Cilvēkam nav iespējams izvairīties no nāves, taču var palaimēties – nenonākt smagas un neārstējams slimības žņaugos. Par to, kas notiek intelektuāli attīstīta un gudra cilvēka galvā, sastopoties ar ļaundabīgu audzēju 4. stadijā, stāsta Valtera Sīļa jaunais iestudējums "Prāts" Nacionālajā teātrī. Taču līdzās šai tēmai risinātas vairākas paralēlās līnijas, kas savā starpā ir saistītas paradoksālām saitēm, aicinot skatītāju gan uz emocionālu, gan uz racionālu līdzdomāšanu.
Vērtējums:
Edsones Margaretas lugas galvenā varone ir angļu literatūras pētniece un profesore Vivjena Bēringa, kura pēkšņi nonākusi aci pret aci ar olnīcu vēzi. Kaut arī skatuviskās darbības organizētas tieši klīnikas vidē (māksliniece Ieva Kauliņa), vismazāk izrādes veidotāji domājuši par to, kā skatītājā izraisīt maksimālu līdzjūtību. Izrādes veidotājus vairāk interesējis tas, cik absurda un paradoksu pilna ir pasaule, kurā dzīvojam un kuras noslēpumus tik aizrautīgi vēlamies izzināt.
Līdz Vivjena Bēringa nonākusi slimnīcā, viņa burtiski dzīvo XVII gadsimta angļu literatūrā, mīlot dzejnieku Džonu Donnu. Daiga Kažociņa izrādē no šīs literatūras doktores lomas patiesībā neiziet ne brīdi. Arī, komentējot savas fiziskās sajūtas vai slimnīcas pasaules kārtību, aktrise joprojām runā decenti, skaidri, ar pārdomātiem uzsvariem un pauzēm – kā ideālā pasniedzēja.
No vienas puses, Daigas Kažociņas varone ir īsts zinātnieks-“sausiņš”, kam eksistē tikai viņas pasaule, taču šīs erudītās profesores lielais šarms ir viņas skarbā pašironija un smalkā humora izjūta. Grūti pat iedomāties citu aktrisi, kas Bēringas lomu spētu atveidot tik pārliecinoši, kā intelektuālā aktrise Daiga Kažociņa, kura, paralēli darbam teātrī, studējusi gan filozofiju, gan režiju.
Jau izrādes sakuma frāzē “Kā jūs šodien jūtaties?”, vēršoties pie nejauša skatītāja pirmajā rindā, Daiga Kažociņa intonācijā ieliek visu izrādes stāstu, notikumus un pārdomas, kas no tiem izrietēs. Šajā momentā jautājums gan, bez konteksta, šķiet visai amizants.
Ar šo pašu jautājumu viņa vērsīsies pie tā paša skatītāja arī izrādes beigās, taču nu jau ir uzkrāta tāda informācijas, emociju un pārdomu bagāža, ka jebkurš skatītāju zālē spēj tikai klusēt.
Ārkārtīgi augstu vērtēju Daigas Kažociņas spēju dinamiski mainīt savus psihofiziskos stāvokļus. Edsone sižeta pavedienu (balstīts autores pieredzē, strādājot hospitalī) veidojusi kā Bēringas vēstījumu, kurā epizodiski cita citu nomaina pagātnes epizodes no galvenās varones dzīves (pārsvarā augstskolā), notikumi slimnīcā, ejot cauri vēža ārstēšanas rutīnai – terapijas izpētei, un paralēlā apziņas jeb prāta darbība, jebkuru notikumu analizējot vai komentējot. Daiga Kažociņa vienā brīdī liek teju smieties, jo piekrītu varones konstatētajiem paradoksiem, un jau nākamajā spēju simtprocentīgi noticēt Bēringas nepanesamo sāpju lēkmei, kuras laikā aktrise precīzi iemieso adekvātas ķermeņa reakcijas un uzvedību.
Daudzās izrādes epizodēs līdzās rosās t.s. slimnīcas personāls, kurā iejūtas Ivars Puga (dr. Kelikjans), Madara Botmane (galvenā māsa Sūzija), Kaspars Aniņš (stažieris Džeisons). Divas epizodes uzticētas Astrīdai Kairišai – doktores Ašfordas lomā. Vairākās mazākās lomās spēlē Ilze Blauberga, Klāvs Mellis un Uldis Sniķeris.
Reālpsiholoģiskās spēles stils, kad darbībā iesaistās pārējie varoņi, pastāvīgi mijas ar nosacītu atsvešnājumu – aktrise jeb Bēringa, nemulstot, savu pieredzi stāsta tieši mums, skatītājiem. Izrāde ir precīzs un jūtīgs ansambļa darbs, kuru režisors maksimāli organizējis tā, lai aktrise Daiga Kažociņa justu spēcīgu atbalsta grupu, kamēr viņas varone Bēringa, tieši otrādi – šajā slimnīcas pasaulē ir neiedomājami vientuļa un ārkārtīgi nelaimīga.
Jo vairāk vēzis izplešas iekšējos orgānos, jo lielākas bailes un vientulība pārņem Daigas Kažociņas varoni. Tikmēr līdzās Kaspara Aniņa rezidents ar lielu aizrautību un vēl lielāku šķietamu bezkaislību runā par ļaundabīgo šūnu dzīvelību, apbrīnojot un sajūsminoties par šo dabas parādību. Pēc tam, kad teju divas stundas esam sekojuši Daigas Kažociņas varones lietišķajai aizrautībai ar angļu literatūras vēsturi, saprotam – tas viss (gan vēzis, gan Džons Donns) izskatās pavisam citādi uz dzīvības un nāves sliekšņa.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
