Mātes dienu gaidot, man bija iespēja tikties ar dzīvesgudro sievieti, kurai dzīvē bijuši dažādi pārbaudījumi, bet pāri visam vienmēr bijusi mīlestība pret bērniem. Jau no mazām dienām… Pat daudzi smējuši – Edītes kāzu dienā tapa bilde, kur redzama līgava ar diviem mazuļiem klēpī. Edītei, audzinot bērnus un redzot ikdienā arī tās mammas, kurām pasaulē nākušie mazuļi nav vajadzīgi, ir daudz atziņu par attiecībām – māte un bērns. Turklāt Edīte ir viena no tām savas profesijas pārstāvēm, kurai ir kategorisks viedoklis par abortiem. Tiem viņa saka stingru "nē". Pati sev šādu viedokli viņa noformulējusi, kad mācījusies par māsu un praksē strādājusi Polijā, kur studentiem rādīta filma par to, kā jūtas bērns, kad tiek veikts aborts.
"Tas auglītis burtiski bēg no instrumentiem. Redzētais, kas tika uzņemts ar ultrasonogrāfijas izmeklēšanas metodi aborta laikā, man atstāja iespaidu uz visu mūžu. Tā ir dzīvība, tas ir cilvēciņš, kuru sadala gabalos. Daudziem šķiet – kas tur, tas jau tikai kaut kāds auglis. Nē, esmu stingri pret abortiem, jo tā nav kontracepcijas metode, un toreiz sev pateicu, ka dzīvē nekad neko tādu neizdarīšu," tā saka Edīte, kura atbalsta grūtniecības plānošanu ar citām metodēm.
Lieliskais piecinieks – Edītes bērni
Aija, Lauma, Roberts, Reinis Marks un Ralfs – Edītes bērni jeb viņas dzīves lielais vinnests. Viens no bērniem ir adoptēts. Lai gan bērns zina savu stāstu un pat bija gatavs, ka mamma min šo faktu, bet ļausim tam palikt noslēpumā, nedaudz sajaucot pēdas. Jo nav jau svarīgi, kurš no šī lieliskā piecinieka ir citas mammas iznēsāts, bet būtiski ir runāt gan par Edītes drosmi, gan pārējo bērnu spēju pieņemt kā savējo, gan par to, kas notiek bērnunamos un par to, kā uzsver Edīte, "visi ir mani bērni, es domāju tikai šādās kategorijās". Žēl, ka, pēdas jaucot, nevar līdz galam izstāstīt, kā ģimenē tika pieņemts lēmums adoptēt vēl vienu bērnu, bet varu atklāt, ka tas ir ļoti, ļoti aizkustinoši, pat šķietami neticami. Un vēl neticamāks, ko gan jau daudzi varētu saukt par Dieva plānu, jo Edīte savu bērnu, ko adoptēja pēc pāris gadiem, bija jau rokās turējusi, kad viņam bija nepilns gads un viņa māte, bez bērnu ratiņiem, mazuli un smagu somu, censdamās neizlaist no rokām, stiepa pa ielu, acīmredzami netikdama galā ar nesamo.
Foto: Edītes meitas kāzās – lieliskais piecinieks un znots.
"Atceros, es braucu mašīnā un nolēmu apstāties, lai pajautātu, vai ir nepieciešama palīdzība? Piestāju, vaicāju, kā varu palīdzēt. Prasu – vai tev ratu nav? Nē, neesot. Teicu, ka aizvedīšu, lai tikai pasaka adresi. Tos ratus mēs aizvedām, bet par mājām to vietu nevarēja nosaukt. Briesmīgi. Pēc tam, kad bērns bija adoptēts un viņa dokumentos redzēju to adresi, sapratu, ka esam jau ar mazo nedaudz pazīstami," stāsta Edīte.
