"Reizēm domāju, ka varbūt ir vēl kas cits bez mūzikas, bet vienmēr tomēr atgriežos pie tās. Aizbēgt neizdodas," smaidot atklāj latviešu dziedātāja un mūziķe Linda Leen, kura pagājušā nedēļā publiskojusi savu trešo oriģināldziesmu albumu "Digital Church".
Māksliniece, kura šogad piedalīsies arī konkursā "Supernova", jauno albumu lolojusi vairākus gadus, sadarbojoties ar dažādiem ārzemju producentiem, līdz beigās nolēmusi uzticēties "Instrumentu" un "Carnival Youth" producentam Gatim Zaķim. Ierakstā piedalījušies arī pieprasīti latviešu un zviedru mūziķi – ģitārists Jānis Ruņģis, bundzinieks Ivars Arutjunjans, basists Toms Edijs Nordens un taustiņinstrumentālists Džonatans Guzmans. Savukārt dziesmu tekstu tapšanā palīdzējusi atzītā dzejniece Viktorija Horna.
Sarunā portālam "Delfi" Linda stāsta par jaunā albuma ceļu pie klausītājiem, mīlestības nozīmi darbā un to, kā vīzija palīdzēja pieņemt lēmumu par startēšanu "Eirovīzijas" atlasē.
Vai ir jau kādas pirmās atsauksmes par albumu? Ko tu par tām domā?
Ir jau dažas recenzijas, bet ļoti dažādas. Tas droši vien ir normāli, tā vienmēr būs – kādam patiks, kādam nepatiks, kādam šāda estētika strādās, citam – ne, bet man vienmēr galvenais bijis, lai var dzirdēt, ka tas ir kvalitatīvs darbs – ne tikai tehniskā ziņā. Lai jūtams, ka tas ir labs, profesionāls darbs. Var patikt vai nepatikt, bet svarīgākais, lai mākslinieciskā un tehniskā vērtība nav apstrīdama. Man liekas, ka tas ir labs pamats, uz kura atrast savu īsto klausītāju. Arī man, kad klausos un izbaudu mūziku, ir svarīgi, lai tas ir ļoti labi izpildīts.
Pazīstot producentu un mūziķus, kuri piedalījušies ieraksta tapšanā, "Digital Church" noteikti ir profesionāli radīts darbs, bet, cik zinu, tas prasījis četrus gadus. Kas notika šo gadu laikā?
Tas sākās studijas "Cinevilla" radošajā nometnē. Man bija sakrājušās vairākas muzikālas idejas, biju sapratusi, ka man kā māksliniekam vajadzīgs "dedlains". Grupā ir citādi – jūs regulāri tiekaties, viens otru iekustināt kā sviras, bet es esmu viena pati, tāpēc man vajag piesaistīt cilvēkus, lai lietas iet uz priekšu. Mūsu uzdevums nometnē bija radīt tēmu dziesmām, kuru demo versijas pēc tam atskaņojam koncertā. Tur mēs bijām – Rūdolfs Macats, Matīss Čudars, Ivars Arutjunjans, kurš visu šo laiku bijis ar mani kopā mūzikas radīšanas procesā, kā arī kontrabasists Johanness Vahts.
Tā mēs desmit dienas tur bijām, un dziesmu demo versijas tapa tieši tur. Vēlāk man bija plānots ar to pašu producentu, kurš producēja singlu "Pink Glasses", turpināt sadarbību un ierakstīt albumu, bet viņš ģimenes apstākļu dēļ nevarēja turpināt darbu. Tad sākās tāds diezgan ilgs meklēšanas process – Sprīdīša ceļojums. Kā uz maldugunīm purvā. Maldugunis tāpēc, ka ne viss ir tāds kā izklausās. Pat ja noklausies kāda producenta darbu, nekad nevar zināt, cik daudz ir paša producenta artava, cik – paša mākslinieka. Protams, kaut kādu rokrakstu var sadzirdēt, bet nevarēsi zināt, kāda būs tieši tava ķīmija ar šo producentu. Man bija ļoti skaidrs, kā albumam jāskan. Droši vien arī tāpēc, ka man nekad nav bijusi tik spilgta vīzija, kāda bija šoreiz, es bieži vien atteicos no iesāktā darba, saprotot, ka tas neiet tajā virzienā, kurā es gribu mūziku aizvest.
Tātad tu ceļoji pie dažādiem producentiem dažādās pasaules vietās, bet kurā brīdī un kādēļ tu saprati, ka albumam jātop Latvijā?
