Topošie kino apskatnieki vērtē BJDFF filmas

Šoreiz piedāvājam izvilkumus no studentu un topošo kino apskatnieku viedokļiem par 17. Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma filmām.

Pēc skaļajām uzslavām un garajiem apbalvojumu sarakstiem, ko var lasīt par filmu "Nogalināšanas anatomija", skatīšanās laikā gribas balstīties tikai savās izjūtās un neko no iepriekš dzirdētā par filmu nepieņemt par patiesību un negaidīt neko izcilu, jo izcils darbs nebalstās citu spriedumā, tas vienkārši aizrauj.

"Sākumā es iedzertu. Es rīkotos brutāli. Tagad izskatās, ka esmu piknikā un man nāk smiekli." Tā saka viens no bijušajiem slepkavām, un teiktais smeldzīgi un groteski pasvītro filmas stāstu. Bariņš pensionētu slepkavu dalās savās atmiņās un pamatojumā par paveikto. Filmai sākoties, gaisotne ir nepiespiesta un sarunas raisās brīvi, liekot skatītājam ar interesi sekot stāstam un gaidīt pavērsienus, kas radījuši filmas nosaukumu "Nogalināšanas anatomija". Dzīvesstāsti un attieksme izbrīna un šokē, par savu darbu – valstij nelojālo komunistu nogalināšanu - vainīgie kameru priekšā runā brīvi, savukārt es kā skatītājs jūtos tik… neērti.

Kautiņi, vardarbība un nāve mākslas filmās jau kļuvuši par normu, savukārt "Nogalināšanas anatomija" pāri visam uzstājīgi atgādina, ka slepkavošana nekad nav normāla. Tā nevar būt normāla un filmā tā pārstāj būt normāla, tikko apjēdz, ka tas, ko skaties, ir patiesība.

Visdrīzāk, filma nesakritīs ar nevienu no jūsu gaidām vai iedomām par to, tāpēc labāk vienreiz redzēt, nekā daudzas reizes dzirdēt.

(Svetlana Lobanova)

Filmas "Sarunas par nopietno" autore – jaunā lietuviešu režisore Giedre Beinorjūte – šo darbu nosaukusi par eksperimentu, lai arī "intervijas žanra" dokumentālais kino (filma, ko veido tikai varoņu tuvplāni un teksts) ir sen aprobēta forma. Beinorjūtes eksperiments slēpjas varoņu izvēlē – tie visi ir bērni vai pusaudži ar sarežģītu un pat bērnunama pagātni, kuriem lūgts izturēties dabiski statiskas kameras priekšā un atklāti runāties ar aizkadrā esošo režisori.

Vizuālā ziņā filma minimālisma ceļā panāk iespaidīgu efektu: siltie, vitālie, kustīgie varoņi redzami vidējā vai tuvplānā kailā, pelēkā, nemājīgā telpā. Uz šī fona disonējoši spilgti izceļas krāšņā mikromīmikas simfonija, ko jūtīgi tver operators Audrius Kemežis.

Bērni ir ļoti dažādi – vecāki, jaunāki, meitenes, zēni, intraverti, ekstraverti, atvērti pasaulei un gatavi mīlēt, jau iekšēji aizlauzti un nespējīgi uzticēties. Režisorei izdevies īstenot iecerēto mērķi – parādīt bērnus kā nozīmīgus sarunas partnerus, kam ir pieredze un daudz kas vēstāms par dzīvi, sāpēm, zaudējumu, izsmieklu, taču kuri vēl nav zaudējuši naivu gaišumu acīs.

Filmas varoņi skatītājam ir ļoti interesanti, sākot no aklās meitenes, kas raksta skumjus dzejoļus un vietām runā ar pusmūža cilvēkam raksturīgu rūgtumu, tomēr nešaubīgi tic Dievam, līdz pat trīspadsmitgadīgajam zēnam, kas draudzējas ar divdesmitgadniekiem, lasa Kastaņedu.

(Liene Linde)

Režisore norāda, ka filma ir kā eksperiments, kurā viņa, liekot pastiprinātu uzsvaru uz pusaudžu ķermeņa valodu un neverbālo komunikāciju, atklāj to, kas darās viņu galvās. Viņiem uzdotie jautājumi pārklāj plašu tematu klāstu, sākot no draudzības, mīlestības, savstarpējām attiecībām un beidzot ar pasaules uztveri, dzīves jēgu un Dievu. Skatītājs pat dažreiz pats var sajusties kā intervētājs, jo, lai gan jautājumus uzdod režisore, tomēr viņa paliek aizkadrā un viss, kas ir kameras priekšā, ir jaunieši ar viņu dažādajām atbildēm.

