Kristīna Šova, rakstniece, blogere un vienkārši – mamma, savā rakstā "Huffingtonpost" stāsta par to slogu, kas attiecas uz katru mammu. Jā, dažreiz tas ir ļoti smags, taču vienalga tas ir tā vērts! Lūk, te Kristīnas atziņas par mammas lomu!
"Trīs kilogrami – tas ir svars, ko es zaudēju grūtniecības pirmā trimestra laikā. Es neko nevarēju ieēst, izņemot putru, vafeles, kūkas un dažādas citas smalkmaizītes. Es pat iedomāties nevarēju, ka grūtniecības laikā var būt nelaba dūša nedēļām ilgi. Man šķita, ka tam nebūs gala. Man burtiski kā būtu pārbraukts pāri, čokurā sarāvusies es gulēju gultā, cerot, ka bērnam viss ir labi un viņš būs vesels.
Četrus kilogramus svēra mans dēls, pēc ārstu prognozēm. Viņi teica, ka priekš manis viņš ir paliels. Pēdējā grūtniecības mēnesī es uz pārbaudēm gāju katru nedēļu. Tas mani pilnībā apmierināja: es varēju pārliecināties, ka ar bērnu viss ir kārtībā, un mazāk pārdzīvoju.
Trīs kilogrami un 600 grami – mana dēla svars dzimšanas brīdī. Es saudzīgi pieturēju viņa galviņu, kad beidzot man viņu iedeva rokās, viņš bija tik viegliņš. Es neveikli mainīju viņam autiņbiksītes, šūpoju. Dažreiz es viņu šūpoju stundām ilgi, tā, ka rokas notirpa. Dienas beigās mammai bez pieredzes pat jaundzimuša bērna svars kļūst par nepanesamu slogu. Taču nedēļu pēc nedēļas manas rokas kļuva stiprākas un pārliecinošākas.
Par pieciem kilogramiem es notievēju pēc dzemdībām, kad no darāmo darbu pārpilnības man pat nebija laika normāli paēst. Šie pieci kilogrami sastāvēja no visām manām bailēm un nemiera, un atsaucās uz manu ķermeni. Vienlaikus mana dēla svars arī sasniedza piecu kilogramu atzīmi.
20 kilogramus tagad sver mans piecus gadus vecais dēls. 20 kilogramus, pilnus mīlestības, maiguma, gudrības un zinātkāres – mazā enerģijas kamoliņā.
Šajā rītā viņš tiecās pie manis, paceļot rociņas augšup. Viņš man šķita tik liels, it kā es uz viņu skatītos caur palielināmo stiklu. Es viņu pacēlu, lai gan man tas prasīja daudz spēku. Es varēju pateikt: "Nē, tu jau esi liels puika". "Nē, ej kājiņām", "Nē, man ir aizņemtas rokas".
Bet es tā nesaku. Es žonglēju ar somām, un izdomāju, kā paņemt bērnu uz rokām. Ieelpoju šo neaizmirstamo bērna smaržu un cieši turu viņu. Es zinu, ka baudīt šādus brīžus man ir palicis pavisam neilgi. Man patīk redzēt, kā viņš aug, taču es neesmu gatava tam, ka viņa bērnību nomainīs jau daudz nobriedušāks periods. Taču, ņemot vērā to, kā viņš aug, augu arī es – caur pieredzi un laiku es mācos būt labāka mamma.
Dēls bieži prasa pašūpot viņu uz muguras. Un es šūpoju. Vienmēr šūpoju. Līdz tam laikam, kamēr vien es varēšu viņu pacelt, es to darīšu. Viņš paliek smagāks, neraugoties uz to, ka esmu uztrenējusies, katru dienu cilājot viņu piecu gadu garumā. Muskuļi uz manām rokām visās vietās ir ne jau sporta zāles apmeklēšanas rezultāts.
Es cenšos atcerēties mana dēla seju, kura pastāvīgi mainās, jo šis burvīgais laiks taču palidos tik ātri. Es skaru viņa maigo bērna ādu un cenšos saglabāt atmiņā šīs sajūtas, jo pavisam drīz viņš vairs negribēs, lai es tā daru. Es vienmēr izmantoju izdevību paturēt dēla roku un ņemu viņu rokās, kad viņš to lūdz.
Es ļauju viņam ķerties manī un izjaukt manus matus. Es nežēlojos, kad viņš man cieši piespiežas karstā dienā, skatoties multfilmas. Es neiebilstu, kad viņš man ierāpjas klēpī vai tur manu roku pusdienu laikā. Jo pavisam drīz viņš pārstās tā darīt.
Manā galvā nemitīgi griežas doma: "Vienreiz tu noliksi viņu zemē un vairs tā arī nekad nepacelsi. Tādēļ, ka viņš to jau būs pāraudzis. Un es arī.
Tādēļ es pieliecos un ņemu viņu. Un vēlos viņu tā turēt iespējami ilgāk."
