Foto: Publicitātes foto
Viena no Latvijas mākslas izstāžu kuratoru tradīcijas aizsācējām, kā arī ikgadējo laikmetīgās mākslas izdzīvošanas komplektu stratēģijas plānotājām, konstruētājāmun festivalizētājām Solvita Krese pēc relatīvi īsas pauzesir atgriezusies izstāžu zālē „Rīgas Mākslas Telpa”.

Darba komanda, tai skaitā izstādes scenogrāfs, mākslinieks Ēriks Božis telpu apguva un "re:konstruēja" jau pagājušā gadā, strādājot pie izstādes "...lai gadījums kļūtu par notikumu.." (no 20. septembra līdz 27. oktobrim 2013. gadā Rīgas mākslas telpā bija apskatāma "ABLV Bank" mākslas kolekcijas izstāde, kas tiek veidota topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. Kuratore - Solvita Krese).

Šoreiz kuratore kopā ar pašas vadītā Laikmetīgās mākslas centra komandu ir izauklējusi ambiciozu, savā sākotnējā uzstādījumā komplicētu smagsvara projektu "Re:visited" (tulk. no angļu valodas "apmeklēt no jauna"), kura pamatuzdevums bija apkopot darbus no Eiropas mākslas biennālēm un iepazīstināt ar tām Latvijas skatītāju.Konceptuālais uzstādījums un nosaukums tika nogatavināts pirms vairākiem gadiem, Solvitai Kresei strādājot Rīga 2014 darba grupā, un projekts kā jau pietiekami liels izaicinājums lika domāt par jaunām vai tieši otrādāk kuratorei raksturīgām izdzīvošanas stratēģijām.

Biennāle kā dominance

Mūsdienu mākslas pasauli lielā mērā diktē divi institucionāli flangi - mākslas festivāli un mākslas tirgi. Ja pēdējais vairāk orientējas uz atsevišķiem māksliniekiem, galeriju reprezentāciju un, protams, biznesu, tad mākslas festivāli sevi pozicionē kā ietekmīgi laika gara un mākslas virzības izteicēji. Katra biennāle veido savu imidžu, pārsvarā atdodot grožus kuratoru komandai, kas ievirza festivālu tēmas atkarībā no konkrētajā brīdī valdošajām politiskajām, sociālajām un estētiskajām tendencēm, kā arī, protams, organizatoru subjektīvajām interesēm.

Mūsdienu Eiropas mākslas arēnā biennāles ir ieguvušas daudz lielāku popularitāti nekā mākslas meses vai lielās muzeja izstādes. Sarunā ar Janu Kukaini, kas publicēta žurnālā "Studija" (Nr. 94, 2014), Solvita Krese to skaidro ar mākslas festivālu salīdzinoši liberālo formātu, kamēr, piemēram, muzejiem jāietur stipri konservatīvāka pozīcija.

Biennāļu nozīmi var pierādīt arī Latvijas kontekstā. Katru otro gadu kopš 1999. gada valsts finansiāli nodrošina Latvijas dalību vienā no senākajām Eiropas mākslas biennālēm - Venēcijas starptautiskajā mākslas biennālē, kas katrai dalībvalstij piedāvā veidot savu nacionālo paviljonu (kopš 2002. gada Latvija piedalās arī Venēcijas starptautiskajā arhitektūras biennālē). Tāpat, neizbraucot ārpus Latvijas, ir iespējams apmeklēt ikgadējo mākslas festivālu "Survival Kit" un Cēsu Mākslas festivālu, kā arī ik pēc četriem gadiem notiekošo Tēlniecības kvadriennāli.

Mākslas migrācija

Tiešais izstādes nosaukums šķiet nedaudz mulsinošs, ja mēs pieņemam, ka skatītājs uz ko šī izstāde ir orientēta, nav apmeklējis aprakstā minētos mākslas festivālus(55. Venēcijas biennāle, Bergenas Asambleja, 13. Stambulas biennāle, 5. Maskavas biennāle, Manifesta 9, 7. Berlīnes biennāle, 3.Parīzes triennāle, 12. Lionas biennāle un Gēteborgas biennāle 2013). Kurators veido dialogu pats ar sevi, un apmeklētājs, ja vien vēlas, var šajā monologā piedalīties. Tāpat interesanta ir izvēle lietot tikai anglisko nosaukumu, kas gluži kā izstādē uz latviešu valodu netulkotie video darbi, liek aizdomāties par vēl vienu mākslas biennāļu īpatnību. Kā starptautiskās saziņas kopvaloda tiek izmantota angļu valoda, bez kuras skatītājs principā nonāk informācijas izolācijā. Mūsdienās, kad mākslas darbi ir izteikti pļāpīgi, angļu valoda kļūst par priekšnosacījumu un iztikas minimumu, lai skatītājs spētu orientēties mākslas biennāles formātā.

