Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) šogad svin 90. pastāvēšanas jubileju, aicinot klausītāju uz virkni krāšņiem koncertiem. Atzīmējot dzimšanas dienu, LNSO sadarbībā ar portālu "Delfi" uzsāk jaunu rakstu sēriju "Viens no 90", kurā iepazīstinās ar dažiem orķestra mūziķiem, viņu ikdienas priekiem, hobijiem un darba specifiku.
LNSO ir liels organisms, kur katram no mūziķiem ir gan viņa skatuves karjera, gan dzīve ārpus orķestra. Lielais simfoniskais kopums veidojas no šīm personībām, un katra no tām ir tuvākas uzmanības vērta, tāpēc aicinām iepazīt tuvāk vismaz dažus no viņiem.
Šajā portretskicē pirmo vijoļu grupas mūziķe Aija Sūna, kuru var ieraudzīt gan LNSO koncertos, gan Doma laukuma Ziemassvētku tirdziņā, kur 9. namiņā starp Radiomāju un svētku egli Aija tirgo pašas ceptas piparkūkas.
Doriņš, Stravinskis un Kahidze
Aija Sūna dzimusi Rīgā, bet par rīdzinieci sevi šobrīd vairs neuzskata. Nu jau desmit gadu kā dzīvo Ķegumā. Bērnība pagājusi Rīgā, vasaras aizvadītas laukos – uz Liepājas pusi ir tāda vieta Biksti. Aijas mamma ir kurzemniece, tēvs nāk no Valmieras puses.
Vijolspēli Aija apguva Dārziņskolā, visus 12 gadus pie Igora Doriņa. Kādu viņu atceras Aija?
"Ļoti mierīgs, nekad nebļāva. Tikai vienu reizi, bet pēc tam tad arī bija tā, ka nevar paspēlēt, rokas trīc. Ielika ļoti labus pamatus stājas un roku ziņā. Tajā laikā, kad mācījos, man viņš likās gara auguma, slaids un skaists skolotājs."
Pēc tam sekoja studijas konservatorijā.
"Iestājos LNSO ilggadējā koncertmeistara Valda Zariņa klasē, tas bija mans sapnis un mērķis, bet pasniedzējs aizbrauca strādāt uz Norvēģiju. Nomācījos pie viņa tikai pirmajā kursā. Pēc tam pārgāju pie Ulda Sprūdža, periodiski mācījos arī pie Jāņa Bulava un bakalaura grādu ieguvu pie Andra Baumaņa. Iestājos maģistrantūrā stīgu kvarteta specialitātē pie Agnes Stepiņas, bet to nepabeidzu. Ar pedagogiem man vienmēr ir ļoti veicies."
Ironiski raksturojot katru orķestra grupu, pirmo vijolēm vienuviet veltīts apzīmējums 'sportisti'. Vai tas atbilst patiesībai?
"Savā ziņā jā. Nepateikšu, kurš no lielajiem meistariem teica – "vijolnieki un otrās vijoles". Sportisti droši vien tādā ziņā, ka augstāk, ātrāk."
Vai vijolniekiem nav savs žargons, mentalitāte, dīvainības?
"Nē, mēs tādi nopietnāki cilvēki." (pasmaida)
Cik ilgi Aija Sūna spēlē orķestrī?
"Šogad janvārī apritēja 20 gadi, kopš esmu štatā. Sāku strādāt orķestrī, kad bija aizgājis Pauls Megi. Tobrīd galvenā diriģenta nebija. Tad sākās sadarbība ar Terji Mikelsenu, pēc tam nāca Olari Eltss un Karels Marks Šišons. Vispirms biju aizvietotājmūziķe. Viss stāsts patiesībā ir tāds: kad mācījos akadēmijas otrajā kursā, konservatorijas orķestra atsevišķu instrumentu grupu darbus vadīja Reinis Galenieks, kurš bija LNSO vijolnieks. Vienreiz viņš saka tā – būs noklausīšanās uz aizvietotājiem, tev tur vajadzētu nākt. Man likās – ārprāts, ko tad nu es tādā kolektīvā... Viņš saka – nē, tev jānāk. Atnācu un nospēlēju, ja nemaldos, kaut ko no Baha. Man pasaka – no rītdienas nāciet darbā. Protams, nebiju nevienu partiju mācījusies. Atnāku, un priekšā Stravinska "Svētpavasaris" vai "Ugunsputns". Pirmajā mēģinājumā bija slapja mugura. Vienu mēnesi sabiju vietniekos, pēc tam bija konkurss uz štata vietu, kuru arī dabūju."