24, 23, 22, 20 un 12 gadus veci ir Edītes un viņas vīra bērni. Ģimene ir jelgavnieki, un Edīte uz darbu Rīgā braukā jau daudzus gadus. Vecākie bērni jau paguvuši iegūt izglītību un nostāties uz savām kājām pieaugušo dzīvē, Edītei ikdienā mājās palicis vien Ralfs, – jaunākais no bērniem. Bet viņai ar bērniem ir ļoti tuvas, draudzīgas attiecības. Arī intervijas laikā zvana vecākā meita – gribējusi braukt ciemos pie mammas. Pieskrien viens, cits piezvana, trešais atsūta īsziņu. "Es tevi mīlu" – šādas īsziņas Edīte sūta bērniem, bieži, bet pati saņem "Es tevi mīlu, mammiņ. Saki, cik gribi, bet es par bezgalību vairāk!" Un tā nav nekāda izrādīšanās. Interesantākais, ka šo vārdu salikumu, ko bieži vien cilvēki nevar pateikt saviem tuvajiem, ģimenē iedibinājis tieši adoptētais bērns.
"Sākumā bija tā, ka viņš man dienā kādas 30 vai pat 40 reizes sacīja: "Es tevi mīlu, mammiņ". Pārējie bērni sākumā tā skatījās, vēroja un arī sāka man to teikt. Tad jau sākās spēle: "Es tevi arī, es tevi vēl vairāk mīlu. Es tevi līdz bezgalībai…" Un tad pilnīgi organiski mēs visi sākām biežāk viens otram pateikt, ka mīlam viens otru," ģimenes tradīcijas atklāj Edīte.
Bet tas, ka tev ir bērni, nenozīmē, ka dzīve apstājusies. Ja grib, tad visu var, un bērni nav šķērslis, kura dēļ jāparalizē dzīve.
Lai kādam tas, iespējams, neliktos dīvaini, Edīte vairāku stundu garajā sarunā par saviem bērniem nepasaka nevienu sliktu vārdu, nevienas sūdzēšanās. Viņa tik izprotoši runā par pusaudžu vecumu, kas tagad skar arī Ralfu. Apbrīnojams miers, sapratne un neizmērojama mīlestība – tāda ir Edīte saviem bērniem un arī pret tiem, kurus viņa sastop savā darbā. Vaicāju, kā viņa sevi raksturotu kā vecmāti, jo šīs profesijas pārstāves pašas sevi mēdz vērtēt. Tā, piemēram, Rīgas Dzemdību nama galvenā vecmāte Vija Bathena atzīst, ka ir šerpa, bet vienlaikus darbu dara ar milzu mīlestību pret savu profesiju. Sarunu ar Viju atradīsi šeit, bet Edīte, brīdi padomājusi, atzīst: "Laikam jau mīļā vecmāte esmu. Lai gan dzemdību zālē tagad nestrādāju, bet astoņus gadus esmu bijusi klāt un tad man galvenais, lai tā dzemdētāja ar mani ir uz viena viļņa, lai viņa neieiet sevī un klausās, ko saku."
Straujā adopcija un cīņa ar maizes slēpšanu aukslējās
"Bērns ienāca mūsu ģimenē burtiski divu nedēļu laikā. Viņu skatījās vēl trīs citas ģimenes. Bāriņtiesa, darbinieki mani mēģināja atrunāt – neņemiet to bērnu. Tikai viena auklīte man čukstēja – ņemiet viņu uz mājām, cik ātri varat. Visi klusēja, un tiesā es tikai uzzināju, ka dokumentos viņam bija ieraksti: garīga atpalicība, autisms. Mēs bērnu paņēmām, kad viņam tuvojās četru gadu dzimšanas diena, tas bija augustā, bet pēc divām nedēļām, kā vēlāk uzzinājām, viņu bija plānots pārvest uz Baldones bērnu psihoneiroloģisko aprūpes centru. Jā, bērns it kā nerunāja. Bet jau tad, kad gājām ciemos pie viņa uz bērnu namu, viņš sāka mani saukt par mammīti. Visi brīnījās, ka bērns izrāda jūtas – apskauj mani, samīļo, uzrunā. Un kā bija patiesībā? Bērnam nav nekādu veselības problēmu, parasta skola, parasts bērns, pat ne parasts – gudrs," atmiņās gremdējās Edīte.
