Foto: Shutterstock
Kliegšana uz bērnu ir totāla iekšēja bezpalīdzība, pilnīga izmisuma izpausme, ko slēpjam paši no sevis ar dusmu palīdzību. Pieaugušie kaut ko negrib piedzīvot un ar dusmošanos slēpj savus sāpīgos ievainojumus, bezpalīdzību. Tas ir vesels emocionālais pīrāgs. Tā ir liela bezspēcība, bezpalīdzība, bet no kurienes tā mūsos radusies?

Kā skaidro transpersonālā psihoterapeite Liene Vēsmiņa, ķermenis glabā visu mūsu dzīves pieredzi no ieņemšanas brīža, arī dzimšanas laiku un visu, kas noticis mammas vēderā – vai viņa bija priecīga, laimīga, kad gaidīja mazuli, vai satraukusies, vai bija kādi pārdzīvojumi. Bērns visu šo laiku izdzīvojis kopā ar mammu un tā ir neatņemama viņa dzīves pieredze jeb veidošanās sastāvdaļa. Tiek izjustas emocijas un pārdzīvojumi kopā ar mammas piedzīvoto un te nav jautājums labi vai slikti, tā ir katra cilvēka iespēja būt šeit.

Vecākiem šī agrīnā pieredze aktivizējas ar bērniņa dzimšanu un augšanu. Tādās situācijās bieži vien pieaugušais ar prātu saprot, ka rīkojas neadekvāti, bet neko nespēj mainīt savā uzvedībā.

Svarīgi ir atcerēties, ka tā ir mana pieredze un es kā pieaudzis varu būt te un tagad un varu to pārveidot. Es varu būt te – klātesošs, pieaudzis. Šobrīd es varu uzdrīkstēties satikties ar skumjām, traumām, sāpēm, savu ēnas pusi. Tas parasti ir darbs kopā ar psihoterapeitu.

Ēna ir katram – tas ir cilvēciski. Svarīgi ir to pieņemt, jo tas tā vienkārši uz zemes ir. Pieņemt traumas un sāpes, lai varētu tās dziedināt. To var tikai pieaudzis cilvēks, bērns to vēl bieži vien neprot.

Kas ir manā ēnas pusē? Tas ir milzīgs resurss, spēks, kas palīdz dzīvot un risināt ikdienas situācijas.

Viena no šādām lielām glabātuvēm ir iekšējais bērns – tas ir mūsu radošums, spēja priecāties, atveseļoties. Imūnsistēmai vajadzīgs radošums, lai tiktu galā ar ātri mutējošām baktērijām un vīrusiem, lai saglabātu savu iekšējo līdzsvaru – fizisko, emocionālo un garīgo.

Personības dzīves upe – senči. Kā uzlabot savu psihoemocionālo dzīves kvalitāti

Vieglāk un laimīgāk ir pārvaldīt, nevis kontrolēt savu dzīvi. Liela daļa cilvēku ļoti piepūlas, lai varētu kontrolēt savu dzīvi, bet patiesībā mēs to nevaram. Svarīgi ir ļauties dzīvei un mācīties, uzsver Vēsmiņa.

Dzīves upi mēs esam mantojuši caur vecākiem, vecvecākiem. Tas, kā šī upe plūst un uz kurieni plūst – tā ir mūsu pašu atbildība. Jautājums ir, kā vēlamies justies savā dzīvē, kādas sajūtas, jūtas, kādā atmosfērā vēlamies dzīvot – tā ir pieauguša cilvēka paša 100 procentīga atbildība.

Jā, ir dzīves grūtības, šķēršļi, neparedzami notikumi, tomēr jebkurā situācijā varam ar savu attieksmi, iekšēju un ārēju darbu radīt tādu noskaņu, kādā jūtamies patīkami. Dziļi uzrunājoša ir maza ainiņa filmā "Titāniks", kur vispārēja jucekļa, bezizejas nāves priekšā, nežēlīgas cīņas virpulī kāda nabadzīga māte, saprazdama, ka netiks glābšanas laivā, paliek kajītē un ar šūpuļa dziesmu aizmidzina savus divus mazuļus un paliek ar viņiem kopā, dodot savu klātbūtni līdz pēdējam elpas vilcienam, lai kopīgi pārietu nāves slieksnim. Mierīgi un klātesoši.

Mēs daudz runājam par sevis transformāciju un pieņemšanu. Cik tas ir iespējams – kaut ko mainīt savā depresijas vai bezizejas situācijā, agresīvā situācijā, spēku izsīkumā? Jā, var daudz ko darīt. "Bet darīt var tikai cilvēks pats – es kā speciālists esmu tikai pavadonis, palīdzu šajā ceļā. Šis ceļš nav viena vizīte, dziļākām pārmaiņām bieži nepietiek arī ar 10 vizītēm. Darbs ar sevi turpinās ilgāk, tā ir dziļa iepazīšanās ar sevi, kam līdzi nāk pamatīgs transformējošais process. Mūsu psihes dziļākie slāņi arī atveras ļoti pamazām, pakāpeniski varam pietuvoties dziļiem ievainojumiem, lai tos varētu dziedināt," par sava darba specifiku stāsta speciāliste.

Ir tehnikas, ko var izmantot 1:1, bet ir īpašas tehnikas grupām. Arī grupu darbs sniedz dziļu transformējošu procesu – ķermenim, dvēselei, garam un prātam. Grupās iegūtā - noteiktā veidā iegūtā pieredze ir ļoti nozīmīga, bet tikpat svarīgi ir šo pieredzi tālāk integrēt savā dzīvē. Kā es to varu pielietot, kā tā dzīvo manī – ikdienas jautājumos, situācijās, kad ir agra celšanās, maza nakts gulēšana, raudošs bērns, slims bērns vai pati nejūtos labi. Kā šo jauno, bieži pozitīvo un harmonisko pieredzi iedzīvināt sevī, jo dzīvē nav tā kā grupās... Tas jādara maziem solīšiem. Sevi var salīdzināt tikai ar sevi. Varam sev uzdot jautājumus: kā es jūtos pirms un pēc tam? Kā tas mani stiprina grūtos brīžos? Tieši manā dzīvē – pašizjūtās. Ir tikai šie rezultāti – nav sevi jāsalīdzina ar kaimiņu.

Bet, ja es piedzimu ne tajā patīkamākajā veidā, pēc mammas stāstiem, tas jau ir pagājis un tur vairs neko īsti nevar darīt, vai ne? Vēsmiņa uzsver, ka ir iespējams transformēt, dziedināt arī dzimšanas pieredzi. Svarīgi saprast, kādu dzīvi, kādu ikdienas iekšējo stāvokli es sev pašam gribu novēlēt piedzīvot un tad tas var notikt.

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienību. Liene Vēsmiņa (foto zemāk) ir specializējusies aromaterapijā, mākslas un ķermeņa psihoterapijā. Studējusi Berta Helingera sistēmfenomenoloģisko pieeju, neiroveģetoterapiju un psihoorganisko analīzi. Viņai ir arī 12 gadu pieredze psihiatriskajā slimnīcā ar depresijas, neirožu un veģetatīvās distonijas pacientiem. Šobrīd ir Transpersonālā izglītības institūta pasniedzēja, strādā ar klientiem individuāli un grupās.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!