Vaicāta par sevišķi spilgtiem koncertiem, Aija uzreiz atminas diriģenta Džansuga Kahidzes viesošanos: "Jutos kā nokļuvusi cita līmeņa plauktiņā. Viņam bija ļoti spēcīga harisma. Līdzīgi kā tagad pie Marisa Jansona. Pirmajā mēģinājuma dienā klusums, visiem muguras taisnas."
Piparkūkas, ideju spiegošana, potašs
Lēciens no mūzikas pie piparkūkām Aijas dzīvesstāsta kontekstā loģisks un atbilstošs, jo domāt par jauniem peļņas veidiem un vest uz gadatirdziņiem pašceptos gardumus piespiedusi dižķibele. Iedvesmojusi gan kaimiņiene, kura uz tirdziņiem veda izšuvumus, gan mammas inspirētā bērnības tradīcija draugiem un paziņām svētkos sacept turzas ar piparkūkām. Tagad Aija piešāvusi roku arī cukurgailīšu vārīšanā: "Tādus, kā kādreiz vārīja. Ne rūpnieciskos, kurus neviens katliņā nevāra divas trīs stundas."
Kur Aija atrada piparkūku mīklas recepti?
"Jautāju kaimiņienei, kā tur ir ar tiem gadatirgiem, vai kāds arī piparkūkas tirgo. Jā, tur esot visādas, raibu raibās. Man rados konditore, zvanu viņai un saku – man vajag labu piparkūku recepti. Pierakstīju un pirmajā reizē uztaisīju, kā rakstīts. Toreiz – ar margarīnu. Tas man ne visai patika, tagad taisu ar lauku sviestu – pati savu eksperimentu rezultātā. Otra lieta, ko uzlaboju, ir garšvielas. Ziniet, man tā lieta ir vairāk uz izjūtu. Piemēram, nav teikts, cik krustnagliņu jāpieber garšvielu maisījumam. Uztaisīju tā, lai pašai patiktu smarža. Mans secinājums – jātaisa tā, lai pašam patīk. Tas attiecas arī uz formiņām un dekorēšanu. Pirmajā reizē bija ļoti nedroša, bet, paldies Dievam, gāja ļoti labi. Pēc tam jau jutos drošāk. Tā tas aizgāja."
Cik ilgi jāgatavojas, lai sāktu cept?
"Mīklu var sataisīt diezgan ātri, bet tai jānostāvas. Pēc maniem novērojumiem – vismaz nedēļu, tad tā savelkas, sastrādājas."
Kāda ir gaisotne tirdziņos?
"Šausmīgi agri jāceļas, lai dabūtu vietu. Citreiz ir tā – katram jau sava vieta ierādīta. Citur pašam jāizcīna. Ir tā, ka pēc Ziemassvētkiem vārdu 'piparkūkas' negribas dzirdēt. Bet kopumā man patīk gan gaisotne, gan cilvēki. Tieši tāpat man patīk darbs orķestrī. Un abi viens otru lieliski papildina. Kad Ziemassvētku sezona ir beigusies, es ar tādu prieku apsēžos uz skatuves!
Vai Ziemassvētku dziesmiņas neiesēžas galvā?
"Nē. Nu jau būs ceturtais gads, kopš esmu Doma laukuma Ziemassvētku tirgū. Dziesmiņas skan visu laiku, bet man tas neapnīk. Šai vietai ir sava aura. Pirms diviem gadiem biju Tallinā apskatīt Ziemassvētku tirdziņu. Jā, Eiropas Ziemassvētku tirdziņu reitingos tas skaitās labāks, bet mūsu tirdziņš ir foršāks, gaisotne siltāka, mājīgāka, te ir plašāk. Te lieli nopelni tirdziņa saimniecei un dvēselītei Ingūnai Vucenai.