Šī ir filma, kura neliek uzsvaru uz ainavām, mūziku vai kinematogrāfiskās kameras pielietojumu – tā balstās uz jauniešu personīgajiem stāstiem un izjūtām. Viedokļi nav detalizēti un plaši izklāstīti, bet gan vairāk virspusēji, kas dotajā gadījumā nemaz nav mīnuss, jo ir jādarbina iztēle. Te jāatsauc atmiņā pasaku par Vinniju Pūku, kuru tā pa īstam izdodas saprast tikai pieaugot. "Kas šodien ir par dienu?" jautāja Pūks.

Sivēntiņš iekviecās: "Šodiena," uz ko Pūks atbildēja: "Mana mīļākā diena!" Skatoties "Sarunas par nopietno" un vērojot pusaudžu atbildes uz jautājumiem, šo pasaku nākas atcerēties vairākkārt, jo tikai pieaugušais spēs šo filmu patiesi novērtēt.

(Lauris Baturs)

"Tēvs" ir ārkārtīgi interesants darbs, jo Antonovu ģimene ekstrēmā formā iemieso tās "vērtības", kuras cīņā pret liberālu brīvdomātāju sabiedrību piesauc t.s. tradicionālo jeb ģimenes vērtību aizstāvji. "Tēvs" izaicina skatītāju domāt, ko tieši nozīmē jēdziens "īsts vecis" un kas par tādu padara. Bijušais bandīts ir spožs sociālā priekšstata par "īstu vīrieti" iemiesojums: labprāt ražo bērnus, tos uztur, nekrāpj sievu, bet plāno kopīgu nākotni un vēl vairāk bērnu, disciplinēti uztur sevi labā fiziskā formā, ir savas mazās sabiedrības galva, ko visi ciena.

Lai arī Tēvs nerunā par dzīvi cietumā, viņa attiecības ar cietuma jēdzienu ir daudzslāņainas. Daudzi vīrieši nereti pamet ģimenes, kad tās viņiem sāk šķist pārāk ierobežojošas, "kā cietums"; Tēvs savukārt izvēlas daudzbērnu ģimeni kā pretmetu burtiskajam cietumam.

"Tēvs" ir aizraujošs pētījums par it kā pašsaprotamo, taču ļoti sarežģīto maskulinitātes jēdzienu. Filmas galvenais varonis, kas paradoksālā kārtā ir slavens noziedznieks, ir centrālā morāles bāka savai mazajai sabiedrībai. Saskaņā ar šo morāli viņš saviem bērniem dod labāko, ko spēj: dzīvību un disciplīnu. Vai šīs vērtības un šāds ģimenes modelis ir tas, ko plašākā sabiedrībā vēlētos replicēt "ģimenes vērtību" cīnītāji?

(Liene Linde)

Armēnijā dzimušais, Lietuvā augušais filmas režisors Marats Sargsjans (Marat Sargsyan) izveidojis ārkārtīgi sirsnīgu dokumentālo filmu, kas 60 minūšu garumā pierāda, ka laimīgai ģimenei nav nekāda sakara ar labu izglītību, smalkām manierēm, stabili atalgotu darbu un līdzīgām sekundārām lietām.

Filma "Tēvs" stāsta par veselu bariņu neparastu cilvēku, par kuru eksistenci un kopābūšanu parūpējies Tētis Vidas. Ja šī ģimene dzīvotu kaimiņos, daži no mums noteikti sacītu – sociāli nelabvēlīga. Tomēr, lai ko būtu redzējusi klātienē, ko piefiksējusi, ko gribējusi parādīt un ko noslēpt kameras acs, šīs filmas ietvaros mums ļauts ieskatīties ļoti interesantā un īpatnējā dzīvesstāstā un dzīvesveidā.

Ne tik bieži sanāk uzzināt par cilvēku, kurš aizraujošus likumpārkāpumus iemainījis pret raitu milzu ģimenes veidošanu, kurš izaicina laiku un vecumu, uzskatot, ka vīrietis bērnus var radīt tikmēr, kamēr turas kopā, kuram savus bērnus tik tiešām vajag un tie rūp.

(Ilze Zicāne)

"Es elpoju" fiksē: svarīgāko cīņu cilvēks risina nevis ar nāvi, bet gan ar dzīvi un sevi pašu kā spilgtāko šīs dzīves (dzīvu) apliecinājumu.