Kad bērns nonāca ģimenē, sākums bija grūts. "Bērns nezināja, kas ir ledusskapis, ka var ēst tik, cik grib. Vienu dienu skatos, sēž un ar lielo karoti ēd margarīnu. Mēs gan ģimenē lietojam sviestu, un tas tiek izmantots tikai cepšanai. Kad tuvojos, lielā paka jau gāja uz beigām, un bērns sāka ātri piebeigt. Ēd, ēd, vienreiz izēdīsi, vairs negribēsi, tā es pie sevis nodomāju. Ar maizi bija cīņa pusgada garumā. Bērns to slēpa mutē, aukslējās – līdz nākamajai ēdienreizei. Līdzko izdzirdēju dīvainus trokšņus no mutes, liku to attaisīt, bija pretošanās. Tas bija grūti – iestāstīt, ka tagad var ēst tik, cik gribi, ko gribi un kad gribi. Sākumā bērns arī nedzēra pietiekami daudz šķidruma," par jaunās dzīves sākumu stāsta Edīte.
Es dažreiz tā aizdomājos – dienā, kad bērns ir dzimis, diez, vai viņa māte kādreiz atminas par viņu? Vai tiešām tā var – izslēgt no atmiņas tādu notikumu? Šķiet, neticami.
Pamazām, pamazām bērns iedzīvojās un sāka saprast elementāras lietas. Arī Edītes bērni jauno ģimenes locekli uzņēma silti. Dažreiz, ja kāds bērns sācis kaut ko "pukstēt", Edīte norādījusi, ka "bāreņi ir īpaši cilvēki, šim bērnam dzīvē ir mazāk paveicies nekā tev, tāpēc padomā dziļāk".
"Jā, sākums nebija viegls. Bērns slēpās no cilvēkiem, bēga no visiem. Kad sāku vest viņu uz bērnudārzu, domāja, ka esmu viņu pametusi un atvedusi uz citu bērnu namu," tā Edīte.
Bērna mātei esot bijis 18 gadu, kad pasaulē laists bērns. "Pati bērna māte, 14 gadu vecumā zaudējusi savu māti, nonāca bērnunamā. Bērna tēvs nav zināms, gan jau kāds no bērnunama, jo tur jau viss notiek. Līdz pusotra gada vecumam kaut kā bija to bērnu "vilkusi", tad viņš nonāca bērnunamā. Bet nebija juridiski brīvs. Tā mūsu likumdošana nav īsti kārtībā, jo jāpaiet diviem gadiem, lai šāds bērns būtu pieejams adopcijai. Tas nav normāli. Un ja tā māte, tuvojoties termiņa beigām, atkal parāda kaut niecīgāko interesi par viņu, atkal sāk skaitīt šos divus gadus. Es uzskatu, ka tas nav pareizi. Ja viņai nav vēlmes bērnu audzināt, teiksim, pusgada apdomāšanās termiņā, lai ļauj citiem to darīt," viedokli pauž Edīte. Te gan Edīte norāda, ka nepārzina šodienas likumdošanas normas, bet tādas tās bija toreiz.
Man bija bail, ka "neiespļauj" viņam acīs, ka "tu jau neesi īstais mammas bērns", un nolēmu pateikt.
"Es dažreiz tā aizdomājos – dienā, kad bērns ir dzimis, diez, vai viņa māte kādreiz atminas par viņu? Vai tiešām tā var – izslēgt no atmiņas tādu notikumu? Šķiet neticami. Bet tām sievietēm jau neko nevar pārmest. Pārsvarā viņas pašas nāk no bērnunama, un, nonākot pieaugušo dzīvē, tas rūgtums, kas saņemts bērnībā, tas jau paliek. Dzīvnieki neatsakās no saviem mazuļiem, bet šīs sievietes laikam zemapziņā izslēdz savus bērnus no galvas. Ir jāpārmet vecākiem, kāpēc bērni nonāk tur, kur viņi nonāk. Un tā ir mammu atbildība, jo bieži vien jau tie tēvi pat nezina, ka viņiem ir kāds bērns," spriež Edīte, kuras darbā arī dažādas mammas. Atteikšanās no jaundzimušā, protams, nav ikdiena, bet šādi gadījumi tomēr ir pietiekami bieži.
Bērns zina, ka ir adoptēts. "Bija tāds gadījums, kad sapratu, kāds no cilvēkiem (ne radu un draugu) bērnu nepieņem. Man bija bail, ka "neiespļauj" viņam acīs, ka "tu jau neesi īstais mammas bērns", un nolēmu pateikt. Tas nebija viegli, nevarēju atrast piemērotu brīdi, bet tad mēs tā apsēdāmies, tas laikam bija ap 7-8 gadu vecumu, un es izstāstīju. Tad bērns atzinās, ka nedaudz kaut ko atminas no vecās dzīves. Viņš uztvēra ļoti mierīgi. Es arī vaicāju, vai negrib satikt savu īsto mammu. Nē, tādas vēlmes viņam nebija," par svarīgo brīdi stāsta Edīte.
