Nabadzība, izvarošana, vecāku nāve acu priekšā – slavenību traģiskās bērnības  (15)

"Man gan likās, ka māte aizbrauks prom vien uz dažām dienām. Izrādījās – bez mammas paliku uz diviem gadiem," tā atzinusi Mināža, kura par ņujorkieti kļuva piecu gadu vecumā.

Viegli viņai neklājās arī tur – vien pirms dažiem gadiem Mināža saņēmās publiski paziņot, ka pusaudzes gados viņai veikts aborts. "Es nebiju gatava. Man nebija nekā, ko bērnam dot," tā Mināža atklāja izdevumam "Rolling Stone".

"Devos uz aku, lai spainī atnestu ūdeni. Nācu un ar pirkstiem spēlējos ar ūdeni, to no loga redzēja mana vecmāmiņa, kurai tas dikti nepatika. Viņa mani tā nopēra, ka visa mugura bija asiņojošās švīkās. Tad uzvilku savu svētdienas kleitu, kas notraipījās ar asinīm no brūcēm. Par to viņa tā sadusmojās, ka es atkal dabūju pamatīgu kāvienu."

Opras māte pusaudzes gados palika stāvoklī pēc kāda vienas nakts sakara un meitu atstāja vecmāmiņas gādībā. Tā dzīvoja tik nabadzīgi, ka Oprai kleitas šuva no veciem kartupeļu maisiem. Regulāri sita ar nūju, toties iemācīja lasīt, pirms vēl mazmeitiņai bija apritējuši trīs gadi. Pēcāk gan Opra sāka dzīvot ar māti, kura dzemdēja vēl vienu atvasi un, saprotot, ka abas uzturēt nevarēs, vecāko meitu aizsūtīja pie vīra, kas viņas dzimšanas apliecībā ierakstīts kā bioloģiskais tēvs.

Jau pieaugusi, Opra atklāja, ka bērnībā saskārusies ar seksuālu aizskaršanu, brālēns viņu izvarojis, kad meitenei bijuši vien deviņi gadi, viņai uzmācies arī onkulis un kāds ģimenes draugs. Seksuāla izmantošana turpinājusies vairākus gadus, līdz 14 gadu vecā Opra konstatējusi, ka ir stāvoklī. Bērns gan piedzima krietni pirms laika un divas nedēļas vēlāk nomira.

"Es tiešām sajutu, ka bērniņa piedzimšana man ir devusi jaunu dzīvi. Tā es to uztvēru," pēcāk atzina Opra, kura pēc traģiskajiem notikumiem spējusi saņemties, kļūt par TV zvaigzni un vienu no planētas ietekmīgākajām dāmām, kuras īpašumu apmēru lēš jau divu miljardu dolāru apmērā.

Turklāt patēva darba dēļ bieži nācās mainīt dzīvesvietas.

Kad viņai bija 18 gadu, patēvs izdarīja pašnāvību. Lai gan no Mūras mātes viņš tad jau bija šķīries, Demiju viņa pašnāvība satrieca – galu galā tieši viņu aktrise uzskatīja par tēvu, kas meiteni uzaudzinājis.

No mātes mājas Demija aizgāja jau 16 gadu vecumā – centās kļūt par aktrisi, bet sākumā, melojot par savu vecumu, naudas pelnīšanai nācās fotografēties puskailai.

Teronai bija 15 gadu, kad šausmām pienāca traģisks gals – tēvs ar savu brāli sadzērušies plosījās dzīvoklī, bet pusaudze ar mammu slēpās virtuvē. Kad kļuva skaidrs, ka dzērāji nav valdāmi un viņu rīcība vairs nav prognozējama, Gerda tvēra šaujamieroci, nošāva vīru un ievainoja viņa brāli. Policija lēma, ka notikušais bija pašaizsardzība.

2015. gadā Šarlīze šīs traģiskās atmiņas varēja izmantot, lai iejustos filmas varones ādā – trilleris "Dark Places" stāstīja par sievieti, kas bērnībā savām acīm esot redzējusi pašas ģimenes noslepkavošanu.

"Filmas stāstam gan nav nekādas līdzības ar to traģisko notikumu, kas bija manā dzīvē," saka Terona. "Es gan ticu, ka mēs visi varam teikt, ka ģimeni izvēlēties nevar. Un neesmu satikusi nevienu, kura ģimenē nebūtu kādi skeleti. Šķiet, ka katram dzīvē pienāk tāds brīdis, kad vajag pacelt to paklāju, paskatīties, kas zem tā ir, un tikt ar to galā."

"Kad tēvam bija 51 gads, viņš zaudēja darbu, un tas bija īsts trieciens. Bija laiks, kad mēs dzīvojām autofurgonā un visiem nācās strādāt par sargiem vai apkopējiem," TV šovā "Inside the Actors Studio" atklāja Kerijs.

Puisim pēc skolas nācies vēl astoņas stundas vergot fabrikā un dienas beigās to vien gribējies, kā "kādam sašķaidīt galvu".

Nonākšana uz nabadzības sliekšņa ietekmējusi arī viņa skolas gaitas. "No teicamnieka pārvērtos par tādu, kas negribēja nevienu draugu un nevēlējās pat nevienam vārdu zināt," atzinis Kerijs.

Daiena tolaik draudzējās ar gangsteri Džonu Sponcu, ar kuru bieži strīdējās, un kašķus, protams, dzirdēja arī Dilans. Kad notikuma vietā ieradās policija, Sponca apgalvoja, ka Daiena nejauši nošāvusies, no grīdas paceļot ieroci, ko viņš tobrīd esot tīrījis. Likumsargi piekrita – tas esot bijis traģisks negadījums.

