemīļotajām grupām, šķiet, Ainars Mielavs žurnālā "Draugs" par jauno "U2" albumu "The Joshua Tree" rakstīja, citējot pēc atmiņas: "Laikā, kad radio piedāvātā popmūzika sagādā sajūtu, ka pār tevi nolīst zemeņu ķīselis un noķepē līdz pat kāju pirkstiem, šī grupa ir kā svaiga gaisa malks."
Arī paziņojums, ka "U2" dodas koncertturnejā, veltītā šim diskam, bija kā svaiga vēja brāzma viņu diezgan komercializētajā un, ko tur liegties, spēku un asumu zaudējušajā daiļradē, ko pierāda pēdējā diska "Songs Of Innocence" salīdzinoši pieticīgie rādītāji un sekojošās tūres salīdzinoši mazā ažiotāža. Man pašai šis disks laikam ir vienīgais, no kura es nezinu no galvas nevienu dziesmu, arī uz turnejas koncertiem biļetes nemedīju, lai gan sen esmu postulējusi, ka esmu "U2" fane līdz kaula smadzenēm. Uz šo tūri gan tika nolemts doties, lai tur lūst vai plīst, jo galu galā – tieši "The Joshua Tree" bija albums, kas savaņģoja mani uz visiem laikiem. Tikai pēc tam iepazinu dusmīgākos un agresīvākos grupas jaunības laika albumus "Boy", "War" un "The Unforgettable Fire". Braucienam tika izvēlēta tuvākā vieta, Berlīne, un dienā, kad sākās biļešu iepriekšpārdošana, deviņos no rīta jau sēdēju kaujas gatavībā.
Biļetes pazuda pusstundas laikā, bet man laimējās. Kad piecreiz jau biju zaudējusi cerības tās dabūt kaut puslīdz iecerētajā sektorā, kad trīsreiz jau bija izmests paziņojums "piedodiet, viss ir izpirkts, ejiet uz pēcpārdošanas sadaļu", kad sešreiz biju sev nosolījusies ņemt biļetes, kādas nu piedāvās, paveicās uzķert divas apmēram tur, kur gribēju. Jā, es neesmu no stadiona faniem, un ne jau snobisku apsvērumu dēļ.
Ierodoties Berlīnē, pārsteidza tas, ka pilsētā nav absolūti nevienas norādes uz to, ka te notiks tik ievērojams pasākums. Tikai atpakaļceļā uz lidostu pamanīju pāris plakātu zem tilta, ar uzlīmi "Sold out". Nu, tā arī pareizi – kam tērēt naudu reklāmai, ja koncerts tika izpārdots dažu stundu laikā. Pasākuma sajūta parādījās tikai koncerta dienas rītā, kad Berlīnes ielās beidzot parādījās ļautiņi ar jaunākiem vai lielākoties senākiem "U2" koncertu T-krekliem mugurā. Koncerta vakars ļoti atgādināja Latviju – sīks, pelēks un pretīgs lietiņš, kā "Pērkona" dziesmā, un plus 12 grādu gaisa temperatūra. Vinnētāji bija tie, kuri nenoticēja jaukajai rīta saulītei un paņēma līdz lietusmēteļus un džemperus. Bet tas viss, saprotams, nu nekādi neiespaidoja koncerta atmosfēru.
Iesildītāji bija Noels Galahers ar savu "High Flying Birds", kā arī visiem iesildītājiem nolemto – diezgan patukšām tribīnēm. Tiesa, cilvēki aizrautīgi dziedāja līdz "Wonderwall" un "Don't Look Back in Anger", kas, visai loģiski, tika pataupītas beigām.
Starplaiku līdz "U2" varēja aizpildīt inteliģenti – uz lielā ekrāna slīdēja dzejas rindas, pārsvarā amerikāņu autoru. Jāteic, dažs dzejolis "paķēra" diezgan dziļi. Noteiktajā laikā uz skatuves parādījās vientuļš cilvēks, kurš pa mēli aizgāja līdz bungām un klusu apsēdās. Larijs Malens juniors. Viņam sekoja pārējie trīs "U2" grupas dalībnieki, un koncerta pirmās taktis bija kā palēninātā filmā – šķita, ka viss stadions uz brīdi apklust, sastingst, lai uzsprāgtu ovācijās un lēktu kājās arī visi stadiona sektori. Patiesībā tas viss droši vien notika bez sastinguma, norakstu to uz savu emocionālo pacēlumu. Pirms koncerta speciāli neskatījos iepriekšējo šovu ierakstus, tāpēc nezināju dziesmu secību un pārējo. Koncerts sākās ar iespējami jaudīgāko "komplektiņu" – veltījumu pašu pirmsākumiem, pašu jaunībai un pārliecībai – "Sunday Bloody Sunday" un "New Year's Day". Šīs dziesmas ir bijis ierastais repertuārs arī pārējās grupas turnejās, taču "The Joshua Tree Tour" kontekstā ieguva īpašu skanējumu.
