Taču DELFI Izklaide šoreiz izceļ 1946. gada 20. novembri - dienu, kad tika atklāts Latvijas vēsturē pirmais kolhozs. Tas bija kolhozs Nākotne, kuru Jelgavas apriņķa Šķibes pagastā nodibināja 11 trūcīgi zemnieki.
Kolhozu veidošanās lielākoties nebija brīvprātīga, bet gan administratīvs un padomju varas iestāžu organizēts process, un kā nākamie tika izveidoti Dzirkstele Daugavpils apriņķī un Uzvara Valkas apriņķī.
Tālākā kolhozu attīstība Padomju Latvijā notika ļoti strauji: 1948. gada beigās LPSR bija jau 893 kolhozi (10,2% zemnieku saimniecību), bet divus gadus vēlāk - 1776 kolhozi (96,5 % zemnieku saimniecību). 1950. gada jūnijā LPSR administrācija pieņēma lēmumu par visu sīko kolhozu apvienošanu.
Kolhozos izaudzētā lauksaimniecības produkcija bija jānodod valstij par zemām cenām. Ģimenes galvenokārt pārtika no pašu piemājas zemē izaudzētā. Pirmajos kolhozu darba gados nekādas peļņas nebija, darba samaksa pirmajos gados bija graudā, t.i., alga bija lauksaimniecības produkcija (nereti visa gada alga bija graudu vai kartupeļu maiss).
Regulāra ikmēneša darba alga kolhozos strādājošajiem tika ieviesta vien no 1966. gada 1. jūlija, jo tobrīd kolhozi (kolektīvās saimniecības) un sovhozi (padomju saimniecības) saņēma valsts dotācijas, to saražoto lauksaimniecības produkciju valsts garantēti uzpirka, tātad nevajadzēja meklēt noieta tirgu.
1992. gadā līdz ar neatkarīgās Latvijas Augstākās Padomes likumu zeme kļuva par privātīpašumu, ko varēja atgūt bijušie īpašnieki, to varēja nopirkt un iegādāties par sertifikātiem.
Kolhozi pamazām sadalījās sīksaimniecībās, to infrastruktūra un tehnika tika privatizēta un iekļauta topošajās individuālajās lielsaimniecībās vai izpārdota.
