Jordānā dzimušā Saīda Hadada skaņu māksla balansē starp rietumu un austrumu mūzikas tradīcijām, pašam komponistam esot savdabīgam un interesantam "svešiniekam" gan Eiropas mūzikas vidē, gan arābu mūzikas pasaulē. Sirreālisms, pretstati, citādība, kultūras imperiālisms un nemitīga sevis paša radīto tradīciju aizmiršana ir nerimstoši Saīda Hadada daiļrades virzītājspēki.
Kompozīcija "Alternative World-versions" (2007) klavierēm un orķestrim balstīta uz amerikāņu filozofa Nelsona Gudmena idejām un rakstiem par sirreālismu. Saīds Hadads šajā kontekstā jēdziena "sirreālisms" lietojumu skaidro kā centienus aprakstīt ko tādu, kas ir nereāls kādā ļoti īpatnējā vai neparastā veidā, parasti uzsverot ne tikai šo neīstenību, neiespējamību, bet arīdzan zināmu atsvešinātību no tā, ko cilvēks spēj identificēt ar vispārpieņemtu īstenības, realitātes jēdzienu. Kompozīciju veido piecas daļas un jēdzienu pretstati: 1. Dzīve (Kaps), 2. Daudzveidība (Idée fixe), 3. Pilnība (Tukšums), 4. Realitāte (Ēnas), 5. Sabiedrība (Monologs).
Mārtiņš Viļums (1974) ir viens no interesantākajiem un muzikāli izsmalcinātākajiem latviešu skaņražiem, viņš dzimis Rīgā, taču jau vairākus gadus dzīvo un strādā Lietuvā. Saņēmis pirmo prēmiju Latvijas Filharmonijas un Latvijas Komponistu savienības kamerdarbu konkursā (1996) un uzvarējis UNESCO International Rostrum of Composers Vīnē (2005).
Kompozīcija "Simurg" tapusi 2005. gadā kā Holandes "Nieuw Ensemble" pasūtinājuma darbs. Mārtiņš Viļums atklāj, ka skaņdarba nosaukums "Simurg" nozīmē Trīsdesmit putni un tas aizgūts no persiešu teikas, kas vēsta par putniem, kuri devās meklēt savu Karali - Dievu. Grūtā ceļojuma pārbaudījumus izturēja trīsdesmit putni. Nokļuvuši pie svētā kalna, kur vajadzēja atrasties viņu Karalim, tie atskārta, ka paši ir Dieva būtība - viens ir visos un visi ir vienā! Šīs teikas metafora izmantota un attiecināta uz skaņdarba formveidi un arī harmonisko valodu. Kompozīcijas formu veido trīs savstarpēji saistītas daļas un katru no tām raksturo atšķirīgas harmoniskās telpas: pirmo daļu - simetriska harmonija, otro - trispektrāla harmonija un trešo - diatoniska harmonija. Tādējādi komponists tiecas atklāt dažādas krāsas, kuras ritmiski, fakturāli un harmoniski variējas, izplūst un atkal atgriežas vienā tonī – vienā skaņā. Skanējums ir kā putnu spārni – tie izplešas un izdziest gaisā, klusumā.
Haja Černovina (1957) dzimusi Haifā, Izraēlā, kopš 25 gadu vecuma viņa pārmaiņus dzīvojusi un strādājusi Vācijā, Japānā, ASV un Austrijā. Jau vairākus gadus arī pati Černovina ir atzīta kompozīcijas pedagoģe - arī Vīnes Mūzikas augstskolā, kur bijusi pimā kompozīcijas profesore – sieviete, un kopš 2009. gada - Hārvarda universitātē. Černovina saņēmusi vairākus apbalvojumus kompozīcijā, viņas mūziku atskaņojuši un pasūtinājuši pasaules ievērojamākie orķestri, ansambļi un festivāli. Skaņrades mūziku raksturo interese par temporalitāti, laika fragmentāciju un izstiepšanu, procesu ilgstamību un izirdināšanu, skaņas un atskaņošanas fizisko aspektu, kā arī sakāpināta emocionalitāte.
"Opusa Dam sheon hachol" nosaukums latviskojams kā "Smilšu pulkstenis" - joprojām plūst un tam ir divējāda nozīme – tas apzīmē gan miera stāvoklī esošu, gan laika skaitīšanas procesā esošu smilšu pulksteni, tas norāda uz fenomenu, ka šīs atšķirības mūsu uztverē nosaka vienīgi skatu punkts. Komponiste Haja Černovina stāsta - raugoties no attāluma, praktiski nav iespējams saskatīt, vai smilšu pulkstenis skaita laiku, vai ir miera stāvoklī - neesot tuvumā skatienam neatklājas, kā smiltis birst cauri stiklam, taču no tuvas distances iespējams saskatīt ik katru mazāko smilšu graudiņu un arī to, cik nevienmērīga pulksteņa iekšienē ir šo graudiņu plūduma kustība. Šajā kompozīcijā laiks ir salēnināts teju līdz pilnīgam miera stāvoklim, kaut tajā pat laikā spēles kustība tiek arvien vairāk intensificēta. Vienlaicīgi kompozīcijas nosaukums ieskandina arī gluži eksistenciālu un cilvēcisku stīgu, domājot par cilvēka dzīves ritējumu un nerimstošo laika plūdumu, kaut pēc butības vienmērīgs, tas tāds nav mūsu uztverē un nereti pieminam laika steigšanos vai apstāšanos. Kompozīcija tapusi 1992. gadā un rakstīta stīgu sekstetam (divām vijolem, diviem altiem, čellam un kontrabasam), vēlāk skaņrade izveidojusi arī tās jaunu versiju stīgu orķestrim.
Federiko Gardella (1978) dzimis Milānā. Studējis klavierspēli un kompozīciju Milānas konservatorijā. Viņa daiļradi veido pārsvarā instrumentālā mūzika – virkne skaņdarbu solo instrumentiem, izsmalcinātas partitūras instrumentāliem ansambļiem, opusi orķestrim un vēl arī daži darbi vokālajā jomā. Gardellas mūzika skanējusi koncertos Japānā, kā arī vairākos festivālos Eiropā.
Raksturojot Koncertu mandolīnai un orķestrim (2007), Gardella iesāk ar savu skatījumu uz koncertžanra vēsturi un attīstību, analizējot solista un orķestra attiecības. Domājot par mandolīnu solo lomā, ļoti būtisks Federiko Gardellas radošajā procesā izrādījies arīdzan šī instrumenta vēsturiskais konteksts un izmantojums, kā arī specifiskās akustiskās īpašības, kamdēļ skaņradis nonācis pie idejas par "hiperinstrumentu" - orķestris traktēts kā mandolīnas rezonanses paplašinātājs vai rezervuārs, no kura solists smeļas skanisko un tematisko materiālu.