Kolēģis, kurš bija redzējis internetā pirmo koncertu, pareģoja, ka nākamā būšot "Bad", taču tā vietā Bono rotaļīgi nodziedāja "Singing in the Rain", kas tobrīd ļoti tieši atainoja notiekošo, un tad jau sāka skanēt "Bad". Koncerta emocionālākie apmeklētāji, šo rindu autori ieskaitot, neslēpa asaras – "U2" pirmsākumu dziesmas tomēr ir ļoti iespaidīgas, nav ko liegties. Vēl viens ovāciju sprādziens uz "Pride (In the Name of Love)". Tikai pēc šā nelielā ievada iedegās ikoniskais, spilgti sarkanais milzu ekrāns, uz kura fona sīkas, bet ļoti precīzi saskatāmas pat no Berlīnes olimpiskā stadiona tālākajām rindām četras nelielas figūriņas. Un viss. Iespaidīgs minimālisms.
Koncerta turpinājumā, kā solīts, viss "The Joshua Tree" albums no pirmās līdz pēdējai dziesmai, ieskaitot "Red Hill Mining Town", kas nekad iepriekš koncertos nav skanējusi. Pirms šā koncerta diezgan daudz domāju, kā šis albums skanēs milzīgā, pārpildītā stadionā zem klajas debess, jo "The Joshua Tree" dziesmas tomēr ir, es teiktu, intīmas, tajās patīkami saklausīt katru noti, katru niansi. Vismaz es visdziļāk šo albumu izbaudīju, reiz melnā ziemas naktī braucot uz Gulbenes ralliju.
Protams, koncerts neskanēja, kā ieraksts, taču man īpaši patika tas, ka tika saglabāta šī albuma vienotība, viengabalainība, kas faktiski nekad nav koncertos, kuros visbiežāk tiek miksēti dažādu gadu un albumu gabali. Šis nebija tas gadījums. Ko mana muzikāli neizglītotā auss uzķēra – noslēdzošā dziesma "Mothers of Disappeared" nebija tik smeldzīga kā albumā, tā bija asāka, kareivīgāka.
Nodziedājusi koncerta "oficiālo" daļu, grupa aizgāja, lai atgrieztos uz nākamajām septiņām dziesmām, un tad gan pārņēma tāda kā "lupatu deķa" sajūta, kad sadiegti kopā dažādi, lai arī skaisti, drānas gabaliņi.
Pamācoši politiskie vēstījumi, obligātās aizsardzības un veltījumu dziesmas – viss, ko "U2" koncerti allaž devuši. Šoreiz līdzi jutām Sīrijai ar "Miss Sarajevo", domājām par skaisto ar "Beautful Day", savukārt "Elevation" Bono izpildījumā izskatījās iezadzies kaut kas no "mušu cilvēka", kas savulaik plosījās pa "Zooropa" skatuvi. Interesants šķita "Ultraviolet" veltījums drosmīgām sievietēm pasaules vēsturē – sufražistēm, cīnītājām, izcilām aktrisēm un politiķēm. Pazibēja gan trauslās Emmas Vatsones, gan jauniņās Angelas Merkeles, gan ķīmiķes Marijas Kirī seja. Koncerts noslēdzās ar politisko vēstījumu un līdzjušanu Āfrikai ar "One", bet pašās beigās, atkal tā rotaļīgi, ar "The Beatles" dziesmu "Rain", kuru dziedājām visi, salijuši un nosaluši.
Kā jau teicu, neesmu nedz mūzikas eksperte, nedz vēsturniece, tāpēc novērtēt šo koncertu no tāda viedokļa nevaru, un arī fana statuss traucē būs objektīvai, taču nedaudz bija sajūta, ka pašiem "U2" ir kļuvis par smagu tas komercspiediens, kas uz viņu pleciem uzvēlies kopš "The Joshua Tree", "Rattle And Hum" un arī "Achtung Baby" laikiem. Dzīšanās pēc arvien lielākiem un iespaidīgākiem šoviem, arvien smagākas un prasīgākas tūres, vajadzība pēc arvien jaunām idejām un albumiem. Bija sajūta, ka šajā turnejā "U2" četrinieks atļaujas, kā saka, atraisīt kurpju šņores un kaklasaites un iekāpt ar basām pēdām jaunības pļavā, tajā pašā laikā nekļūstot jūtelīgiem vai banāliem un necenšoties par varītēm ielīst tajā pašā ādā, kurā bija, ierakstot šo ikonisko albumu, kas grupu uznesa pašā slavas zenītā. Tam palīdzēja iespaidīgs vizuālais noformējums – uz lielā ekrāna tika demonstrētas instalācijas un klipi, ne tikai pašu mūziķu tuvplāni. Neizpalika arī tas, ko mēs jaunībā saucām par "Bono valodiņu", viņa piedziedājumi dziesmās. Noslēgumā varu teikt – grupas koncerts bija pamatīgs un ar cieņu pret sevi tajā tālajā 1987. gadā.