Es sapratu, ka gribu strādāt ar Gati Zaķi, noklausoties daudzus albumus, kurus viņš pēdējā laikā ir tapinājis. Viens no nesenākajiem, kas mani pārliecināja, bija "Carnival Youth" albums "Propeller". Tā bija tā skaņa, uz kuru es gribēju iet. Es zināju, ka Zaķis ļoti mīl mūziku. Tas, kā es teicu albuma prezentācijā, man ir ārkārtīgi svarīgi. Tas ir neatsverami, bet tas nav pašsaprotami – cilvēki ir ļoti dažādi. Ir, piemēram, daudzi, kuri profesionāli darbojas mūzikā, viņiem viss labi padodas, taču mīlestība viņiem nav obligāta sastāvdaļa. Bet tieši mīlestība ir izšķirošais. Kā rakstīts Bībelē: "Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis" (Pāvila 1. vēstule korintiešiem – red.). Ko tas dos, ja tevī nav mīlestības? Gatis ir tiešām mākslinieks ar mīlestību. Mēs kopā veidojām skaņas dizainu, kas man ir ļoti svarīga sastāvdaļa – tas ir ietvars, kas palīdz saturam nolasīties. Mums bija viegli sastrādāties, lai arī nākam no dažādām mūzikas jomām. Tas man patiesībā bija iedvesmojošākais – džeza mūziķu krāsaino pieeju, Gata indī mūzikas pieeju un manu popmūziku sakausēt kopā. Viens no mūsu skaņas mērķiem bija tā dēvētais graudainums, kas savā ziņā ir atsauce uz rokenrola zelta laikmetu, tai pašā laikā, esot 2017. gadā.
Raksturo vienu dienu studijā. Vai tev un mūziķiem bija kādi īpaši rituāli, gadījumi vai spēles, kad ierakstījāties?
Patiesībā mēs ierakstījāmies diezgan ātri – tās bija desmit dienas. Turklāt divus no mūziķiem es ieraudzīju tikai pirmajā ieraksta dienā, Ivars uzaicināja savus biedrus no Zviedrijas pievienoties. Bet albumam būtu labi jāskan arī tad, ja tur ir tikai bungas, ģitāra un balss. Tās bija albuma krāsas, par kurām biju pārliecināta – Ivars kā bundzinieks un Jānis kā ģitārists. Protams, vēl Gatis kā producents. Tas man bija absolūtais pamats, kodols. Tālāk pārējais bija piepildošais elements – kā plazma asinīs. Tomēr arī albuma ierakstīšanas process bija atklāts improvizācijai, lai gan bija dziesmu struktūras, kas radītas pirms trim gadiem, bija šis tas no sadarbībām ar citiem producentiem – Losandželosas laikiem, Berlīnes laikiem.
Prezentācijā stāstīji, kā viena no dziesmām balstīta ģitārista Jāņa Ruņģa improvizētā muzikālajā frāzē, ko biji padzirdējusi un ierakstījusi nelielā koncertā. Tātad albumā, par kuru tev bijusi skaidra vīzija, liela nozīme ir arī spontanitātei.
Jā, arī "Beyond Velvet Skin" ir improvizācijas auglis. Tas notika iesildoties, pašā pirmajā dienā, kad džeki vispār pirmo reizi spēlēja kopā. Mums bija paredzēta dienas pirmā puse, lai iekārtotos studijā. Mēs visi bijām vienā telpā un rakstījāmies dzīvajā. Jonatans (Guzmans – red.) iemēģināja "Hamondu" ("Hammond" elektriskās ērģeles – red.), tad pievienojās pārējie, un vienā brīdi es sēžu un saprotu, ka te kaut kas ir saslēdzies. Ātri ierakstījām tēmu, katru nākamo dienu turpinājām čubināt melodiju un pēdējā dienā varējām nākt klajā ar – hei, mums ir jauna dziesma! Tas ir ļoti labi, jo mums deva iespēju atteikties no divām dziesmām, kas bija demo ierakstā, kas manī īsti vairāk nedzīvojās.
Viņš prasīja, vai es gribot kaut kādu revolūciju uztaisīt? Es teicu – nu ja! Ko tad citu?