(Jūlija Dibovska)

Mūsdienu Krievija ir lielu bagātību zeme – viens no tās manāmākajiem izejvielu resursiem (līdzās naftai un gāzei) ir padomju laiku domāšana. Šoreiz gan tas būs tikpat baiss, monstrozs vai nežēlīgs, cik arī zināmā mērā arī simpātisks derīgais izraktenis dokumentālā kino mākslai – Valērija Ševčenko mazajam šedevram "Внутри квадратного круга".

Lai gan varētu Ševčenko filmu skatīt kā dramatisku turpinājumu Herca Franka "Vecāks par desmit minūtēm", kas rāda arī bērna kā nākamības cilvēka personību, brīžiem tā atgādina mūsdienu parafrāzi par vēsturiskām traumām: iespējams, "Aplis kvadrātā" būs arī sarkastiska atbilde tiem, kas staļinisma uzskata par humānāku, nekā nacismu – sak, re, mūsu "nometnē" bērni tiek apvienoti ar vecākiem, nevis šķirti. Bet cik traumatiski?

(Jūlija Dibovska)

Labākais dokumentālajā īsfilmā ir tas, ka visas emocijas ir īstas – tie ir kadri, kurus grūti imitēt. Neizpratne un agresija no vecāku puses, kā arī centieni kontrolēt savas bailes un situācijas absurdums. Vecāki stāv, kā bagāžu lidostā gaidot, tikai šī ir ļoti svarīga bagāža.

Jāatdzīst, ka "Aplis kvadrātā" ir bagātīga ar materiālu un atbilstoša montāža notur skatītāju spriedzē un satraukumā, jo, kas zina, varbūt tomēr atgadās kas slikts? Arī pašu bērnu reakcija dokumentēta atbilstoši vispārējai noskaņai – kāds pat raud pēc pārdzīvotās bezspēcības lielajā, piecus tūkstošus bērnu plašajā pūlī. Katram no vecākiem ir sava stratēģija, kā atrast bērnu un "Aplis kvadrātā" parāda visu pasākumu no sākuma līdz beigām.

(Svetlana Lobanova)

Ir nepieciešams īpašs spēks, lai filmas veidošanas procesā neļautos (vai ļautos) varoņa personības burvībai. Jāsaka, ka brīžiem "Lo-fi Grandma" īstenā režisore ir pati Sigrīdura – viņa lai gan apbrīnojamo lo-fi grafomānismu viņai varētu piedot, gadās, ka tomēr sāk trūkt semantiska vai kaut vai informatīva dziļuma. Filmas muzikalitāte tuvojas mūzikas klipa estētikai. Aizkustinošās animācijas, iespējams, glābj, bet paliek savu uzdevumu ietvaros, nespējot papildināt dokumentāli slinko, pašmērķīgo kadru telpu.

Kultūras metaforas tomēr nostrādā. Gan attēla stilistikas, gan efektu un dziesmas atveidojošu intermediju ziņā "Lo-Fi Grandma" fiksē lo-fi kā 80. gadu alternatīvās mūzikas intravertuma un sirsnības produktu (zemas kvalitātes mūzikas ierakstus).

(Jūlija Dibovska)

Lai gan dokumentāla, filma veiksmīgi spēj samiksēt drāmas elementus ar realitāti līdz tādam līmenim, kad dažreiz liekas, ka tiek skatīta vistīrākā mākslas filma. Ir jāuzteic veiksmīgu kinematogrāfisku vēstījumu pielietojumu visās kino jomās – gan mūzikā, gan kameras leņķos, gan montāžā un verbālajos tekstos.

Ja vairums dokumentālo filmu ir tādas, kuras var viegli atšķirt no citu žanru filmām, tad "Asinsbrālis" ir unikāla ar to, ka kalpo par veiksmīgu hibrīdu kino žanru savijumam.

Rokijs, lai gan ieguvis jaunus draugus un tuviniekus, tomēr sirds dziļumos jūtas vientuļš, jo apzinās, ka nespēs glābt pilnīgi visus.

Filmā tiek lauztas kulturālās atšķirības, stereotipi, aizspriedumi un normas, jo tās ir bez svara, kad iet runa par cilvēku dzīvēm. Savā ziņā Rokijs iemieso mūsdienu Māti Terēzi, tikai no cita skatupunkta, jautājums tik ir – vai tiešām iet pa šo izvēlēto ceļu būtu prātīgi? Atbildes uz šo un daudziem citiem ar cilvēci saistītiem jautājumiem ir meklējami "Asinsbrālī" jeb stāstā par patiesu labestību un mieru.

