Gaidot 'Rokfilmu festivālu'. Kas vispār tas tāds ir – rokfilma?!

Tas patiešām ir tik vienkārši - rokfilma ir filma par un, neizbēgami, ka ar rokmūziku un rokmūziķiem. Varētu domāt, ka runa ir tikai par roka mūzikliem un dokumentālo kino par rokzvaigznēm, taču tas atkal nav vis tik vienkārši. Galvenā atšķirība starp mūziklu, kas balstīts rokā un rokfilmu ir tāda, ka rokfilmā roks spēlē ne tikai muzikālā pavadījuma lomu, bet ir arī filmas sižeta pamatā kā ideoloģija. 

Rokfilma kā kinematogrāfiska izpausme parādījās kā likumsakarīgs papildinājums 50o gadu rokenrolam. Pirmie drosminieki, kas filmas ievadā iekļāva tolaik graujoši nepieņemamo "Rock around the clock" bija filmas "Blackboard Jungle" (1955) autori. Tieši šis muzikālais gabals bija filmas veiksmes pamatā un drīz vien iznāca pirmā tā saucamā jukebox narrative filma ar nosaukumu "Rock around the clock" (1956). Šis žanrs balstās principā "jo vairāk mūzikas, jo labāk" un būtībā kalpo tam, lai filmas laikā izskanētu pēc iespējas vairāk muzikālo kompozīciju.

Turklāt rokenrols bija arī galvenais sižeta virzītājspēks, notikumi pakārtojās tam, par ko bija kompozīcija. Tas aizsāka roka jukebox narrative ēru, un arī lielākā daļa filmu ar Elvisa Preslija piedalīšanos ierindojama starp tām. Pirmā - "Love me tender" (1956) gan ir pilntiesīgs pirmais roka mūzikls kino vēsturē.  Tolaik mūziķi filmas izmantoja kā tēla veidošanas instrumentu, vēloties paši arī kontrolēt tā izpausmes. (Nav taču nekāds noslēpums, ka kino ir izteikti spēcīgs instruments jebkurai "varai", arī publicitātei.) Tā tas turpinājās līdz pat 60o vidum, pa starpai modē nāca pludmales tēma un daudz filmu, kuru nosaukumos parādījās "bikini", "girls", "beach", "wild" un "swing". Rokmūzika biežāk kļuva par komentāru uz ekrāna notiekošajam, papildināja un paspilgtināja sižetu un noskaņu. 1964. gadā iznāca pirmā filma par "The Beatles", spēlfilma "Hard day's night", bet pirmās roka dokumentālās filmas godu izpelnījās "Charlie is my darling" (1966) par "The Rolling Stones". Jau nākošajā gadā iznāca pirmā festivālu filma ar visai paredzamu nosaukumu, "Festival". Vēl pēc gada kinoteātru tumsu piedzīvoja "The Beatles" pilnmetrāžas animācija "Yellow submarine" un sākās jukebox narrative un roka mūziklu noriets.

1969. gadā celmus lauza Denisa Hopera "Easy rider" (Rokfilmu Festivāla programmas lepnums) - tolaik pārsteidzoša, revolucionāra un ekperimentāla, šī road movie kļuva par sākumu mūslaiku izcilāko režisoru invāzijai uz ekrāniem jeb par Holivudas jaunā viļna avotu. Šī arī ir viena no pirmajām filmām, kur rokmūzikai ir compilation score nozīme - tās pamatā ir tieši rokmūzikas ideoloģija ar visām no tā izrietošajām sekām, tā filmā spēlē simbolisku un neaizstājamu lomu. Cits šāds piemērs ir "Forrest Gump" (1994), kur liela daļa notikumu norisinās tieši rokmūzikas ietekmē. 1970. gadā iznāca nākošās festivālu filmas "Monterey Pop" un "Woodstock", bet "The Rolling Stones" tika pie nākošās dokumentālās filmas, pasaulslavenās klasikas "Gimme shelter!" Turpmāk lietas attīstījās strauji: tehnoloģijas ļāva veidot un izplatīt koncertierakstus, rokmūziku sāka izmantot arvien nozīmīgākās filmās, roka popularitāte auga griezdamies. 80ie līdz ar MTV parādīšanos ieviesa atkal jaunas korekcijas un mūzika no vizuālā tēla vairs nebija atdalāma. Visai drīz katra rokgrupa pašiem savu rokfilmu uzskatīja par teju pašsaprotamu apvienības nozīmīguma apliecinājumu un goda lietu. Un tā tas ir vēl šobaltdien, bet roka tematikai mūsdienās pievēršas arī arvien vairāk kinorežisoru, kam šis fenomens ir mākslinieciski interesants.

Šo sadaļu varētu saukt arī par mulsinoši piņķerīgu informāciju tiem, kam nepietiek ar "filmas par un ar rokmūziku un rokmūziķiem".