Tēma, kas aizķer izstādes kontekstā ir migrācija.Tas mūsdienās ir stāvoklis, ko nav izraisījis ne karš, ne klimata izmaiņas, bet gan jaunais dzīves stils, kas gluži kā tādam gājputnam pieprasa nemitīgi pārceļot. Solvita Krese mākslinieka pozīciju mūsdienu pasaulē raksturo kā nenoteiktu, mākslinieks ir kā nomads, kas pārvietojas no vienas starptautiskas izstādes vai rezidences uz citu, iepazīstot jaunas vietas un cilvēkus, bet tā arī nekur nekļūstot par savējo. Izstādē šo jauno, post-bābelisko stāvokli vizualizē mākslinieks Džumādi (Indonēzija/ Austrālija, "Vientulība bija daļa no tā", pildspalva, kartes, 2013, izraudzīts 5. Maskavas biennālē) ar zīmējumiem, kuriem par pamatu izmantotas pasaules kartes.

Lielākā daļa izstādē pārstāvēto mākslinieku ir kosmopolīti, kuri par savu mājvietu uztver vairāk par vienu punktu pasaules atlantā.Latvijas mūsdienu mākslinieki, kas šādi sevi varētu pozicionēt,ir Evelīna Deičmane, kas vienlīdz kā mājas varētu norādīt gan Latviju, gan Vāciju, vai Ivars Grāvlejs, kam bez Latvijas mākslas pasē droši varētu rakstīt arī Čehiju, tāpat arī vienīgā Latviju pārstāvošā māksliniece "Re:visited" izstādē Kristīne Alksne (kopdarbs ar Emmanuelu Pidrē (Argentīna, Vācija)), kura savas otras mājas gluži kā Evelīna ir atradusi Vācijā.

Izstādes sakarā var runāt arī par pašu mākslas darbu migrāciju. Mākslas darbs nereti tiek izņemts no sava oriģinālā konteksta un ielikts citā laiktelpā, kurai piemīt atšķirīgs kulturālais, sociālais un politiskais fons. Runa nav tikai par pašiem mākslas darbiem, bet arī par tēmām, kuras mākslinieki izmanto. Piemēram, tiek paņemta kāda aktuāla politiska vai sociāla tēma un pārnesta uz mākslas darbu. Par paraugu varam izmantot izstādē redzamo māsas un brāļa Selmas un Sofjanes Uisi (Francija/Tunisija) kopīgi veidoto video "Laaroussa" (12 min, 2011, izraudzīts 5. Maskavas biennālē). Mākslinieki kā pamattēmu izvēlas senas podniecības tradīcijas izzināšanu, ko praktizē sievietes kādā no Tunisijas ciematiem un pārnes to uz savu darbu. Lai aktualizētu ar tēmu saistītos jautājumus, mākslinieki pārvērš novēroto un pēc tam apgūto podniecības tehniku par horeogrāfisku performanci. Jaunizveidotā deja tiek nofilmēta, radot video darbu ar tam klāt nākušajām papildus nozīmēm.  Pēc tam video nokļūst konkrētā izstāžu telpā, lai jau pēc tam turpinātu pārcelties uz arvien jaunām izstādēm, tai skaitā uz Rīgu. Skatoties no latvieša pozīcijas,varbūt kādam ienāks prātā mūsu pašu podniecības tradīcijas, tomēr varbūt būs arī kāds, kas aizdomāsies par Tunisiju tās iedzīvotāju pašreizējo stāvokli, par video oriģinālo vēstījumu, tā arī nespējot līdz galam identificēties ar to.