(Lauris Baturs)

Filma sastāv no īsiem segmentiem - katrā no tiem skatītājs tiek aizvests uz kādu no pasaules daļām, lai vērotu, kā tiek ražota kāda konkrēta produkcija. Produktu klāsts ir dažāds, sākot no cūkgaļas un liellopu gaļas un beidzot ar graudiem un tomātiem, tomēr interesantu šo stāstu padara nevis pati produkcija un tās ceļš līdz veikala plauktam, bet gan cilvēki, kuri par to visu ir atbildīgi, viņu viedokļi par savu darbu, dzīvesstāsti un sapņi.

Filmai ir raksturīga izteikta atmosfēriska daba, kas pielīdzina šo filmu kustīgai gleznai jeb ainavai, kur tiek pievērsta pastiprināta uzmanība nevis detaļām, bet gan tās kopskatam.

Skatītājs tiek ievests savdabīgā pārdomu stāvoklī, kad nākas pārvērtēt, vai tiešām viņš ir tas, ko viņš ēd, jo tomēr aiz smukiem fasētiem iepakojumiem slēpjas dzīves sūrums – tiek patērēta ne tikai pārtika, bet arī šo strādnieku enerģija, darba stimuls, fiziskās piepūles, nerealizētie sapņi, dvēseles asaras un vaiga sviedri.

Kopumā dokumentālā filma ir dziļdomīgs un pārdomu raisošs produkts, kas arī savā ziņā ir iepakots spīdīgā iepakojumā – ekrānā – kur skatītājs ir kā patērētājs, bet pati filma ir tā saturs. Pēc tās noskatīšanās ir nepieciešams zināms laiks, lai to sagremotu, jo tās masa nav viendabīga – tā ir pilna ar cilvēku emocijām, alkām pēc nepiepildītā un klusu cerību, kura kaut kur tur, bet tomēr ir – pat ja, iespējams, bundžas pašā apakšā.

(Lauris Baturs)

Šovasar, kad, jau krietni iepirkušās, kopā ar mammu abas gājām pāri akmeņainam smilšu laukumam, kas ved uz jauno Cēsu tirgu, viņa ierunājās par to, kā cilvēki dzīvoja agrāk, kad nebija lielveikalu, kad nebija plašas produktu izvēles, nebija visādu izdevīgu akciju. Nospriedām, ka ēda mazāk un tajā pašā laikā, iepērkot pārtiku, domāja rūpīgāk un vairāk ilgtermiņā.

Režisores Katjas Gaurilofas četrus gadus veidotā filma "Fasētie sapņi" (Canned dreams) 118 minūšu garumā apskrien vairāku pasaules valstu ražotnes, kuru produkciju mēs varam atrast un iegādāties Eiropas veikalos. Katrā valstī, katrā fabrikā režisore iepazinusies un runājusi ar strādniekiem. Šo strādnieku dzīvesstāsti grandiozo ražošanas industriju kontekstā veido filmas kodolu.

(Ilze Zicāne)

Būtu grūti mūsdienās atrast cilvēku, kurš neko nezinātu par iespēju iegūt lielu daudzumu satura uz datora neko nesamaksājot. Viens no atslēgas vārdiem, kas saistīts ar nelegālo lejupielādēšanu, ir "The Pirate Bay" jeb latviskotā versijā "Pirātu līcis". Pavisam skaidrs, ka nelegālās darbības ir saistītas ar likuma pārkāpšanu. Tomēr šis gadījums nav vienkāršs, jo ir miljoni cilvēku, kuri veic šos likuma pārkāpumus un nesaskata tajā neko sliktu.

Autortiesības ar katru gadu kļūst arvien sāpīgāks temats – industrija nevēlas pielāgoties mūsdienām, bet lejupielādētāji nevēlas iet pretī legālajam saturam. Visticamāk arī The Pirate Bay pastāvēšanas ilgums atkarīgs no tā, cik ilgi abi nespēs savā starpā vienoties.

Ja nekas uz labu nemainīsies, tad mūs sagaida ne vien "Pirātu Birojs", "Pirātu Partija", bet pat lielākas institūcijas ar pielikto vārdu "pirātu". Tas pats nāks no autoru puses, ACTA bēdīgi slavenais likums nešķitīs briesmīgākais, kas līdz šim ir izgudrots.

(Staņislavs Fisenkovs)

"TPB:AFK. The Pirate Bay: Bezsaistē" parāda citu subkultūru ar atšķirīgu domāšanu – interneta un tehnoloģiju programmētājus jeb "hakerus", kas parasti mīt vienatnē vai noslēgtā vidē kopā ar sev līdzīgiem. Tiesas zālē šiem "datortārpiem" ir jāsniedz paskaidrojumi, jāatbild uz jautājumiem. Populārajā mediju vai mākslas telpā par subkultūrām joprojām ir maz zināšanu, bet daudz stereotipu. Situācija filmā liek apjaust, ka visi nedomā vienādi un eksistē cilvēki ar citu skatījumu un atšķirīgām vērtībām.