Rokfilma kā žanrs ļoti bieži tiek skatīta tikai kā muzikālas filmas paveids. Tomēr ir daudz dažādu kopīgu iezīmju, kas ļauj to atdalīt no jebkurām citām filmām. Galvenokārt svarīgs ir saturs, bet struktūra var būt ļoti daudzveidīga.

Protams, tā nav nekāda rokfilma, ja tā nekādā veidā nesatur rokmūziku (lai gan, vismaz teorētiski, tas ir iespējams). Tipiski filmā figurē rokzvaigznes pretnostatījums fanu pūlim, ko bieži raksturo neparastāks apģērbs, parādās menedžeri, kas cenšas apkarot brīvo, bieži narkotikām piesātināto mākslinieka garu, koncerti, turnejas, viesnīcas un vientulība, tajā pašā laikā milzu koncertzāles un tribīnes, kas simbolizē mūziķa nozīmību. Filmai nebūt nav "jāsavāc" visi šie punkti, lai tiktu pie apakšžanra "rokfilma" goda, bet parasti parādās vairākas no šīm pazīmēm.

Mūsdienās precīza žanra noteikšana vispār ir kā dzīves lielākais izaicinājums - "muzikāla eksperimentāla animēta dokuspēles komēdija", dodot vienkāršu piemēru. Rokkino šajā ziņā nav nekāds izņēmums un ierastie tradicionālie formāti - tūres filma (sekojot mūziķim koncerttūres ietvaros ilgākā laika posmā), pasākuma jeb koncertfilma (bez paskaidrojuma) un rise and fall (citiem vārdiem - biogrāfiska rakstura darbi), jau sen ir izplūduši un savijušies tik ļoti, ka nosaukt kaut ko par "drāmu" vai "komēdiju" nozīmē pateikt par filmu apaļu nulli. Visvienkāršāk un saprotamāk ir to dēvēt par kino par un ar rokmūziķiem, bet žanra pētniecību uzticēt kino zinātniekiem, kas vēl šobaltdien nav vienisprātis par tā eksistenci, ja vien vispār ir par to prātojuši.

Rokmūzikas industrija pati par sevi lielā mērā ir tāda kā mitoloģija:  pirmām kārtām jau šī mūzika vieno savu tautu - rokerus, kā tāds savdabīgs pasmags folks. Un arī klasiska rokfilma vēsturiski pakalpo šai mitoloģijai, uzturot un kultivējot mītus par mūziķiem un industriju.

Trīs galvenie no tiem - rokmūzikas industrija ir labāka, nekā tā ir patiesībā (menedžeri nav nekādi žmogi, māksliniekam nauda nav galvenais, viss notiek organizēti un bez kļūdām un neveiksmēm utt. utjp.); grupas pārstāvētās cilvēciskās vērtības ir mūsdienu tiptop (bezatbildīga anarhija, vientuļie vilki, gadījuma sekss un narkotikas utt. utjp.); rokmūziķis kā sugas pārstāvis ir vienkārši labāks par tevi (tu taču neesi uz skatuves, vai ne?). 

Nu jau kādu laiku šie mīti vairs nav tik aktuāli. Šodien vairāk parādās centieni "atmitoloģizēt" iepriekš sastrādāto, nākot tuvāk savam klausītājam, pievēršot lielāku uzmanību sejām pūlī un nemitīgi atgādinot, ka "bez jums mēs neesam nekas", turklāt, izrādās, arī rokmūziķim piemetas reimatisms, viņš reizēm slīgst dziļā bezbērnu vientulībā un parasti tiešām nožēlo savus narkolaikus.

Latviešiem rokmūzika bijusi sevišķi nozīmīga: kopš tās straujākas attīstības pirmsākumiem (šeit 1980-ajos), laužoties cauri Padomju cenzūras žņaugiem, tā spēlējusi izšķirošu lomu režīma graušanā, brīvības un neatkarības izcīņā. Pašus rokmūzikas pirmsākumus šeit lieliski iezīmē "Rokfilmu festivāla" atklāšanas filma - triloģijas "Savējie sapratīs!" pirmā filma "Sešdesmitie. Sākums", kas atspoguļo 60o gadu norises rokmūzikā. Jau toreizējie pirmie revolucionāri un vēlāk arī tādas rokgrupas kā "Līvi", "Credo", "Remix", "Pērkons" un citas ar saviem daudznozīmīgajiem tekstiem neapstrīdami veicinājušas nācijas saliedētību un tās identitātes stiprināšanu. Emocionāli spēcīgāko punktu iezīmēja M. Zālītes un Z. Liepiņa rokopera "Lāčplēsis" 1988. gadā.