Ar Jāni Ruņģi es jau sen gribēju sadarboties, man ļoti interesantas liekas viņa krāsas, viņa spēja būt riktīgam kosmonautam. Tieši tas man no viņa ir vajadzīgs, tikai man gribas to kosmosa krāsu ielikt tādā skaidrā struktūrā. Varbūt tā ir estētika, kas man pašai patīk visvairāk – lielas lietas, kas pateiktas vienkārši. Reizēm ir grūti pārāk milzīgo pasauli, kas ir manī iekšā, mēģināt ietvert tā, lai tas ir saprotams un uztverams. Es neesmu no tiem māksliniekiem, kuriem ir vienalga, vai to saprot vai ne. Es gribu sakontaktēties ar klausītāju, dzīvot un elpot kopā.
Kam šis albums ir jāklausās?
Tas gan ir grūts jautājums. Es to sauktu par inteliģentu popmūziku. Citādi es nevaru atbildēt.
Baznīcas un garīguma motīvs, uz kuru vedina gan albuma nosaukums, gan pirmā singla videoklips, gan vārdi dažās dziesmās, daudziem asociējas ar mieru, lūgšanos un meditāciju, taču albumā ir arī vairāki roķīgi un ekspresīvi skaņdarbi. Ko tev nozīmē būt baznīcā? Un kas tevi vairāk piesaista – klusums un apcere vai mūzikas klausīšanās?
Šai gadījumā par sava veida svētnīcu kļuva mūsu studija. Tāpēc arī prezentācijas pasākums notika tur. Ierakstu apstrādes procesā, kas bija daudz ilgāks – vismaz trīs reizes ilgāks – nekā paša ieraksta veikšanas process, tieši tad mums bija savi rituāli. Mums bija rīta rituāls, kurā pirmajā pusstundā ar obligāto kafijas krūzi mēs pārrunājam vakardien dzirdēto un to, kā mēs dzirdam šodienai sagatavoto dziesmu. Tad bija gājiens uz kafejnīcu, kur mūs jau gaidīja ar smaidu. Dažreiz mēs studijā bijām ļoti ilgu laiku. Apstrādes procesā es Zaķim bieži teicu, ka man vajadzīga sajūta "uz augšu". Es atceros, ka iepriekšējam producentam Losandželosā, savukārt, man bija jāsaka – es saprotu, ka tev liekas, ka dziesma skan, bet es nejūtu klikšķi, nu, nav, dziesma nerezonē ar mani, pameklējam vēl. Viņš prasīja, vai es gribot kaut kādu revolūciju uztaisīt? Es teicu – nu ja! Ko tad citu? Es gribu veikt skaņas revolūciju, atrast kaut ko savu, kaut ko unikālu. Un, lūk, tas, ko uzķēra Zaķis, bija tā pacilājošā, pat savā ziņā dievišķā sajūta. Saprotu, ka tas viss varbūt izklausās drausmīgi patosīgi, bet man tas tā nav. Man tas ir svarīgi, jo esmu visu sevi atdevusi šim albumam. Reizēm domāju, vai tas tiešām ir vajadzīgs, bet es citādi nemaz nevaru. Tās ir miljons mazas sajūtiņas un domiņas, kas kopā saucas "Digital Church". Virziens uz augšu – to es gribu sniegt klausītājiem koncertos. To ieelpas sajūtu. Tā sajūta ir citās dimensijās klīstoša. Es to uztveru kā kaut ko ļoti tālu. Turklāt tas nav tikai mans darbs, tā ir visa mana dzīve. Mūzika ir kaut kas tik skaists un dievišķs, un albums ir mans mēģinājums tuvoties tam dievišķajam.
Vai tu gribētu jauno repertuāru spēlēt baznīcās?
Baznīca jau ir vienkārši ēka. Tas, kas veido ticību un mīlestību, ir cilvēks, tas ir Dievs. Baznīca ir tikai telpa, kurā cilvēki sapulcējas, lai koncentrētos. Protams, ļoti skaista telpa. Un piepildīta ar saturu. Mums bija doma par albuma atklāšanu Anglikāņu baznīcā, bet nolēmām, ka tad tā atsauce būtu pārāk tieša. Vispār jau – kāpēc gan ne. Mēs gribējām atklāšanu baznīcā arī tāpēc, ka tur ir ērģeles, un albumā ērģeļu skaņas izmantotas daudz. Bet tad mēs sapratām, ka mūsu studijā tāpat ir daudz ērģeļu. Tā arī palikām pie "Tru Music Studio".
Pirmīt minēji vārdus "skaņas revolūcija". Man liekas, ka latviešu populārajā mūzikā nav daudz ierakstu, kurā tik klātesoša ir improvizācija. Cik lielā mērā tu seko līdzi latviešu mūzikā notiekošajam un vai domā par to, kā tur trūkst?