Uzvarēt neuzvaramo, tieši tā tiesas procesu uztvēra trijotne, kas radīja "The Pirate Bay". Vai tiešām industrija neapjauš, ka pirātismu iznīdēt nebūs tik viegli? Tiesas procesā būtībā saduras divu pasauļu intereses – interneta profesionāļu un interneta brīvības cīnītāju intereses un radošās izpausmes tiek pretstatītas "sabiedrības" interesēm. Smalka pilsoniskā satīra, viegli pieskaroties gan kino un mūzikas lobija, gan policijas un tiesnešu korupcijas tēmai, gan kultivējot Amerikas kā visus ietekmējošā mehānisma tēlu.

"The Pirate Bay" liktenis atver vietu diskusijām par autortiesībām, patēriņu un sabiedrības vajadzībām un ir spēcīgs subkultūru domāšanas un dzīvesveida paraugs.

(Svetlana Lobanova)

Trīs Pirātu Līča veidotāji parāda, ka vara interneta laikmetā gan caur telpas jēdzienu un mainīgajiem tās izmēriem, attālumiem un formām, gan iespēju sodīt un tikt smagi sodītam, kļūst arvien relatīvāks un neprognozējamāks lielumus.

Svarīgi ir kurā interneta informācijas apmaiņas punktā indivīds stāv, nevis, kas viņš ir, drīzāk kā un ko tas var izdarīt, šai punktā atrodoties. Svarīgs kļūst vien informācijas kustība un šīs kustības ātrums. Noziegums un sods ir pakārtots un novecojis jēdzienu pāris, kas tomēr turpina par sevi atgādināt arvien jaunās formās.

Iespējams, ka smagākais sods jaunajiem "noziedziniekiem" būtu ar traucējumiem piesātināts un lēns internets, vai pat tā pilnīgs zudums, nevis fiziskā ķermeņa ieslodzīšana telpā un atdalīšana no ārpasaules, kura varbūt jau kādu laiku arvien vairāk kļūst iekšpasaule.

(Didzis Kalniņš)

Filma mums paver citu perspektīvu uz ierastajiem stereotipiem par pusmūža cilvēkiem – tev nebūs būt bērna prātā! Bet kādēļ gan ne?

Ašrita savā dzīvē ir spilgts piemērs, ka var domāt un darīt citādi. Pats veids, kurā viņš to dara ir citāds – atjautīgs un radošs – it kā spēlējoties, bezrūpīgi un jautri pavadot laiku. Laužot rekordus, viņš reizē lauž arī sabiedrības normas par pieņemamu attieksmi pret savu dzīvi pusmūžā.

Kam ir vajadzīga šāda nodarbošanās? Vai tā ir parodija par atsevišķu cilvēku, par patērētāju sabiedrību, par dzīves jēgas meklējumiem, vai etīde par iespēju parastiem cilvēkiem neparastos veidos kļūt slaveniem - tas paliek katra paša ziņā.

(Didzis Kalniņš)

Starp protestētājiem var sastapt visdažādāko uzskatu un pārliecību paudējus, kas nebūt nav savā starpā un viedokļos vienoti. Tomēr pagaidām, līdz vēlēšanām visus tos vieno lielais Pret, un viens negatīvais mērķis - Putins. Nav zināms, kas notiks pēc vēlēšanām, ja gadījumā valdošā vara neturpinās atrasties tās pašreizējo sargātāju rokās.

Taču ir zināms, kas notiks ar protestētājiem, ja tomēr nekas nemainīsies. No bērnišķīga naivuma, līdz smalkam aprēķinam, "Pret" nometne rāda savu krāšņo daudzveidību.

(Didzis Kalniņš)

"Ziema, atkāpies!" pamatā nav kāds konkrēts cilvēks, ir iespēja redzēt notiekošo caur dažādu cilvēku acīm, kas piešķir filmai dinamiku un viedokļu dažādību. Skatītājam netiek uzspiests kāds konkrēts viedoklis, savukārt ir iespēja pārdomāt redzēto un izvēlēties savu pozīciju visā notiekošajā.

Tiek piedāvāts pat daudz vairāk nekā caur medijiem mēs, atrodoties kaimiņos, varējām uzzināt. Pavisam iespējams, būs daudzas lietas, kas iepriekš nebija zināms un pārsteigs. Daudzus noteikti ieinteresēs pirmsvēlēšanu notikumu aizkulises, kas dokumentētas filmā.

(Staņislavs Fisenkovs)