Rezņika "Atmostas Baltija" joprojām uzskatāma par Baltijas valstu neoficiālo himnu, kas trīs tautas vienoja Baltijas ceļā. Deviņdesmitajos roka scēna precīzi atspoguļoja sabiedrības apmulsumu ar kapitālismu, vārda brīvību un demokrātiju. Arī šodien Latvijas populārajā mūzikā saklausāma roka ietekme, bet mūsdienu underground mūziķi ir tieši klasiskā roka sekotāji, kas patiesībā nekad nav sēdējuši pagrīdē, bet gan pilntiesīgi piedalījušies Latvijas muzikālajā scēnā. Latvietis joprojām ir rokeris un dumpinieks savā visdziļākajā būtībā, un, iespējams, pārāk skaļi nebūtu teikts, ka tā ir kā sava veida nācijas identitātes zīme, kurai tikai trūkst plašākas izpausmes. Tomēr mūsdienās rokmūzika un tās paveidi ir arī viena no kultūras izpausmēm, kas risina Latvijā tik sāpīgo nacionālās sadursmes jautājumu: rokkoncerti plecu pie pleca pulcē kā latvieti, tā krievu, katrs tajā atrod piederību viens otram, kas nav saucama nevienā valodā.

Arī latviešu kino daiļradē tapušas filmas, veltītas rokmūzikas tematam un to iekļāvušas (J. Podnieka "Vai viegli būt jaunam?" (1986), abi filmas turpinājumi A. Cilinskas režijā ("Vai viegli būt...?" (1997), "Vai viegli...?" (2010); "Vajadzīga soliste" (1984), G. Zemels; vēl viens Rokfilmu Festivāla lepnums "Četri balti krekli" (1967) ("Elpojiet dziļi"), R. Kalniņš; pat animācijas filma "Zelta sietiņš" (1975) ar I. Kalniņa mūziku; viena no jaunākajām ir M. Bauzes-Krastiņa koncertfilma "Priekšnesums" (2011), vesela virkne citu koncertfilmu, bet tagad - arī "Savējie sapratīs!". Patiesībā teju desmitā daļa latviešu filmu šodien satur roku). Atsevišķā kategorijā izdalāmas pašu mūziķu filmas, piemēram, ar kino nodarbojušies un nodarbojas tādi latviešu mūziķi kā A. Grauba, brāļi Lingas, jaunās paaudzes rokmūziķi brāļi Ābeles no "Soundarcade" un citi. Pašlaik tiek tapinātas vairākas Latvijas rokfilmas, tajā skaitā arī par mūsu metālmūzikas vēsturi.

Latvija nav vienkārša kino veidotājam un izrādītājam. Jaunākā Eiropas kino parāde pēdējos gados allaž ir kā komplicēta cīņa par skatītāju. Tikmēr Eiropā veiksmīgi notiek dažādi žanra kinofestivāli, kas tiek rīkoti kā zināma alternatīva parastam kinofestivālam. Ierasti, ka par šo alternatīvu izvēlas fantastikas žanru, kas pulcē plašu skatītāju loku un žanra fanu pūļus.

Tomēr kinoforuma "Arsenāls" satelīts "Fantāzijas filmu festivāls" savulaik Rīgā piedzīvoja visai īsu mūžu. Iemesli tam droši vien bija vairāki un dažādi, bet viens no tiem pavisam noteikti - pie mums nav pienācīgi kopta fantāzijas kulta, kas ļautu plaši izvērst šo žanru citās jomās. Mēs neesam attīstījuši komēdijas skatīšanās tradīcijas, animāciju mēs īsti vēl nevēlamies uztvert kā arī pieaugušo auditorijai veidotu, īsfilmas ir caurcaurēm mulsinošas, bet autorkino paliek arvien nesaprotamāks, turklāt garāks un līdz ar to - mokošāks. Tas, ka mums nav iedibināta kulta kino žanru un formātu izteiksmē, nenozīmē, ka mums tādu nav vispār.

Mēs vēlējāmies radīt festivālu, kas būtu nozīmīgs un saistošs mūsu nācijai. "Rokfilmu festivāla" mērķis ir pulcēt tos, kam roks ir svarīga dzīves sastāvdaļa jebkurās iespējamās izpausmēs. Mēs vēlamies jaunākajām paaudzēm parādīt un nodot visu labo, ko šis mūzikas žanrs mums devis - individuālu skatījumu, stipru vienotības garu un patstāvību. Tāpat mēs vēlamies radīt nozīmīgu kultūras notikumu, kas notiek ārpus Rīgas, tā vismaz nedaudz diferencējot šādu notikumu norises vietas. Mēs vēlamies veicināt roka un kino attīstību un mijiedarbību, kopīgi svinēt nozīmīgu darbu nonākšanu publikas redzeslokā un pienācīgi izcelt mūsu vēstures spilgtākos aspektus rokmūzikas kontekstā.