Jaunajā Rīgas teātrī nesen pirmizrādi piedzīvojis Anatolija Marienhofa romāna "Ciniķi" dramatizējums, bet "Rīgas festivālā" 16. jūnijā gaidāma Gunas Zariņas un Latvijas Radio kora izrāde "Naktssardze". Abu šo uzvedumu režisors ir Vladislavs Nastavševs, kurš 2. jūnijā viesojās Latvijas Radio 3 "Klasika" kanālā. Uz jautājumu, kā nekļūt ciniķim, Nastavševs atbild, skumji pasmaidot, mazāk lasīt, mazāk zināt, mazāk domāt, jo ir pat teiciens, ka plašas zināšanas vienlaikus sniedz arī lielas sāpes.
"Esmu ļoti apmierināts ar iznākumu, taču joprojām izrādi pieslīpējam, jo izrāde iznākusi ļoti "bieza"," par iestudējumu "Ciniķi" sarunā ar Latvijas Radio saka Nastavševs.
"Lai veiksmīgi pārvaldītu šo biezo informācijas un emociju plūsmu, vajadzīga ļoti liela precizitāte – daudz lietu tur notiek vienlaikus. Tā ir kā kolāža, mozaīka. Ir vajadzīga precizitāte. Katrai sekundei ir nozīme," stāsta Vlads. "Šī arī nav tā izrāde, par kuru var teikt – ai, gan jau aktieri ar laiku iespēlēsies. Iestudējums ir izteikti režisorisks darbs, un bez režisora klātbūtnes aktieriem grūti saprast, kas varētu mainīties. Protams, emocionālais piepildījums ir viņu ziņā, bet tikai no manis atkarīgs, lai iestudējumam piešķirtu gan ārējo, gan iekšējo zīmējumu. Reizēm domāju – tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, arī šī izrāde nekad nebūs gatava. Bet vispār jau esam tuvu tam."
Režisors sarunā ar Latvijas Radio neslēpj – romānā atspoguļoto vēsturisko notikumu atlase bijusi pamatīga un ļoti rūpīga. "Ļoti gribējās attīrīt izrādi no visa liekā. Izrādē ir divas galvenās līnijas – tēlu attiecību līnija un vēsturiskais konteksts jeb vēsturisko un politisko notikumu līnija. Tās abas nemitīgi pārklājas, lai rastos sajūta, ka īstenībā tas ir viens un tas pats. Attiecības ietekmē politiskos notikumus un otrādi – politiskie notikumi ietekmē cilvēkus."
"Starp citu, vārda "ciniķis" izcelsme saistīta ar sengrieķu filozofijas skolas pārstāvjiem — kiniķiem, kuri dzīves laimi meklēja askēzē, cenšoties atbrīvoties no visām liekajām un nevajadzīgajām prasībām, kļūstot par "nabadzības filozofiem". Bieži vien kiniķu vienīgā manta bija ubaga tarba, ceļa spieķis un apmetnis. Kiniķi aicināja atgriezties pie dabas, noraidot kultūras iedibinātās tradīcijas kā nevajadzīgas."
"Par populārāko kiniķi cilvēces vēsturē tiek uzskatīts Diogens, kurš dzīvojis mucā, nepazinis kaunu un nerēķinājies ar apkārtējo jūtām, savā dzīvē realizējis kinisko principu – jo mazāk vajadzību, jo labāk."
"Tātad Senajā Grieķijā cinisms bija vērsts uz to, lai aptvertu patiesību, tam bija cēls mērķis. Ka mēs darām to, ko darām – lasām, domājam, atbrīvojamies no morāles, no vispārpieņemtā, lai sasniegtu garīgo apgaismību un augstāko patiesību. Mūsdienās cinisma jēdziens ir izkropļots – šodien cinisms, tieši otrādi, sniedz atteikšanos no ideāliem, vērsts uz izārdīšanu.
Ja iegūglējam, kas ir ciniķis, pirmais, kas izlec – ka cinisms ir nespēja just līdzi, ticēt un noticēt tam, ka tas, kas notiek, piemēram, politikā, ir labi un pareizi. Šajā ziņā mēs visi dzīvojam ar sajūtu, ka kaut kas aizgājis greizi un no šī viedokļa mēs visi esam ciniķi," saka režisors.
Kā nekļūt ciniķim? "Mazāk lasīt, mazāk zināt, mazāk domāt," skumji pasmaida Vlads. "Jo ir pat teiciens, ka plašas zināšanas vienlaikus sniedz arī lielas sāpes. Cita lieta – dažreiz izvēles var arī nebūt, un tad, lai izdzīvotu, jākļūst par ciniķi, citādi tu kļūsi par upuri."
Jau sākotnēji Vladislavs Nastavševs arī intervijā "Klasikai" atzina, ka izrādē "Ciniķi" diezin vai skanēšot mūzika, jo viņš to nedzirdot, tomēr rezultātā skaņu celiņš ir ļoti blīvs. "Pie tā ļoti veiksmīgi strādājis Toms Auniņš, ir arī viena mana dziesma ar Borisa Pasternaka spēcīgo dzeju, ko izpilda Guna Zariņa. Tā ir par rudeni, norietu, par kauna apziņu, kas Pasternakaprāt piemīt rudenim." Izrādes sākumā tā skan dzīvajā – viegla un popsīga – jo populārā mūzika ir lielākā cinisma izpausme pret mākslu un to, kas notiek ar cilvēkiem. "Tajā ir ļoti liels cinisma lādiņš," saka Nastavševs. Savukārt pēc tam, kad dziesma jau skan ierakstā, tai jau ir nopietnāki akcenti.
Gunai Zariņai iecerēta arī nozīmīga loma Latvijas Radio kora veidotajā uzvedumā "Naktssardze", kas "Rīgas festivāla" programmā Rīgas Sv. Pētera baznīcā tiks izrādīta 16. jūnijā. "Tur pagaidām viss attīstās. Es to pat nesauktu par izrādi, drīzāk – koncertuzvedumu. Tā pamatā ir Apolinēra poēma "Mirušo māja", kas vēsta par to, kā dzīvie satiekas ar mirušajiem, kopā pavada aizraujošu un notikumiem bagātu nakti, un tad šķiras. Stāsta morāle – ka mirušie ir jāmīl, jānovērtē un jāciena," atklāj režisors.
Diriģents Sigvards Kļava kopā ar komponistu Ēriku Ešenvaldu piemeklē atbilstošu mūziku, kas varētu labāk šo tēmu atklāt. Un viscaur skanēs dzeja. Guna Zariņa iejutīsies Naktssardzes lomā.
"Pēterbaznīcai kā telpai būs milzīga nozīme. Arī šai darbā galvenais varonis atnāk uz kapiem uz redz māju ar milzīgiem logiem, kuros kā manekeni ir salikti mirušie, kuri ir sagatavoti apglabāšanai. Pēkšņi viņi atdzīvojas," stāsta režisors.