No sapņa par pediatri līdz vecmātes profesijai
Edītei ir divi brāļi, mammas māsai – seši bērni, vecmammai – astoņi. Kad bija maza meitene, Edīte domājusi – izaugšu liela un man būs 10 bērni. Tas bija sen, bet sen jau skaitās arī laiks, kad pašai dzima bērni.
Pirmais Edītes bērns, Aija, dzima, kad pašai bija 21 gads. Edīte īsi pēc kāzām pirmo reizi devusies vizītē pie ginekoloģes, kur saņēmusi visai nepatīkamu vēsti – "jums bērnu visdrīzāk nebūs". Aizgājusi mājās un pat teikusi vīram – ko darīt, varbūt jāšķiras, lai viņš varētu tikt pie bērniem. Bet pagāja pāris nedēļas, Edītei nebija sirdsmiera, tādēļ aizgāja uz atkārtotu pārbaudi turpat darba vietā – 1. slimnīcā, kur ārste izteikusi aizdomas, ka viņa ir stāvoklī. Un tā arī bija.
"Jau tik lieli, neticami, kā laiks aizskrējis. Man jau dzima viens pēc otra, Ralfiņš tikai ar lielāku atstarpi mums ir. 1990. gadā pabeidzu medicīnas skolu un sāku strādāt Rīgas 1. slimnīcā par māsu. Kad kāds pulciņš bērnu jau bija piedzimuši, nolēmu, ka gribu kļūt par vecmāti. Un ar izcilību pabeidzu mācības. Man jau bija bērni, visi skolā mācījās, dzīvoju Jelgavā, strādāju, mācības arī Rīgā. Bet tas, ka tev ir bērni, nenozīmē, ka dzīve apstājusies. Ja grib, tad visu var, un bērni nav šķērslis, kura dēļ jāparalizē dzīve. Bija grūti, bet es sev uzstādīju mērķi – man skola jāpabeidz, turklāt iespējami ar labākiem rezultātiem. Lai bērniem ir piemērs – ja mamma var, tad arī viņi var," par laiku, kad bērni mazi vēl un pašai jābeidz koledža, stāsta vecmāte.
Ja dzemdēji, pati tiec galā, šāds stereotips mums ir iegājies. Ja tev ir daudz bērnu, tad dzīvo caurvējā un ar sauso tualeti, jā, tā uzskata sabiedrība.
Edīte uzsver, ja laiku pagrieztu atpakaļ, viņa pilnīgi neko nemainītu. Bērni ir viņas dzīve, jau kopš mazām dienām tie burtiski lipuši viņai apkārt. "Tagad, kad viņi jau tik lieli, brīnies, kur tas laiks paskrējis. Tagad tikai domā, – kaut viņi visi atbrauktu. Visi lai būtu kopā," tā Edīte, kura patiešām nevar sūdzēties, ka bērni pieaugušo dzīvē būtu "izkūpējuši gaisā". Dzimšanas dienas, Ziemassvētki un parastas brīvdienas – viņi kopā ir bieži. Par tradīciju kļuvusi ikgadējā bildēšanās visiem kopā. Neiztiekot arī bez jokiem – bildēšanās pēc vecumiem, pēc augumiem, atkailinot vietas, kur kādam tetovējums. Edīte smej, ka tāds gan ir tikai vienam dēlam, bet citi pamuļķojas līdzi, arī paceļot kreklu, piemēram.
Edīte tagad strādā pēcdzemdību aprūpes nodaļā, kur jaunajām mammām māca un stāsta, kā pareizi jaundzimušos zīdīt, bet ilgi gadi pavadīti arī dzemdību zālē. Vecmātes profesija ir brīnumaina, jo, kā uzsver Edīte, var tikai apbrīnot dabas doto iespēju – kā no kaut kā neredzama rodas jauna dzīvība. "To nevar atkārtot, katrs bērns ir individuāls. Un katra vecmāte atcerēsies, īpaši pirmās dzemdības. Ja būs lemts, atkal strādāšu zālē, bet patlaban arī jūtos savā vietā. Tagad vairāk konsultēju mammas, bet arī tas ir ļoti vajadzīgs darbs. Citreiz pietiek tikai ar sarunu, lai mammu uzklausītu, lai viņu iedrošinātu un pateiktu, ka "tu esi vislabākā mamma savam bērnam".