Kā ar visām lietām – rodas savs cienītāju loks. Nevaru konkurēt ar lieltirgotājiem, jo visu daru viena pati, bet cilvēki ierauga, ka man tās piparkūkas ir citādas, tām ir savs zīmējums. Ir viens kungs, kurš katru gadu brauc no Pēterburgas, vienmēr atrod mani tirdziņā. Pirms Ziemassvētkiem cītīgi strādāšu orķestrī, bet būšu sastopama Simjūda gadatirgū Valmierā 8. oktobrī. Iesaku. Ja diena brīva, atbrauciet! Rātslaukums ir pilns ar tirgotājiem, valda rudens ražas gaisotne, ļoti pozitīvi."
Tirgojoties Straupes tirdziņā, Aija turas pie idejas, ka piparkūkas jādekorē ar dabīgu glazūru jeb augu sulām. Tomēr tās pamazām nomainītas pret nopērkamām dabīgajām krāsvielām.
Aija pastāsta par tehniskajām niansēm: "No sulām pasteļtoņi sanāk blāvāki, mazāk intensīvi. Pienāk mamma un jautā bērnam, kuru piparkūku ņemt. Protams, bērns nostājas pie košajām piparkūkām. Ar sulām liela noņemšanās. Pircējs var nezināt, kāpēc blāvāks ir labāks. Bērni vienalga izvēlas spilgtās krāsas, un vecāki lielākoties tiek pielauzti.
Mārtiņam Rītiņam devu degustēt savas piparkūkas, viņš atzina par labu esam, tikai ieteica pielikt mazliet vairāk ingvera. Kādreiz piedalījos "Berga bazāra" tirdziņā. Biju priecīga, ka man, amatierim, meistars atzinīgi novērtēja darbu."
Aija atklāj arī mājīgo tirdziņu sīvās konkurences pusi: "Pirms gadiem trijiem sāku taisīt piparkūkas uz kociņa. Vienudien skatos: vienam konkurentam parādās, otram... Tad atkal jāizdomā kaut ko atšķirīgu. Ir tādi, kuri paņem tavu ideju viens pret vienu. Man ir 3-D egles. Uz izkaltētām kārklu pīckām lieku zariņus ar baltu glazūru, grauzdēti riekstiņi kā čiekuri. Doma laukumā cilvēkiem ļoti patīk, iet no rokas. Te pēkšņi citugad konkurents uztaisa tieši tādu pašu. Īstenībā nekāda vaina. Jo man tik un tā ir pašai savs piegājiens, un konkurentam tik labi neturas glazūra. Man, protams, liekas, ka manas piparkūkas ir smukākas. Un šādi konkurentu gājieni liek noturēt un celt līmeni."
Un kā ar zoss vai cūkas taukiem?
Aija saka: "To recepti vienreiz pamēģināju. Tajā ir gan sviests, gan cūku tauki. Problēma, ka kārtīgus cūku taukus patiesībā nav iespējams nopirkt, lai cik dīvaini neliktos. Pamēģināju, bet tas prasīja daudz laika. Mīkla jānotur vismaz trīs nedēļas. Bija ļoti laba, tomēr – jā, ekskluzīva. Esmu pētījusi vecās pavārgrāmatas, un tajās ik pa laikam rakstīts: pieliec mazliet potašu. Kā saprotu, potašs ir sodas ekvivalents. Moderni sakot – irdinātājs."
Atgādinām, ka nule izskanējušais LNSO koncerts ar Marisu Jansonu un Raimondu Paulu bija spožs ievads orķestra 90. jubilejas sezonai. Nākamais koncerts gaidāms 7. oktobrī, kad LNSO diriģēs Andris Poga, 28. un 29. oktobrī Rīgā ar prieku tiks sagaidīts Vasilijs Sinaiskis (LNSO priekšgalā no 1975. līdz 1987. gadam), 26. novembrī koncertu diriģēs Olari Eltss (ar LNSO no 2001. līdz 2005. gadam), un jubilejas koncertciklu vainagos Andra Pogas diriģēta Bēthovena Devītā simfonija – 8. decembrī Latgales vēstniecībā "Gors" un 9. decembrī Rīgā, Lielajā ģildē.