2011. gadā Makdermots lūdza policijai atsākt lietas izmeklēšanu, tas arī tika darīts, un atklājās, ka notikusi slepkavības pēdu slēpšana. Arestēt vainīgo gan nevarēja – Sponca mira 1972. gadā. Tiek uzskatīts, ka viņš kļuvis par policijas informatoru, un, kad par to uzzinājuši citi gangsteri, nošāvies.

Bet kādu dienu Melvina līķi atrada paša mašīnas bagāžniekā, un vēlāk Lukass savā autobiogrāfijā atzinās – tā bijusi atmaksa par to, ka Melvins bandas biedrus nodevis policijai.

Kā intervijās klāsta Kombss, tēva liktenis licis viņam censties tiekties pēc labākas dzīves: "Visiem jauniešiem, kas zaudējuši tēvu vai uzauguši bez vecākiem, saku – ziniet, jūs vienalga varat iekarot pasauli. Es reiz biju jauns puika Hārlemā, un mani pat par viesmīli darbā neņēma. Un ziniet, ko es izdarīju? Kļuvu par miljardieri."

Pēc skolas Vera piestrādāja gan par trauku mazgātāju, gan par auklīti, bet, kad mājās pavisam pietrūka ēdiena, lūgusi maizīti pat klases audzinātajai. Kā stāsta Vera, grūtības vien palīdzējušas norūdīt raksturu, bet regulārais fiziskais darbs – ķermeni.

Sāpes gan reiz beidzās – māte pamanīja, ka Kristīna ir tā iekaustīta, ka asiņo, un meita atzinās, ka to izdarījis tēvs.

"Tētis gribēja nosnausties, bet es biju pārāk skaļa..." Tad mātes vadzis lūzis un viņa ar bērniem no valdonīgā ģimenes galvas aizgājusi. Kad Kristīna kļuvusi slavena, tēvs viņu uzmeklējis un vēlējies iesaistīties meitas dzīvē, ko viņa arī ļāvusi. "Es viņu ielaidu savā pasaulē, bet tikai uz mirkli. Drīz vien sapratu, ka viņš manā dzīvē nav nepieciešams."

Mazā Ludviga bērnība pagāja piecus soļus platā bēniņu istabiņā un, līdzko tēvs pamanīja zēna interesi par mūziku, nolēma – izaudzinās nākamo Mocartu. Lika viņam mācīties gan klavesīnu un ērģeles, gan vijoles un flautas spēli. Mācību process tika stingri kontrolēts – Ludvigam nebija laika ne atpūtai, ne rotaļām ar vienaudžiem. Bijuši pat rīti, kad tēvs dēlu aiz matiem no gultas vilcis pie mūzikas instrumentiem uz kārtējo treniņu. Tēvs ar sevi pēcāk varēja lepoties – plāns nesa augļus un jau 13 gadu vecumā Ludvigs nodrošināja iztiku visai ģimenei.

Vēl pēc desmit gadiem van Bēthovens bija kļuvis slavens, un drīz pēc tam sāka ciest no progresējoša kurluma. "Cilvēkam ar talantu un mīlestību pret darbu robežu nav," teicis komponists, kas savus slavenākos darbus radīja dzīves beidzamajos 15 gados, būdams jau pavisam nedzirdīgs.

Mēmā kino karaļa Čārlija Čaplina bērnība bija sūra jo sūra. Piedzima viņš 1889. gadā Londonā, tēvs no ģimenes drīz vien aizgāja, māte Hanna bija dziedātāja, bet zaudēja balsi, kad puikam bija pieci gadi. Cita darba Hannai nebija, un ģimene nonāca trūkumā.

"Mēs mitinājāmies nabadzīgā istabiņā, badojāmies," pēcāk savās atmiņās dalījās Čārlija brālis Sidnijs. "Ne man, ne Čārlijam nebija apavu. Atminos, ka māte novilka savus un deva tam no mums, kam bija jāiet uz zupas virtuvi pēc kādas ēdiena druskas."

Vēlāk viņu māte saslima ar sifilisu, kas savukārt sagādāja problēmas smadzeņu darbībā. Viņa nonāca psihiatriskajā slimnīcā, bet brāļiem bija jādzīvo pie tēva-alkoholiķa. Puikas iemācījās par sevi parūpēties paši, un, kad mātei tika likts no slimnīcas doties mājās, turp atgriezās arī viņi. Bet Hannai joprojām bija psiholoģiska rakstura problēmas – viņa slēpa no citiem ēdienu un cieta no atmiņas zudumiem. Lai kaut kā nopelnītu iztiku, Čārlijs nebijās neviena darba – tirgoja avīzes, līmēja rotaļlietas, strādāja par stikla pūtēju un pat izlikās par deju skolotāju.

Tīņa gados Čārlijs tika pie darba nelielā Londonas teātrī, bet radās problēma – lasīt viņš nemācēja un tekstu lomai mācījās no galvas, kad to naktīs viņam priekšā lasīja brālis. Taču ātri vien cītīgais Čārlijs lasīt iemācījās pats, tad pašmācības ceļā kļuva par itin izglītotu puisi un vēlāk – par Holivudas zvaigzni.

"Dzīve – tā ir traģēdija, ja uz to skaties tuvumā, bet komēdija, ja to vēro no attāluma," tā teicis Čaplins.