Daudzbērnu ģimene ar negatīvu zīmogu
Edīte atzīst, ka mūsu sabiedrībā joprojām ir iesakņojušies vecumvecie stereotipi par to, ka daudzbērnu ģimene ir kaut kas slikts. Pati uz savas ādas to esot izbaudījusi gana daudz. Kad vecākie bērni vēl bija skolas vecumā, visi mācību līdzekļi bija jāpērk pašiem. Brīžiem ar naudu gājis grūti. Tā kā Edītes draugi viņu iedrošinājuši: "Sak, kādi un cik daudz tik nesaņem no sociālā dienesta, aizej tu arī, varbūt vismaz malku dabūsi". Edīte, kuras ģimene dzīvo privātmājā, aizgājusi ar. "Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad es tur kāju spēru. Man tikai pateica, lai māju pārdod, tad varbūt kaut ko iedos. Sažņaudzāmies ciešāk un gājām tālāk," tā stāsta Edīte.
"Ja dzemdēji, pati tiec galā, šāds stereotips ir iegājies. Ja tev ir daudz bērnu, tad dzīvo caurvējā un ar sauso tualeti, jā, tā uzskata sabiedrība. Bet bērni jau ir tie, kas tevi stutē. Kā paspēt, kā izdarīt. Ne jau vienmēr tā perfekti kārtīgā māja ir galvenais. Atceros vienu gadījumu sabiedriskajā transportā. Man bija liels puncis, vēl apkārt pārējie bērni. Sēž viena sieviete un cita viņai norāda – varbūt palaidīsiet apsēsties grūtnieci ar maziem bērniem? Viņa paskatījās uz mani un pateica: "Nevajadzēja taisīt" (aut.- ne valsts valodā). Bet es viņai pretī pavaicāju, lai parāda, tieši kuru bērnu man vajadzēja nogalināt. Lai parāda, kuru. Neizturēja, izkāpa nākamajā pieturā ārā," tā Edīte.
Viņa, protams, piekrīt, ka ir gana daudz arī nelabvēlīgo ģimeņu. Ir mammas, kuras pamet bērnus, bet tad cēloņi jāmeklē citur. Edītei sāp, ka viņas lēmums laist pasaulē tik daudz bērnu, cik viņa vēlas, kāda cita acīs tiek uztverts kā kaut kas nenormāls.
Edītes hobiji – zvanu ansamblis, kūku cepšana un fotografēšana
Var vien apbrīnot, kā pa vidu bērnu audzināšanai, darbam, kas ir dežūrās – pa diennaktīm, mājas uzturēšanai Edītei atliek laika vēl tik daudz citām lietām. Viņa vairākus gadus spēlē zvanu ansamblī "Accelerando", cep kūkas, fotografē, kopā ar vīru un bērniem apceļota liela daļa Latvijas – izložņātas alas, visādi dabas pakšķi…
Sākotnēji zvanu ansamblis darbojās Jelgavas Baptistu draudzes paspārnē, bet tad zvanus, kas atceļojuši no ASV, pārpirka bērnu un jauniešu centrs "Junda". Sākotnēji muzicēja tikai Edīte, bet tad pamazām sāka arī viņas bērni, līdz iesaistījās arī znots. Kā skan ansambļa "zvanīšana", skaties šajā video.
Otra lieta, kas Edīti aizrauj, ir kūku cepšana. "Mana vecmamma cepa ļoti garšīgus kliņģerus un plānās pankūkas. Pat vairs neatceros, kā man tas sākās un aizgāja. Bet es visu apguvu pašmācības ceļā. Kaut kur sadzirdēju, cik grūti esot izcept biskvīta kūku. Nodomāju, nu nevar būt! Un mācījos, un sanāca. Bērniem jau tagad apnikušas tās manas biskvīta kūkas, gribas kaut ko modernāku, bet, jā, ja ir pasūtījums, cepu, meklēju jaunus veidus, kā tās izgreznot, jo tagad jau vairs nepietiek ar parastu kūku. Man visi bērni prot gatavot ēst, jo es vienmēr viņus iesaistīju virtuves darbiņos. Lai tur ir kaut kas šķībāks, bet viņš dara un mācās," stāsta Edīte.
