Kā bērnam skaidrot 'kas ir terorakts' un vai vispār to darīt  (2)

Šai tēmai pievērsties mūs pamudināja kādas mammas vēstule: "Labdien. Lai gan esmu mamma ar pieredzi, tomēr saprotu, ka jūtos nedaudz samulsusi, jo nezinu, kā labāk bērniem paskaidrot to ārprātu, kas pēdējā laikā notiek pasaulē. Kad tiek sabraukti, uzspridzināti, nošauti parasti cilvēki. Man ir trīs bērni, ar vecāko viss skaidrs, viņi arī skolā par to runā, bet man ir arī sākumklašu skolēns un bērndārznieks. Lai gan speciāli jau neaicinu skatīties ziņas, viņi ir turpat mums blakus, dzird. Un kas mani rosināja uzdot jautājumu speciālistam – mans bērndārznieks par to domā arī pēc tam, kad ziņas izskanējušas. Kādu dienu nācām no veikala un viņš man atkal sāka prašņāt par tiem sliktajiem cilvēkiem. Būtu priecīga, ja kāds speciālists izstāstītu, kā labāk rīkoties."

"Negatīvās tēmas bērniem vajadzētu skaidrot atbilstoši bērna vecumam un pašu vecāku viedoklim. Ja bērns vēršas pie vecāka ar jautājumu, noteikti nevajadzētu atstāt to bez atbildes vai noliegt bērna emocijas ar tādām frāzēm kā: "Par ko tu vispār uztraucies", "Ir muļķīgi baidīties" vai "Tu vēl esi par mazu, lai par to runātu". Tas, ka bērns vēršas pie jums, nevis meklē atbildēs internetā vai pie draugiem, ir apsveicami – viņš jums uzticas.

Kad bērns vaicā, kas ir terorakts, vecāki var skaidrot, ka pasaulē ir gan cilvēki, kas dara labus darbus, gan cilvēki, kas dara sliktus darbus – dara pāri citiem. Jo bērna vecums ir mazāks, jo skaidrojums būs vienkāršāks. Turklāt, lai bērnam veidotos līdzsvarots skatījums uz pasauli, ir vērts ikdienā stāstīt viņam arī par to, ka pasaulē ir daudz labu cilvēku un labu notikumu.

Bērns var jautāt, vai terorakts var notikt arī ar mani vai mums, šeit Latvijā. Es ieteiktu atbildēt gan godīgi, gan ar pozitīvu cerību, ticību nākotnei – mēs nevaram būt pilnīgi droši, ka mūsu dzīvē nekad nenotiks nekas slikts, bet mēs zinām, ka ir daudzi cilvēki, kas rūpējas par mūsu drošību. Mēs dzīvojam salīdzinoši drošā vietā un ticam, ka tas tā turpināsies.

Var gadīties, ka vecākiem nav atbildes uz visiem bērna jautājumiem, un tādos gadījumos varam atklāti pateikt – nezinu. Taču vecākiem nevajadzētu sarunās ar bērniem atreaģēt savas bailes, tādā veidā satraucot bērnus. Labāk ar savu satraukumu dalīties ar citiem pieaugušajiem un saņemt atbalstu no viņiem.

Lai izlemtu, vai pašiem sākt runāt ar bērnu par kādu negatīvu tēmu, ir jāpievērš uzmanību tam, vai redzētais un dzirdētais ir bērnu satraucis. Ja bērnā vērojams satraukums vai bailes, labāk satraucošo ziņu mierīgi pārrunāt, nevis izlikties neredzam un nepieminēt - arī tad, ja bērns neuzdod jautājumus.

Lai bērnu nomierinātu, ieteicams pavadīt ar viņu vairāk laika – gan uzklausot bažas, gan pievēršoties pozitīvām aktivitātēm. Vecāki var kopā ar bērnu palīdzēt citiem cilvēkiem – piemēram, vecmāmiņai. Tādējādi mazināsies bezpalīdzības izjūta, ja tāda ir radusies, bērns redzēs savstarpēju atbalstu un piedzīvos kopības sajūtu ar sev tuvajiem cilvēkiem.

Jāņem vērā, ka bērna drošības izjūta sakņojas attiecībās ar vecākiem. Ja vecāki ir prognozējami, atbalstoši, iejūtīgi un pozitīvā veidā nosaka bērna robežas, tad bērns jūtas drošībā un viņa emocionālais stāvoklis ir stabilāks."