Laura Lizuma vērtē BJDFF filmu 'Vecmāmiņa Lo-Fi'

Mūzika vai tās nesaistīti nepieradinātie elementi skaņu mākslā, kas pie mums atplūduši no Islandes salas, jau a apriori liek iegrozīt ausis kam īpašam, sapņainam un mazliet kosmosā smeltam. Kam tādam, kas šķiet vēlies no termālo ūdeņu zilajām lagūnām vai spēji izšļācies no geizeru rīkles, skaļi vēstot par savu atdzimšanu no elfiskās senatnes. Islandes mūzikā, ko lielākoties atpazīstam caur "Björk", "Sigur Rós" vai "múm" eklektiski elektrisko minimālismu, no tiesas ir kas tāds, ko varētu saukt par akadēmisko ignoranci vai itin spēcīgu dari pats pieeju visam, kas reiz aizsākas iekšējā balsī un bezbēdīgi tiek nests uz āru.

Kamēr augšminētie jaunieši viļņo mūzikas apvāršņus globālā mērogā, pašā Islandē viens pēc otra tiek izķerti pašrocīgi sapakoti ieraksti ar kokiem un puķēm uz vāka un krāsainiem zīmuļiem rakstītām norādēm par ieraksta secīgo lietojumu. Šo rokdarbu autore ir vecmāmiņa "Lo-Fi", jeb Sigríður Níelsdóttir, kas savu muzikālo varēšanu atklājusi vien 70 gadu vecumā un acumirklī kļuvusi par ikonu un elku islandiešu jaunās mūzikas paaudzei un analogās skaņu mākslas cienītājiem.

Savas gados neilgās karjeras laikā amizantā dāma ierakstījusi 59 albumus, apkopojot tajos vairāk nekā 600 pašradītu un pašas ieskaņotu dziesmu un kļūstot par paraugu ne vien jaunajiem, bet arī tiem sirmajiem prātiem, kam gauži apnikuši klasiskie vecmāmiņu prieki.

Sigríður Níelsdóttir jauktās dāņu-vāciešu asinis un suņa raibā dzīve, kas pavadīta, ceļojot no Eiropas kara takām līdz Brazīlijas vidienei un visbeidzot piezemējoties uz ziemeļu salas Reikjavīkā, ir vienlaikus nejaušību un likumsakarību pilna.

Mūzikas mīlestība, kas ielikta agrā bērnībā, izrādījusies tikpat spēcīga kā tā, ko reiz nesusi un atkal paņēmusi jūra, un kuras saknes un vienīgais iespējamais turpinājums tad arī meklējams Islandes piekrastē. Reiz izskalota elfu un dīvainību zemē, vecmāmiņa visu savu pasauli savāc četrās sienās un naivā azartā metas to pārradīt ar sev vien zināmiem rīkiem un metodēm.

Viss rodas tepat, dzīvojamā istabā, kur līdzās tamborējumiem un atmiņas kadru kolekcijai melnbaltās fotogrāfijās ieriktēts primitīvs "Casio" sintezators, mikrofons un kasešu magnetofons ar unikālām ierakstīšanas un pārrakstīšanas funkcijām. Ar pirmatklājējas prieku, vecmāmiņa labprāt dalās savos analogo tehnoloģiju atklājumos, soli pa solim demonstrējot, kā dziesmas, kas reiz ienākuša prātā, nokļūst kasetes lentē, un kā trauslajam vokālam organiski pievienojas virtuves rīku radīti industriālie trokšņi, Brazīlijas suņu rejas, adoptētā baloža gurkstēšana, ūdenskritumi bļodu kaskādēs un putotāja virpuļos notverts helikopters.

Pati skaistākā Sigríður Níelsdóttir mūzikā un personībā, šķiet, ir apbrīnojamā vienkāršība un bērnišķīgs naivums, kas iedvesmojusi ne jau vecmāmiņas vienaudžus, kam sirdij tuvāks ģermānisks etnošlāgeris, bet gan jauno paaudzi, kas meklējas indie mūzikā. Daži no viņiem parādās arī filmā, vecmāmiņas radītu kolāžu oreolā vēstot par "Lo-Fi" ikdienas gaitām un izpildot savas versijas par ikonas radīto.

Sigríður Níelsdóttir pati uz skatuves gan tā arī neuzkāpa, savu radošo talantu publiskai lietošanai nododot  vien ierakstu formātā. Skaņu kolāžas septiņu gadu radošā procesa noslēgumā nomaina vizuālie stāsti par baltu gulbju kakliem baleta kleitās un tematiski veltījumi valsts un globālo svētku simbolikai. No avīžrakstiem un reklāmām rūpīgi izgrieztu bilžu mozaīkas kļūst par vecmāmiņas jauno aizraušanos, kas tāpat kā tamborējumi un skaņu mezglošana, maziem sajūtu gabaliem saliek pa plauktiņiem apkārt un dziļi sevī esošo.

Dokumentālā filma, kas veltīta Sigríður Níelsdóttir piemiņai, tapusi tikpat dzīvi un nepiespiesti kā pašas "Lo-Fi" muzikālās performances. Bez lieliem finanšu resursiem un ar patiesu azartu teju astoņus gadus sekot līdzi vecmāmiņas izdarībām, filmas radošā komanda spējusi pietuvoties ne vien islandiešu muzikālās savdabības avotiem, bet arī atklāt to neizmērojamo potenciālu, kas urdoši mīt mazliet citādi domājošo prātos.

Kāpjot pāri vecuma, sabiedrības vai valsts nospraustām robežām, "Vecmāmiņa Lo-Fi" ir tīrs un patiess stāsts par iespējamo, ko vajag vien tvert un apbrīnot.