Ģimene, vīra mudināta, daudz apceļojusi Latviju. Būts daudzās vietās. Un tad Edīte arī var izpausties – fotografēt. Tas viņai ļoti patīk. Pavisam nesenā braucienā izdevies redzēt savvaļas zirgu dzemdības. Lūk, te dažas Edītes uzņemtas bildes no Latvijas dabas!
Bērniem nav jābūt vecāku parādniekiem
Tāpat, runājot par ģimenē adoptēto bērnu, viņa norāda, ka pilnībā neatšķir viņu no pašas dzemdētajiem. "Un es nepiekrītu apgalvojumam, ka bērnunama bērniem jau gēnos ielikts viss sliktais. Uzskatu, ka 80 procenti to, kāds viņš ir, ir tas, ko es viņā ielieku. Protams, dažreiz ir bijuši brīži, kad it kā sev uzdevu jautājumu – kāpēc? Tad es apmetu kūleni un saņēmos. Tas ir mans bērns. Ja sākšu domāt, ka tā nav, tad var aiziet pa pieskari. Jā, protams, ja pašam nav savu bērnu un tu kādu adoptē, tad var rasties vēlme to pieņemto ielikt savos rāmjos. Bet ja pašam jau ir savējie, tā dzīves skola ir apgūta, un katram bērnam jāļauj pašam saprast, ko viņš dzīvē vēlas sasniegt," tā Edīte. Kā piemēru viņa min faktu, ka rados ir daudz mediķu, arī viens no dēliem visu laiku bija domājis mācīties par ķirurgu, bet nekā, vienā dienā šis sapnis pazudis un tagad dēls strādā būvniecībā. Un nav vecākiem par to jāslāna atvase, tā ir viņa dzīve, viņa izvēle…
Meita Aija ir ergoterapeite, Lauma rosās kultūras menedžmenta jomā, viens dēls – būvniecībā, vēl viens – strādā, pelna un krāj līdzekļus, jo vasarā stūrēs laulības ostā, bet jaunākais puika mācās pamatskolā.
"Tā ir milzīga vecāku kļūda, uzskatīt, domāt un iestāstīt sev, ka bērns būs ārsts, jurists, policists. Ar šādu spriedumu ir grūti dzīvot," tā Edīte.
To, cik Edīte ir saprotoša mamma, pierāda vēl kāds gadījums no dzīves. Meita, kad bija aptuveni 15 gadu vecumā, atnāk mājās un mammai vaicā: "Ko tu darītu, ja es būtu stāvoklī?". Edīte, pat ne brīdi nedomājot, atbild: "Ko, ko! Dzemdētu!". Meita skatās uz mammu, pat apjukusi no tik ātras un tieši tādas atbildes. Tad prasa mammai: "Kā, tu man neprasi, vai es neesmu stāvoklī?". Nē, jo es zinu, ka neesi. Bet, kāpēc tu man uzdevi šādu jautājumu, prasa Edīte meitai. Izrādās, meitenes skolā apspriedušas, ko viņu vecāki teiktu, ja tiešām būtu šāda situācija. "Tev ir tik forša mamma!" Tā meitai teikušas skolas biedrenes, uzzinot, kāda bijusi Edītes reakcija, jo citas minējušas, ka par tādu lietu vecāki viņas "nosistu, izmestu no mājas, norautu matus…". Bet Edīte mierīgi izskaidro savu atbildi meitai: "Bet tā jau tad ir vecāku lieta, tā tu tad esi audzinājis savu bērnu. Tas ir tava augļa auglis, ja tev meita 15 gados radījusi bērnu, tad pieņem to. Jo tie ir tieši tava darba augļi."
Uz šīs nots arī beigsim sarunu, lai gan, šķiet, ar Edīti varētu runāt ilgi, ilgi. Par daudz ko. Un domājams, ka varbūt kādu dienu par savām sajūtām, kad bioloģiskā māte tevi ir pametusi un mamma ir "cita mamma", pastāstīs arī Edītes bērns.
Novēlot visām mammām būt tikpat foršām, kā teica Edītes meitas draudzenes, sveicam Mātes dienā!