Nē, es nemēģinu aizpildīt kaut kādas tukšās vietas. Saistībā ar latviešu mūziku varu teikt, ka es ļoti bieži apmeklēju akadēmiskās mūzikas koncertus. Opera un simfoniskās mūzikas koncerti. Populārā mūzika – īsti ne.
Bet tu taču darbojies tieši tajā lauciņā.
Jā un nē. Tāpēc, ka es īsti neapgrozos tajā vidē. Man ir pilnīgi citi cilvēki apkārt. Savā ziņā mana muzikālā darbība ir noslēgts lielums, kurā ir tieši tie cilvēki, kurus tobrīd vajag. Džeza un blūza vide ir tā, kurā esmu vairāk. Tieši tur atradu cilvēkus, ar kuriem šobrīd spēlēju. Bet es neklausos radio un neskatos televīziju, tādā ziņā nezinu, kas notiek. Tomēr es daudz ietekmējos, kad ceļoju. Tā es atklāju daudz jaunu mākslinieku. Esmu kosmopolīts.
Bet par popmūziku tomēr jārunā, jo tu piedalīsies "Eirovīzijas" atlases konkursā "Supernova". Kā pieņēmi šādu lēmumu un ko tas tev nozīmē?
Tas varbūt skanēs jocīgi. Mēs ar draugiem ik pa laikam skatāmies "Eirovīzijas" lielo finālu. Kādreiz līmenis, kādā cilvēki tur izpildījās, bija diezgan apšaubāms. Protams, bija arī pa kādam labam gabalam, bet kopumā tas bija tāds diezgan neskaidrs pasākums. Arī ar nesaprotamiem mērķiem – nevarēja saprast, kāpēc cilvēki piedalās. Piedalījās visādi dīvaiņi. Taču tagad – pēdējo gadu laikā – uz pasākumu skatāmies jau pilnīgi citādi. Tur piedalās jau realizējušies mākslinieki. Nav vairs nekādu mazo meža dīvainīšu, un pasākums kopumā sāka izskatīties kvalitatīvs. Arī "Supernova" pēdējos divus gadus ir ļoti labā līmenī. Man pašai nebija ieceres piedalīties. Jau sen šādu domu man nav.
Tomēr, kad vasarā rakstījām albumu, otrā dziesma, pie kuras strādājām, bija "Who Is In Charge". Tovakar mēs strādājām ilgi – līdz kādiem vieniem naktī. Ar skaņu bijām tikuši aptuveni pusceļā. Braucot mājās, es paņēmu ierakstīto līdzi, uzliku mašīnā paklausīties, un man atnāca vīzija – par lielu skatuvi, par to, cik pacilāti ir cilvēki zālē un es. Vīzija, kurā dziedu tieši šo dziesmu – "Who Is In Charge" – par sociālo tematiku, par atbildību, par apzinātību, par nejēdzībām, kuras patiesībā ir ietekmējamas caur mūsu izvēlēm. Es to ieraudzīju un sapratu, ka tā nevar būt neviena cita skatuve. Tā ir skatuve, no kuras varu uzrunāt ļoti daudz cilvēku. Tādu auditoriju citos veidos es nekad nesasniegšu. Tie ir miljoniem skatītāji, kuriem es varu nodot savu ideju, savu labo gribu. Vēl es, protams, gribu, lai mana mūzika dzīvo. Tāpēc es piedalos nevis ar "Eirovīzijai" sarakstītu dziesmu, bet ar dziesmu, kas tapa jau pirms pāris gadiem un vienkārši tagad ir noformējusies un skan tieši tā, kā es viņu jūtu. Man pat liekas, ka tieši šī dziesma ir albuma esence – tā ir visjaudīgākā. Es pati, tāpat kā bekvokālistes, katru reizi, kad dziesmu dziedu, uzlādējos. Tas arī ir iemesls, kāpēc es to visu daru – uzlādēt cilvēkus.
Dziesma ir aicinājums mūsu atšķirības nevis noniecināt, bet akceptēt un svinēt. Samierināt, nevis šķelt. Var jau būt, ka tas ir trendīgi – iet ar šādu tematiku piedalīties "Supernovā", bet arī tas nebija apzināti. Vienkārši atnāca vīzija, ka man tas jādara, un viss. Es tur gribu būt tikai tad, ja varu izpildīt savu mūziku, kurai es ticu. Sasniegt klausītāju tieši ar savu dziesmu. Un, protams, pārstāvēt savu valsti labākajā veidā, kādā es kā mākslinieks spēju.