Lai gan tiek prezentēti ļoti interesanti darbi, kontakts, kas caur šiem darbiem tiek veidots ar skatītāju, ir stipri atsvešināts. Problemātika, kas saistīta ar mākslas darba izņemšanu no viena konteksta un ielikšana citā, ir kuratoru vēlme saglabāt tā oriģinālo pozīciju. To var salīdzināt ar problēmu, ko saskatu Purvīša balvas fināla izstādēs. Nominētie mākslas darbi tiek pārcelti, mēģinot pieturēties pie oriģinālā vēstījuma un izskata, kas, piemēram, pēdējā finālā atsevišķiem māksliniekiem kā Krišam Salmanim un Andrim Brežem, kļuva par nepelnītu izgāšanos. Tajā pašā laikā šobrīd laikmetīgā mākslas centra kim? telpās apskatāmo Latvijas 55. Venēcijas biennāles dalībnieku izstādi var uzskatīt par veiksmi. Izstādes organizatori pieņēma lēmumu veidot jaunu parafrāzi,dekonstruējot oriģinālo izstādi ("North By Northeast. Paviljona dekonstrukcija". No 29.03.-25.04.2014 kim? izstāžu zālēs). Veidot identisku izstādi ārpus Venēcijas būtu gan idejiski, gan tehniski sarežģīti, tāpēc atrastais jaunais risinājums sniedz iespēju apskatīt darbus gan tiem, kam nebija iespējas aizbraukt uz Venēciju, gan piedāvā jaunu skatīšanās veidu arī tiem, kuriem ar Salmaņa un Podnieka kopdarbu jau bijusi satikšanās Arsenāla angāros Venēcijā.

Survival kit re:visited

Aplūkojot izstādi nevar nepamanīt būtiskas līdzības ar diviem citiem mākslas festivāliem - Masimiliano Džioni kūrēto 55. Venēcijas biennāles Starptautisko mākslas izstādi "Enciklopēdiskā pils" un pašas Solvitas Kreses rīkoto mākslas festivālu "Survival kit". Džioni nestandarta piegājiens pēdējā Venēcijas biennālē pasaules mākslas zvaigznes miksējot ar marginālijām iezīmēja interesantu tendenci mūsdienu skatījumā uz mākslu, kas novērojama arī muzeju kūrētajās izstādēs. Perifērijā esošās marginālijas, naivisti un nonkonformisti ir nokļuvuši uzmanības centrā, tāpat kā mākslas pasaules ģeogrāfiskās perifērijas, pie kuras kā postpadomju valsts piederam arī mēs.

Džioni kā vieskuratoru savā izstādē pieaicināja leģendāro postmodernisti Sindiju Šērmani, kura savas kūrētās izstādes daļā izmantoja arī cietumnieku darinātus zīmējumus. Savukārt "Re:visited" izstādē var aplūkot meksikāņu mākslinieka Antonio Vegas Makotelas projektu "Laika apmaiņa" (dažādi mediji, 2006-2010, izraudzīts 13. Stambulas biennālē), kas tapis, māksliniekam sadarbojoties ar Santa Martas Akatitlas cietuma ieslodzītajiem Mehiko.

Līdzīgi kā festivālā "Survival kit", izstādē dominē kreisi ievirzītas tēmas, apceres par cilvēktiesību, dzimtes, rases, nāciju un tradīciju jautājumiem,estetizācijai atvēlot otrā plāna lomu. Izstāde ir spogulis uz pasauli, ko redz kuratore, viņas ala Luisa Kerola brīnumzeme ar melīgiem orākuliem pūču izskatā, Zviedrijas jauno līdztiesības milžu karnevāliem, ogļraktuvju eņģeļu streikiem un sasaldētiem industriālās mūzikas trokšņiem. Šajā kontekstā Solvitas Kreses izvēle liek aizdomāties par to, kādas stratēģijas piekoptu citas Latvijas aktīvās kuratores kā Helēna Demakova, Ieva Kalniņa vai Inese Baranovska, kas būtu viņu piedāvājums Eiropas mākslas biennāļu atlanta īsajam kursam.

Iespējams, uzstādījums atvest uz Latviju Eiropas biennāļu ievērojamākos māksliniekus bija utopisks vai garlaicīgs, un kuratorei to konstatējot radās kārdinājums pakārtot tēmas sev interesējošā virzienā. Par jebkura šāda pompoza uzstādījuma fiasko izstādes "Enciklopēdiskā pils" rokasgrāmatā norāda arī 55. Venēcijas biennāles kurators Džioni. Viņš raksta, ka biennāles modelis savā būtībā ietver nepiepildāmu vēlmi koncentrēt visas pasaules laikmetīgo mākslu vienā telpā (Gioni, Massimiliano. II Palazzo Enciclopedico. The Encyclopedic Palace. Short Guide. - Venice: Marsilio, 2013, P.21.). Tāpēc izdzīvojot utopiju, Solvita Krese gluži kā tāds sprīdītis pēc piedzīvojumiem mākslas Disnejlendā atgriežas mājās, lai apciemotu pati sevi. Tiem, kam tomēr pietrūka vairāk tīrā skaistuma, Bila Violas izstāde šobrīd ir apskatāma Parīzē.

 

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!