Aktieris un režisors Valdis Liepiņš (attēlā ar trešo sievu Lauru) pirms pāris gadiem nozuda no Dailes teātra, un par viņa tālāko likteni klīda dažādas runas. Tagad tapis zināms – vīrietis atgriezies bērnības mājās, cīnās ar depresiju un kļuvis par otrās grupas invalīdu.
Teātra mīļotāju atmiņās Liepiņš palicis ne tikai kā aktieris un režisors, bet arī Rēzijas Kalniņas pirmais vīrs – savulaik viņi bija viens no apspriestākajiem pārīšiem Latvijā.
Augusta vidū Liepiņš atzīmēja 50. jubileju, un žurnāls "Kas Jauns" gaviļnieku atradis viņa vecāku dzīvoklī Siguldā – aktieris tur dzīvo kopā ar tēti, kurš ir pirmās grupas invalīds un nespēj sevi aprūpēt, un pieskata viņu.
Pērn nomirusi māte, un šķirta arī viņa trešā laulība.
"Šobrīd nevaru strādāt, kopš pagājušā gada rudens esmu otrās grupas invalīds. Ir diezgan lielas veselības problēmas, un pamatā ārstējos visu laiku," izdevumam pastāstījis Liepiņš.
Viņš zaudējis aptuveni 20 kilogramus svara, un laiks paiet cīņā ar depresiju – psihisku veselības traucējumu dēļ arī viņam piešķirta invaliditāte.
Lai tiktu galā ar slimību, Liepiņš, vēl strādājot teātrī, sācis lietot antidepresantus, un iesākumā veicies labi. Tad sekojis kritiens.
"Sākās tāda bedre, ka apkārt viss sāka jukt un brukt. Organisms pierada pie medikamentiem, un, būsim godīgi, tā ķīmija tomēr atstāj sekas uz veselību. No vienas puses antidepresanti it kā palīdz, bet viss pārējais organisms, ieskaitot smadzenes, tiek bojāts. Turklāt iespaidīgi," atzinis aktieris.
Savu lomu veselības sabrukumā spēlējis arī alkohols – viņš ilgāku laiku to lietojis komplektā ar antidepresantiem un teātri nācies pamest, jo aktieris vairs neesot spējis tikt ar sevi galā. Tagad jau septiņus mēnešus izdevies nedzert.
Smagākajos slimības posmos Liepiņš pabijis arī psihoneiroloģiskajās slimnīcās, un viņam ir grūti iedomāties savu nākotni. Pašsajūta esot kā 70 gadus vecam večukam, un uz skatuves vai pie pasākumu vadīšanas viņš nevar atgriezties – slimība un neveselīgais dzīvesveids ietekmējis gan atmiņu, gan rīcības ātrumu, gan radījis virkni citu problēmu.
Atskatoties pagātnē, aktieris sapratis – līdz depresijai viņu novedis darbs teātrī, it īpaši režisora pienākumi, kas uzlikuši milzīgu atbildību.
"Ātri vien sevi tādā veidā sadedzināju, jo pēc paša mērauklas nekas nekad nebija pietiekami labi, vienmēr atradās lietas, ko būtu varējis izdarīt labāk. Biju nepārtraukti nemierā ar sevi, un tad sākās..." atmiņās gremdējies aktieris.
Sākušās panikas lēkmes, vajājušas uzmācīgas domas, un glābiņu viņš meklējis alkoholā. Tagad Liepiņš saprot, ka vajadzējis meklēt mediķu palīdzību un pamest režisora darbu.
Tāpat viņš nožēlo, ka kļuvis par aktieri – nepārtrauktā "sevis izvarošana" izsūkusi un likusi zaudēt sevi.
Liepiņš daudz pārdomājis dzīvi un secinājis, ka sava egoisma un mugurkaula trūkuma dēļ daudziem nodarījis pāri. Tāpat viņš sapratis – arī savas trīs laulības viņš pats "sačakarējis".
"Esmu savā dzīvē izdarījis pietiekami daudz neatgriezenisku lietu. Nevis kļūdas, ko ir iespējams labot, bet rīcības, kas ir neatgriezeniskas. Neesmu apzināti kādam centies nodarīt ļaunu, bet to esmu izdarījis ar to, kāds esmu," žurnālam "Kas Jauns" sirdi kratījis aktieris.
Lai gan viņš pieļauj, ka citi uz viņu vairs ļaunu prātu netur, pats sev Liepiņš pagātnes grēkus piedot nespēj.
"Pats sev esmu vislielākais ienaidnieks, un pats sevi nespēju uzveikt. Ar prātu saprotu, ka viss, kas bijis, ir jāatstāj pagātnē un ir jāceļas un jāiet uz priekšu, bet es to nespēju," atklāts bijis aktieris, kurš ir pārliecināts – ellē viņam "vieta jau ir sasildīta".
